70 gadi kopš NATO izveidošanas. Aliansei šodien visvairāk nepieciešama vienotība (36)

Savukārt martā Angelas Merkeles valdība prezentēja budžetu, kas tai neļaus sasniegt pat nepietiekami ambiciozo 1,5% aizsardzības finansējuma mērķi.

Šis Vācijas lēmums radīja neapmierinātību vairākās “frontēs”.

Pirmkārt un galvenokārt tās bija sliktas ziņas Vācijas bruņotajiem spēkiem. Otrkārt, tās bija sliktas ziņas arī NATO kopumā.

Bažas rada tas, ka Vācija, kā valsts kas nepagurstoši sludina daudzpusību, pati atkāpjas no mērķa, kas tai palīdzētu šo daudzpusību nodrošināt.

Vācijas budžeta lēmums gan nekad nav bijis tiešā veidā par NATO vai finansējumu aizsardzībai.

Tā vietā Berlīnes debates par izdevumiem aizsardzībai kļuva par izvēli starp pakļaušanos Trampa prasībām par aizsardzības budžeta palielināšanu un papildu naudas atvēlēšanu citām prioritātēm, piemēram, pensijām vai izglītībai.

Vācija gan nav vienīgā valsts, kas NATO solidaritāti aizvirzījusi otrajā plānā.

Trampa valdīšanas laikā ASV piekopj politiku neatlaidīgi atgādināt tās NATO sabiedrotajiem par nepietiekamo finansējumu aizsardzībai, skaidri apzinoties, ka šāda pieeja grauj vienotību aliansē. Savā pirmajā NATO samitā 2017.gadā Tramps pārsteidza sabiedrotos, veltot asu kritiku NATO dalībvalstīm Eiropā. 

Viņš sākotnēji arī nepauda viennozīmīgu atbalstu NATO 5.pantam - kolektīvās aizsardzības noteikumam - tādējādi radot jautājumus par ASV līdz šim negrozāmo apņemšanos nepieciešamības gadījumā aizstāvēt Eiropu.

ASV uzticību NATO 5.pantam Tramps galu galā tomēr apliecināja.

Kā šā gada sākumā izteicās NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, šai Trampa administrācijas piekoptajai iebiedēšanas taktikai ir bijuši zināmi rezultāti, vismaz dažās alianses dalībvalstīs. 

Šeit gan jāuzsver, ka Eiropas izdevumi aizsardzībai palielinās jau kopš 2014.gada, kad Krievija okupēja un anektēja Krimu, un aizsardzības budžetu kāpums ir turpinājies arī Trampa prezidentūras laikā. 

Tas, protams, ir labi. Tomēr attiecībā uz citām valstīm Trampa pieprasīšanas stratēģija ir radījusi tieši pretēju efektu cerētajam. 

Eiropa pauda viedokli, ka Trampa vienpusējā pieeja apdraud alianses 70 gados sasniegto. Daļēji šā iemesla dēļ Eiropa attiecās sekot Trampa piemēram ar izstāšanos no Irānas kodollīguma un neatsaucās aicinājumiem apturēt Krievijas Eiropā īstenoto gāzes vada “Nord Stream 2” projektu un pārtraukt jebkādu sadarbību ar Ķīnas telekomunikāciju uzņēmumu “Huawei” 5G telekomunikāciju tīklu ieviešanā. 

NATO dalībvalstis pilnīgi skaidri lika manīt, ka tās nav apmierinātas, ka ASV tās vērtē, tikai vadoties pēc tā, kā tās pilda Trampa prasības attiecībā uz aizsardzības budžetu. 

Vēl viens aspekts, kas pēdējā laikā ir atstājis negatīvu iespaidu uz NATO vienotību, ir Turcijas apņemšanās iegādāties Krievijas izstrādātu pretgaisa aizsardzības sistēmu S-400, neskatoties uz ASV un NATO amatpersonu iebildumiem. 

Tramps jau brīdinājis Turciju par smagām sekām, ja tā neatteiksies no šā darījuma. 

Tomēr Turcijas prezidentu Redžepu Tajipu Erdoganu šie brīdinājumi līdz šim nav ietekmējuši, un viņš acīmredzami ir gatavs likt uz spēles militāro sadarbību ar ASV un NATO, tā vietā izvēloties attiecību padziļināšanu ar Krieviju. 

Diemžēl Turcija šajā aspektā nav vienīgais piemērs. Polija un Ungārijā pēdējā laikā uzņem arvien antiliberālāku kursu, kas apdraud demokrātiskās vērtības, kuras vienmēr ir bijušas NATO pamatā. 

Papildus tam pastāv arī nebeidzamā “Brexit” sāga, kas rada satraukumu, ka Lielbritānijas aiziešana no Eiropas Savienības var negatīvi ietekmēt arī NATO vienotību. 

Lielbritānija gan nepagurstoši uzsver, ka valsts atbalsts NATO nemainīsies. Tomēr arvien pieaugošā iespējamība, ka tiks piedzīvots bezvienošanās “Brexit”, kas Lielbritānijai var radīt neprognozējamas ekonomiskas sekas, būtiski ietekmēs valsts iespējas nodrošināt budžetu aizsardzībai atbilstoši NATO standartiem. 

ASV ir nozīmīga loma Ziemeļatlantijas aliansē. Kā alianses līderei ASV ir jāatgādina citām dalībvalstīm par to pienākumiem attiecīga aizsardzības finansējuma nodrošināšanā, tomēr ASV loma ir daudz plašāka. Līdera loma arī nosaka, ka ASV ir arī jābrīdina savi partneri NATO par jaunajiem draudiem, jāmudina alianse attīstīties, kā arī jāpalīdz nodrošināt vienotība NATO dalībvalstu vidū. Ja ASV atsakās no šiem pienākumiem, cieš visa alianse. 

Tāpēc ASV, uzņemot NATO partnerus alianses 70.gadadienas sakarībā, pirmkārt un galvenokārt vajadzētu koncentrēties uz atgriešanos pie solidaritātes jautājuma un vienotības stiprināšanas.