Kāpēc Izraēla lauž šķēpus par Golānas augstienēm: trīs galvenie iemesli (23)

Vispirms būtu jāsaprot, ka ģeogrāfiski Golānas augstienes ir plakankalne, kura stiepjas  arī Sīrijas pašreiz kontrolētajā un ANO uzraudzītajā teritorijā. Tomēr Izraēlas kontrolētās plakankalnes daļa atrodas  augstāk virs jūras līmeņa nekā Sīrijas. Vienlaikus uz rietumiem, Jordānas upes pusē ir novērojams straujš augstuma kritums.

Šāda pozīcija sniedz ievērojamas militāras aizsardzības iespējas trīs iemeslu dēļ.

Pirmais no šiem iemesliem – sauszemes spēkiem ir daudz grūtāk uzbrukt no zemāka augstuma lielākam, otrais – Izraēla no augstāka punkta nekā Sīrija var novērot ienaidnieka karaspēka kustību un veikt preventīvus pasākumus uzbrukuma novēršanai, bet trešais – straujā augstuma krituma dēļ pret lielu daļu Izraēlas Golānas teritoriju ir grūti izmantot trajektorijas tipa artilēriju. Tāpat tās ir pasargātas no Sīrijas radaru spējām, vēsta Izraēlas domnīca «Jeruzalemes sabiedrisko lietu centrs». Visbeidzot, nedrīkstam arī piemirst, ka augstienēs novietotās pretgaisa aizsardzības sistēmas ļauj pārtvert no Sīrijas raidītos gaisa uzbrukumus.

Protams, ka Sīrijai pastāv arī iespēja Golānas augstienes apiet un uzbrukt Izraēlai no Jordānijas vai Libānas teritorijām, tomēr kas tāds būtu ļoti problemātisks. Jordāniju būtu grūti pierunāt aizlienēt savu teritoriju uzbrukumam tāpēc, ka šī valsts ir uzskatāma par vienu no ASV reģionālajiem sabiedrotajiem un tā izjustu no Vašingtonas milzīgu spiedienu mainīt savu pret Izraēlu naidīgo kursu. Turklāt Jordānija ir pagaidām viena no divām arābu valstīm, kura atzīst Izraēlas valstiskumu un ir ar to noslēgusi pat atsevišķu miera līgumu. Visbeidzot, Jordānija arī atbalsta opozicionārus Sīrijas pilsoņu karā.

Libānas opcija varētu būt veiksmīgāka, jo tajā atrodas ietekmīgais paramilitārais grupējums «Hezbollah», ar kuru Izraēla jau ir vairākas reizes karojusi. Tomēr iegūt visu Libānas politisko spēku atbalstu (nepieciešams, lai «Hezbollah» un sīriešiem būtu stabila aizmugure) kam tādam būtu ļoti grūti. Tas tāpēc, ka ievērojama daļa valsts sabiedrības nevēlas atkārtoti iesaistīties Izraēlas-arābu konfliktā. It īpaši tāpēc, ka šī valsts vēsturiski ir bijusi šā konflikta upure. Papildus tam daļa sabiedrības ir nedraudzīga Bašara al Asada režīmam. Ne velti daudzi Libānas sunnīti savulaik devās karot Sīrijas nemiernieku rindās.

Šo iemeslu dēļ Golānas augstienes vēl arvien būtu ticamākais hipotētiska Sīrijas uzbrukuma punkts. Neskatoties uz to, ka kopš Izraēlas okupācijas 1967. gadā ir pagājis ievērojams laiks, Damaska vēl arvien vēlas okupantus no šīm pozīcijām izspiest. Tā ļoti labi zina, ka Izraēlas kontrolēto Golānas daļu var izmantot, lai apšaudītu Izraēlas ziemeļu pilsētas.

Iespējams, ka daudziem radīsies pamatots jautājums – Sīrija taču ir pilnībā sagrauta! Vai tā vispār ir spējīga kādam uzbrukt?

Taisnība, ka nav, tomēr jāatceras, ka mūsdienās šajā valstī ir nostiprinājušies Izraēlas ienaidnieces Irānas atbalstītie militārie grupējumi un tie var izmantot Sīrijas teritoriju kā atspēriena punktu.

Lai gan to cerības atklātā konfrontācijā sagraut Izraēlas militāro varenību ir tuvas nullei, valstij jebkurā gadījumā ir nepieciešams Golānu saglabāt kā ziemeļu teritoriju vairogu.

It īpaši tāpēc, ka šie grupējumi, visticamāk, tiešā militārā konfrontācijā nemaz nevēlas iesaistīties. Tie jau pagaidām priekšroku dod asimetriskai karadarbībai - raķešu uzbrukumiem, spridzināšanām un sabotāžām. Turklāt Izraēlai arī ir iespēja izmantot Golānu kā atspēriena punktu gaisa triecieniem Irānas ieroču piegādēm Sīrijas teritorijā.

Visbeidzot, jāatceras, ka Golānas augstienēs ir ierīkotas saldūdens savākšanas instalācijas un šis ūdens ieplūst Jordānas upē. Tas savukārt nodrošina aptuveni 1/3 no Izraēlas ūdens resursiem. Papildus tam Golānas augstienēs ir ļoti auglīga zeme un, iespējams, arī naftas resursi. Tajās arī atrodas Izraēlas vienīgais slēpošanas kūrorts.

Iemesls Nr. 2: «Zeme pret mieru»

Runājot par Golānas augstienēm, jāatceras, ka starptautiskajā politikā militārais spēks nav viss. To pārsvarā papildina arī diplomātiskās sarunas un Golānas augstienes rada perfektu spiedienu Damaskai tajās iesaistīties. Tas tāpēc, ka šī teritorija tomēr ir Sīrijas sastāvdaļa un valsts sabiedrība tās zaudējumu uztver kā pliķi nacionālajai pašcieņai. To atgūšana nozīmētu piecelšanos kājās pēc sāpīga kritiena. Turklāt, kā jau tika minēts, ar tīru spēku šīs teritorijas atgūt ir ļoti grūti.

Izraēlai šāda situācija ir ļoti izdevīga, jo tā apmaiņā pret Golānas augstieņu atdošanu var Sīrijai pieprasīt gan diplomātisku atzīšanu, gan arī līdzīgu miera līgumu kā ar Jordāniju.

Turklāt šāda pieeja rada instrumentu, ar kura palīdzību nepieļaut apkārt esošo arābu valstu apvienošanos zem viena karoga. Gluži vienkārši tāpēc, ka Golānas augstieņu atgūšanas jautājumu Damaska uztver daudz svarīgāk nekā abstraktu arābu vienotību, ar kuru varētu iznīcināt palestīniešu apspiedēju – Izraēlu.

Tiesa, jāpiemin, ka šī Izraēlas stratēģija pagaidām nav devusi vēlamo rezultātu. Neskatoties uz to, ka Sīrijas iedzīvotāji ļoti vēlas okupēto teritoriju atgūt, tās iedzīvotāji necieš pārlieku lielu sadarbību ar Telavivu. Līdz ar to valdošajai Asada ģimenei vienmēr ir bijis ļoti grūti pārliecināt sīriešus iesaistīties darījumos, kuri atzītu Izraēlas valstiskumu. Tie gluži vienkārši uztvertu to kā nodevību. Jāatceras, ka bijušais Ēģiptes prezidents Anvars Sadats tika nogalināts tieši tāpēc, ka viņš nolēma Izraēlu atzīt un slēgt ar šo valsti diplomātiskus darījumus. Tomēr jebkurā gadījumā šāda uz sarunām mudinoša instrumenta esamība vienmēr ir noderīga.

Iemesls Nr. 3: Izraēlas pašcieņa

Tomēr ne tikai Sīrija Golānas augstienes ir sasaistījusi ar nacionālo lepnumu. Pati Izraēla arī redz kontroli pār šo teritoriju kā apstiprinājumu savai varenībai. Jāatceras, ka jau minētais sešu dienu karš (1967) tiek uzskatīts par Izraēlas lielāko un nozīmīgāko uzvaru pār tās arābu pretiniekiem. Tas tāpēc, ka šis notikums sagrāva gan cerības par vienota arābu politiska veseluma izveidi cīņai pret Izraēlu, gan arī apslāpēja Ēģiptes ambīcijas kļūt par visu arābu valstu līderi. Turklāt jāņem vērā arī uzvaras apstākļi. Salīdzinoši mazskaitlīgā Izraēlas armija sešu dienu laikā spēja sakaut Sīrijas, Irākas, Jordānijas un Ēģiptes koalīciju, kuras rīcībā bija vismaz trīsreiz lielāki spēki.

Loģiski, ka šādā situācijā Golānas augstienes simbolizē nācijas lepnumu un to atdošana nozīmētu karavīru upuru necienīšanu.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ar iekšēju pretestību teritorijas atgriešanai Sīrijai saskaras ne tikai Damaska, bet arī Telaviva. Papildus tam nepieciešams ņemt vērā, ka šādi nācijas lepnumi ir arī ārkārtīgi būtiski sabiedrības vienotības nodrošināšanai. Atteikšanās no Golānas augstienēm tādējādi nozīmētu arī atteikšanos no papildu palīdzības mobilizēt lielu cilvēku skaitu Izraēlas valsts izdzīvošanai. Ņemot vērā, ka tā atrodas ārkārtīgi nemierīgajā Tuvo Austrumu reģionā un tajā dzīvo tikai aptuveni 8,7 miljoni iedzīvotāju, kas tāds ir ļoti būtisks. Ne velti Izraēlā ir obligātais militārais dienests un armijā dienē arī sievietes.