Šādā veidā desmit gadu laikā Ušakovs ir kļuvis par sava veida pilsētas krievvalodības mesiju. Viņš ir kā svētā avs, pēdējā cerība, gaismas nesējs un tam nav pilnīgi nekāda sakara ar darbiem, ko bijušais mērs ir vai nav darījis pilsētas labā.
Pirms vēlēšanām no avota, kam pilnībā uzticos, dzirdēju kādu stāstu. Iepriekš vēlos atgādināt, ka pirmais aprīlis jau pagājis un tas, ko tūdaļ uzrakstīšu nav joks. Tad nu, lūk – divu inteliģentu un labi izglītotu cilvēku starpā notika klasiskā priekšvēlēšanu laika saruna: “Par ko tad balsosi?” Šobrīd nav būtiski, par ko bija lēmusi balsot persona numur 1., bet otrā – krievvalodīgā ģimenē augusī persona – teica, ka noteikti balsos par Ušakovu, jo, ja viņš nebūs pie varas, tad krievus izsūtīs.
Nē, tas tiešām nav joks – demokrātiskā 21. gadsimta Latvijā un Rīgā dzīvo cilvēki, kuri nav apaļi idioti, tomēr pilnā nopietnībā tic, ka nākot pie varas “latviešu” partijām, viņi tiks izsūtīti. Un, ja šāds te viedoklis sastopams it kā saprātīgu cilvēku ģimenēs, iedomājieties, kas varētu darīties galvās klasiskā krievu strādnieku ģimenē, kuras vienīgie informācijas ieguves avoti ir RenTV un Sputnik. Teikšu kā ir – man no šīs domas vien ap dūšu paliek nedaudz šķērmi.
Tomēr šis stāsts lieliski korelē ar paralēlās realitātes cienīgi atšķirīgo un kvēlo gāztā mēra aizstāvēšanu. Tas izskaidro pensionāres, kas brauc uz atbalsta mītiņiem, lai skūpstītu Ušakova rokas un tas izskaidro arī iespaidīgo viedokļu atšķirību, dažādās valodās atbildot uz vienu un to pašu aptaujas jautājumu.
Skaidrs, ka ar šādu kaislīgu fanu atbalstu Ušakovs tiks ievēlēts Eiroparlamentā. Un patiesībā – tas noteikti nebūs sliktāks variants par tur jau pabijušo Ždanoku, Mamikinu un pat Ivetu Griguli. Bet Latvijā palikušais elektorāts būs zaudējis savu vienīgo un pašu svarīgāko aizstāvi, tāpēc laika gaitā noteikti aktualizēsies pavisam cits jautājums – kas būs jaunā krieviski domājošo galvaspilsētas iedzīvotāju mesija?