Nejauši atrastā liecība par vienu no drūmākajām dienām Latvijas vēsturē

Manā tuvākajā ģimenes lokā 1949. gada 25. marta upuru, par laimi, nav, tāpēc zināšanas par šo drūmo dienu esmu guvis vien grāmatās un raidījumos. Tāpēc iespēja aplūkot tik retu artefaktu kā ceturtā zināmā fotogrāfija, kurā redzami lopu vagoni un tajos “iekraujamie” cilvēki, bija ļoti laba iespēja reizē pieminēt režīma upurus un papildināt zināšanas par mūsu vēsturi.

Fotogrāfija izrādījās ļoti maza. Kā atklāja Latvijas Okupācijas muzeja audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja Lelde Neimane, šī fotogrāfija ir kontrolkopija jeb kontaktkopija no mazformāta negatīviem kadru iepriekšējai izvērtēšanai pirms projekcijas kopēšanas. Turklāt pētniekiem pat izdevies noskaidrot, ka fotogrāfija uzņemta ar PSRS platfilmas fotoaparātu “KOMSOMOLEC”, kas arī tika demonstrēts prezentācijā, liekot aizdomāties, cik sarežģīti un bīstami bija anonīmajam fotogrāfam iemūžināt vilcienu vagonus brīdī, kad tas bija stingri aizliegts.

Attēlu intervijas laikā ar fotogrāfijas īpašnieci Virgīniju Krebs nejauši atrada LU SZF doktorants Oskars Gruziņš, strādājot pie savas doktora disertācijas par kara bērniem. Pie Virgīnijas šī fotogrāfija nonāca 50. gadu laikā, un līdz šim brīdim viņai nebija ne jausmas, kāda ir tās vērtība.

Fotogrāfijā redzami lopu vagoni, kas piestājuši Ventspils stacijā, bet priekšplānā bariņš cilvēku. Šie cilvēki ir Kroju ģimene - vecāki Marta un Vilis ar meitām Valiju un Maigu. Viņu trešā meita Rasma atradās citā vagonā, jo bija paņemta no citas vietas. Savukārt ceturtā meita Olga ar divus gadus veco meitiņu Virgīniju bija vienīgās no ģimenes, kas netika izsūtītas.

Šobrīd no attēlā redzamajiem Kroju ģimenes locekļiem dzīva ir palikusi tikai jaunākā meita Valija (attēlā pa kreisi), kas gan visu notikušo nevēlas vairs atcerēties – atmiņas ir pārāk sāpīgas. Tas nav nekāds brīnums, jo ko gan tādu varēja būt pastrādājis 17 gadu vecs bērns, lai saņemtu tik nežēlīgu sodu kā izsūtīšanu no dzimtenes.

Pēc fotogrāfijas prezentācijas bija nedaudz šķērmi ap dūšu. Skatoties uz attēlu, es centos iedomāties, kā tas ir – aukstumā bezpalīdzīgi stāvēt uz perona un gaidīt, kas notiks tālāk. Varbūt tevi vedīs nošaut. Varbūt uz lēģeri. Skaidrs ir tikai viens – nekas vairs nebūs kā agrāk. Priekšā, visticamāk, vien tumsa saredzama.

Varbūt tikai kaut nedaudz iejūtoties šo 42 tūkstošu cilvēku ādā, kas līdzīgi kā Kroju ģimene stāvēja uz perona drūmajā 1949. gada 25. marta dienā, mēs varam šodien saprast, kāpēc ir svarīgi katru gadu vismaz ar klusuma brīdi pieminēt šo vēsturē tik drūmo brīdi.

Unikālā fotogrāfija tiks iekļauta Latvijas Okupācijas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā pēc tam, kad muzejs pārvāksies atpakaļ uz telpām Strēlnieku laukumā.