Vai drīz pār pasauli valdīs komiķi? (15)

Pirms trīsarpus gadiem Ukrainas televīzijā sāka demonstrēt seriālu "Tautas kalps" - tajā vēstīts par skolotāju, kurš kļūst par Ukrainas prezidentu. Valstī, kur nauda un oligarhi ilgstoši dominējuši politikā, šāda notikumu attīstība ir valdzinoša, un tieši tāpēc "Tautas kalps" Ukrainā bauda milzu popularitāti. Galveno lomu seriālā atveido Zelenskis, kurš svētdien notikušajās Ukrainas prezidenta vēlēšanās saņēma nedaudz vairāk kā 30% balsu - gandrīz divas reizes vairāk kā pašreizējam prezidentam Petro Porošenko, ar kuru Zelenskis tiksies vēlēšanu otrajā kārtā.

Zelenskis nav vienīgais komiķis, kurš skatuvi un prožektoru gaismu nolēmis iemainīt pret politiku. Dažos gadījumos profesionālajiem jokdariem izdevies iekarot pat ļoti augstus amatus. Pagājušā gada augustā par Slovēnijas premjerministru tika ievēlēts satīriķis Marjans Šarecs. Gvatemalas prezidents Džimijs Moraless savulaik kā aktieris spēlēja lomas komēdijās. 

Citos gadījumos komiķi spēlējuši nozīmīgu lomu uz nacionālā līmeņa politiskās skatuves. Islandiešu stāvizrāžu mākslinieks Jons Gnars līdz 2014.gadam bija Reikjavikas mērs, bet itāļu komiķis Bepe Grillo palīdzēja izveidot Itālijas Pieczvaigžņu kustību (M5S), kura pašlaik ir valdošajā koalīcijā.

Arī Latvijā bija vērojama līdzīga tendence, ko apliecina aktiera Artusa Kaimiņa un viņa pārstāvētā politiskā spēka KPV LV sniegums vēlēšanās.

"Saprotams, kāpēc komiķi ir nākuši politiskajā modē šajā populisma uzvaras mirklī," raksta Parihs. Viņi noraida "istablišmenta" autoritāti un vērtības. Moralesa kampaņas pamatā bija sauklis "Ne korumpēts, ne zaglis", norādot uz Gvatemalu vēsturiski vajājušajām problēmām.

Ukrainā seriāls "Tautas kalps" (tāpat nosaukta arī Zelenska partija) kļuva populārs tāpēc, ka izsmēja valdību un politisko eliti. Zelenskis sacījis, ka viņa galvenā prioritāte būšot korupcijas apkarošana. Arī Šareca popularitātes pamatā lielā mērā bija politisko līderu parodēšana. 

Foto: Ukrainas prezidenta vēlēšanu pirmā kārta

Pētījumā "Edelman Trust Barometer" atklājās, ka tikai puse pasaules iedzīvotāju uzticas savas valsts valdībai vai medijiem. Līdz ar to radies vakuums, ko var aizpildīt pašpasludināta anti-elite.

Komiķiem arī ir kāda psiholoģiska priekšrocība, kas viņus padara pievilcīgākus sabiedrības acīs. Humors parasti tiek uztverts kā pozitīvs sociāls signāls - īsāk sakot, cilvēkiem patīk tas, kas viņiem liek justies labi.

Nav brīnums, ka globālu politisko, ekonomisko un tehnoloģisko pārmaiņu laikā, kad pasaulē ir daudz neskaidrību, vēlētāji dod priekšroku tādiem līderiem, kas viņiem liek justies labi ar humora un bieži vien arī neizpildāmu solījumu palīdzību.

Nepiespiestās, jokiem un interesantiem pastāstiņiem izraibinātās, "nepolitiskās" runas vairoja Gnara popularitāti 2008.gada finanšu krīzes laikā. Viņa "Labākā partija" cita starpā iestājās par bezmaksas dvieļiem visos peldbaseinos un leduslāci Reikjavikas zoodārzā.

Armēnijā slavenais komiķis Hajks Marutjans septembrī pretendēja uz Erevānas mēra amatu, pozitīvajā un uz viņa personību vērstajā kampaņā solot visnotaļ neticamus infrastruktūras uzlabojumus un 4D gaismas instalācijas izveidošanu ap senu pili Armēnijas galvaspilsētā.

Humors  rada patīkamu iespaidu par politiķiem, taču tas nav viss. Joki un satīra ir komunikācijas rīks, ko asprāši var gudri izmantot savā labā. Joks (un trāpīga pretinieka izņirgāšana) ir ļoti efektīva taktika, kā novirzīties no nevēlama sarunas temata. Interneta vidē esam pieraduši pie komunikācijas ar "mēmju" un GIF kustīgo bildīšu starpniecību, bet mediji, cīnoties par lasītāju ātri gaistošo uzmanību, arvien vairāk piedāvā izklaidējošu saturu. Kolorītiem personāžiem šādā vidē ir vieglāk vairot savu popularitāti.

Tas bija labi redzams ASV prezidenta Donalda Trampa 2016.gada priekšvēlēšanu kampaņā. Mediji bieži ziņoja par Trampa regulārajiem uzbrukumiem saviem pretiniekiem un pajokošanu. Līdzīgu stratēģiju - spēju jokot un dažbrīd diezgan dīvainiem, taču izklaidējošiem izgājieniem - lietoja Boriss Džonsons, kurš 2008.gadā kļuva par Londonas mēru.

Atpazīstami komiķi, kuri iemēģinājuši roku sevis reklamēšanā sociālajos tīklos, var izmantot vēlētāju neapmierinātību ar pašreizējo politisko situāciju, lai zvejotu balsis. Tomēr daži no tiem izvēlas doties pretējā virzienā, ar satīras palīdzību vēršoties pret politiķiem un dažkārt pat pieliekot roku to padzīšanā no politiskās arēnas.

Vēlētājiem grūti turēties pretī harismātiskām personībām, it īpaši, kad valdošā elite šķiet atrauta no realitātes. Biheivoriālie ekonomisti šķietami iracionālo fenomenu, kad priekšroka tiek dota nepieredzējušam kandidātam, skaidro ar vēlmi izvairīties no "droša zaudējuma" - tāda nereti šķiet status quo saglabāšana. Sak, labāk ievēlēt "autsaideri", jo sliktāk taču nevar būt!

Bet patiesībā arī "autsaidera" ievēlēšana var beigties ar zaudējumiem, jo labu politisko lēmumu pieņemšanai tomēr nepieciešams pragmatisms, zināšanas un pieredze.

Lai arī sabiedrībai patīk humors un joki, tas nenozīmē, ka asprātīgais kandidāts būs labs politiķis. Piemēram, Moraless iekūlās nevajadzīgā skandālā, kad no Gvatemalas izraidīja ANO pretkorupcijas komisiju.

Komēdijai ir vieta politikā - tā sabiedrību izrauj no apātijas un atšķaida šausmas un negatīvismu, kas dominē ziņu lentās. Tomēr, tāpat kā visiem populisma paveidiem, šovpolitikai ir ēnas puses.

Sabiedrība jāizglīto, lai tā spētu pamanīt komunikācijas tehniku arsenālu, ko politiķi lieto, lai pievērstu uzmanību sev vēlamām tēmām un novērstu no nevēlamajām, bet svarīgajām. Pirms svarīgiem balsojumiem būtu aktīvi jāpārbauda fakti un jācenšas panākt, ka vēlētāji balsi atdod politiķiem un spēkiem, kas patiešām ir gatavi vadīt, ne tikai izklaidēt. 

"Galu galā, lai stātos pretī populismam visās tā formās, mums jāpievēršas iemesliem, kāpēc mūsu pašreizējai sistēmai neuzticas. Tas nozīmē, ka politiķiem vajadzēs pašpikot no komiķiem un meklēt veidus, kā labāk saprast savu auditoriju un kas tai ir svarīgi," secina Parihs.