Senos laikos, kad kaķenīte apbērnojās, saimniece bija priecīga, ja kāds kaimiņbērns mazos pūkaiņus paņēma, jo roka necēlās tos slīcināt. Ja kucīte “tajās dienās” izmuka no sētas, mājinieki zināja, ka būs jālūdz radi sameklēt suņukiem mājas. Tie, kas izrādīsies lieki, dosies uz "jūrskolu". Lūk, tādas mums slīcinātāju tradīcijas.
Mūsdienās šķirnes dzīvnieks maksā bargu naudu - sākot no dažiem simtiem līdz 1500 un 2000 eiro. Lolojumdzīvnieku pavairošana un tirgošana ir bizness ar milzu peļņu, kas faktiski netiek kontrolēts.
Pārprodukcija, nodokļu nemaksāšana, normatīvā regulējuma trūkums – tās ir tikai dažas no “mīlulīšu” tirgus problēmām. Aplēses liecina ka lolojumdzīvnieku apgrozījums gadā ir 10 miljoni eiro.
Kamēr Valsts ieņēmumu dienests (VID) feisbukā trenkā tamborētu jaciņu tirgotājus, valstij gar degunu aiziet galvu reibinošas summas. Kāpēc?
Suņi no gaisa nokrituši!
Jāsāk ar to, ka mājas mīluļu pavairotāji biznesu dēvē par hobiju, tāpēc uzņēmējdarbību nereģistrē un nodokļus nemaksā. Likumdošana (drīzāk tās trūkums) rūpalu savā ziņā atbalsta, jo vienīgais regulējums ir Ministru kabineta noteikumi Nr.266 “Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai”, kuros noteikts, ka mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieks (33.1 4) nodrošina, ka sunim, kaķim un mājas (istabas) seskam gada laikā nav vairāk kā viens mazuļu metiens. Ievērojot šo normu, jaundzimušo mājas mīluļu skaits vienmēr būtu ierobežots. Tomēr cik metienu ir patiesībā, kādos apstākļos mitinās dzīvnieki, cik mazuļu tiek pārdoti, par kādu summu, neviens nezina, un arī, ja gribētu, nespētu izskaitīt, jo pirmo reizi suns jāreģistrē līdz sešu mēnešu vecumam, bet kucēni tiek pārdoti dažu mēnešu vecumā.