Polijas traģēdija = Latvijas aktualitāte, jeb kurš būvē ledus sienu?

Kas bija Pāvels Adamovičs?

Kopš 1998. gada Gdaņskas domes priekšsēdētājs. Iecienīts un populārs. Pēdējās pašvaldības vēlēšanās viņu ievēlēja 65% vietējo iedzīvotāju, kas ir diezgan pārliecinošs rādītājs. Pats viņš sevi uzskatīja par konservatīvu, taču pauda liberālus uzskatus dažos jautājumos. Piemēram, jautājumos par kara bēgļu uzņemšanu un homoseksuālu cilvēku tiesībām. Tieši šo pēdējo jautājumu dēļ viņš bieži nonāca konfliktā ar vadošās labēji populistiskās partijas (PIS) līniju.

Visi vadošie valsts mediji šodien Polijā no sabiedriskajiem ir pārtaisīti par valsts medijiem. Tātad – tas, ko konservatīvās partijas pašlaik sapņo panākt Rīgā (ieceļot medijos un žurnālistikā neizglītoto, nekompetento un neprofesionālo Eināru Gielu par LTV ģenerāldirektoru), ir jau noticis Polijā. Sabiedrisko mediju tur vairs nav. To vietā ir uzbūvēti valsts politiskajai varai akli paklausīgie valsts mediji, kas pauž tikai pozitīvas ziņas par partiju un valdību, parlamentu un politiķiem un ar lielu katoļu baznīcas personāžu klātbūtni visos politiskos notikumos. Tas nozīmē, ka visi politiskie oponenti tiek dēmonizēti un raksturoti kā ļaunie. Naida retorika medijos lielā mērā panāca zināmas sabiedrības daļas nepatiku pret Gdaņskas mēru. Propagandas iedēstītā nepatika tātad var noslēgties ar publisku slepkavību. Tieši tā, kā to varējām novērot janvārī Polijā.

Pāvels nomira no gūtajiem ievainojumiem. Slepkava ir zināms un tiks sodīts. Taču incidents ar to nebeidzas. Traģiskākais ir tas, ka šodienas Eiropā sakūdīti cilvēki jeb „noderīgie idioti“ ir gatavi atņemt otram cilvēkam dzīvību viņa politiskās pārliecības dēļ. Nav vajadzīgas varas veidotas represīvās, militarizētās vienības, lai izrēķinātos ar citādi domājošajiem. Pietiek pārņemt medijus un atjaunot Padomju Savienības laika iedibināto vienpartijas propagandas un aģitācijas sistēmu. Noderīgie idioti paši, labprātīgi iznīcinās cilvēkus, kas varai nepatīk. Tieši tāpat, kā to izdarīja 27 gadus vecais slepkava 13. janvārī Gdaņskā.

Sabiedrības sašķeltība

Pāvela noslepkavošana rāda, ka postkomunistiskā poļu sabiedrība šodien ir sašķēlusies dažādu pārliecību nometnēs. Bijušie kompartijas nomenklatūras ļaudis tagad pārvērtušies ticīgajos un konservatīvajos. Viņi vēlas atgriezt atpakaļ PSRS laikus, kad mediji kalpoja varai. Ekrānā toreiz bija redzami tikai lieliskie priekšnieki un čaklie kombainieri. Sliktās ziņas nāca tikai no ārzemēm, bet labās – no pašu valdības. Žurnālistiem varēja uzbrēkt un likt rakstīt „to, ko vajag“. Šie poļi apgalvo, ka Pāvela slepkava ir vienkārši garīgi nelīdzsvarots cilvēks un viss. Neviens no konservatīvajiem nepiekritīs domai, ka šī slepkavība ir kas vairāk nekā „traka cilvēka“ uzvilkšanās, ka šo slepkavu iedvesmoja un uzmundrināja dominējošā politiskā gaisotne mūsdienu Polijā. Taču analītiskāks vērotājs uzreiz pamanīs, ka šī slepkavība bija politiska izrēķināšanās. Tā demonstrē vadošās partijas propagandas efektus uz parastajiem poļu cilvēkiem – lētticīgajiem, ērti izmantojamajiem muļķiem. Galu galā Polijas pašreizējā varas partija nepārprotami aicina sabiedrību ienīst un vajāt visus tos, kas neatbalsta valdības pareizo līniju un domā citādi. Tas nozīmē, ka zemiskums tiek akceptēts, ja tas palīdz ideoloģijas izplatībai. Skaldi un valdi loģika ir sena kā pasaule. Tā vienmēr atradīs dzirdīgas ausis nedomājošo populācijā.

Protams, neviens šodien neapgalvos, ka Pāvelu nogalināja valdības uzdevumā. Prezidents Andžejs Duda nekavējoties izteica līdzjūtību un atgādāja no Londonas dzimtenē Pāvela atraitni un meitu. Taču galvenais varas partijas (PIS) vadītājs un ideologs Jaroslavs Kačinskis tomēr nepiedalījās parlamenta sēru minūtē, kas bija veltīta nogalinātajam Gdaņskas mēram.

Liekas, ka esam uzminējuši īstos šīs politiskās slepkavības iemeslus, jo tos apstiprina arī rakstniece Olga Tokarčuka: „Valsts televīzija regulāri un sistemātiski slīcina mēslos opozīciju. Izmantojot agresīvu un pazemojošu stilu un valodu. Noslepkavotais Gdaņskas mērs neskaitāmas reizes televīzijā tika nosaukts par zagli, vācieti, geju draugu un mafijas vadoni. Jau trīs gadus televīzija strādā tiešā varas partijas kontrolē un cenšas sagraut arī tiesu sistēmu. Šis cilvēks sēdēja cietuma kamerā, un vienīgais viņa informācijas avots bija valsts pašreizējā televīzija. Tur viņš saņēma instrukcijas un rīkojās, kā uzskatīja par pareizu.“

Starp citu, rudenī Vispolijas ekstrēmā jaunatnes nacionālistu organizācija (MW) izsludināja “politisku nāves spriedumu“ Adamovičam par viņa „liberālismu, multikulturālismu un muļķību“. Viens no šā „publiskā sprieduma“ autoriem (organizācijas priekšsēdētājs) gadu mijā tika iecelts par valsts digitalizācijas ministru.

Otrajā poļu “ideoloģiskās sienas“ pusē ir liberālās sabiedrības daļa. Tas nozīmē, ka šis nav konflikts starp pilsētu vai laukiem, komunistiem un pārējiem, vecajiem vai jauniešiem. Tas izgrauzies cauri visai sabiedrībai un marķē salīdzinoši augstu agresivitāti no konservatīvo aprindu puses. Ja liberālie spēki akceptē citādi domājošo klātbūtni, tad konservatīvie to noliedz un apkaro. Visiem jādomā vienādi. Tie, kas domā un uzvedas citādi, ir Polijas ienaidnieki, uzskata konservatīvie nacionālisti. Tie paši, kas pašlaik ir pie varas valstī.

Vai Latvijai tiek gatavots līdzīgs scenārijs?

Pēc Gdaņskas mēra slepkavības viņa atraitne Magdalena Adamoviča sava vīra noslepkavošanā vainoja tieši poļu sabiedrisko televīziju, kas Kačinska partijas varmācīgo reformu iespaidā ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. „Mana vīra slepkavība ir Polijas televīzijas nopelns. Naida retorika, kūdīšana un rīdīšana pret citādi domājošajiem bija slepkavas iedvesmas avots. Savā cietuma kamerā slepkava jau izvēlējās Pāvelu par savu upuri. Slepkava bija pārliecināts, ka ar to dara labu savai dzimtenei. Televīzijas vārds viņa smadzenēs nogalināja manu vīru,“ konstatēja nogalinātā politiķa sieva.

Tas nozīmē, ka arī nepiemērotā, neprofesionālā Eināra Giela izraudzīšanās Latvijas sabiedriskās televīzijas ģenerāldirektora amatam nav nejauša nacionālās elektronisko mediju padomes un priekšsēdētājas Daces Ķezberes kļūme. Nē, šis gājiens iekļaujas pašmāju konservatīvo, poļu un ungāru „shēmas“ scenāristu stratēģijā. Izskatās, ka to realizē mūsu nacionālo partiju alianse ar citu konservatīvo - klerikālo partiju (ZZS, Saskaņa, GKR u.c.) atbalstu.

Latvijas radio ir jau savaldīts, ieceļot neprofesionālu, nepiemērotu cilvēku Unu Klapkalni par valdes priekšsēdētāju. Tikpat neatbilstoša savam amatam ir arī bijusī „nacionāļu partijas“ preses sekretāre – tagad LR valdes locekle programmu attīstības jautājumos Sanita Dika-Bokmeldere. LR programmu kvalitātes standarts pēdējo gadu laikā ir strauji noslīdējis lejup, tieši pateicoties nekompetentai radio vadībai. Doma laukumā strādā daudz labu žurnālistu, taču nemākulīgā vadība dara savu – raidījumu kvalitāte krītas.

Acīmredzot tāds arī šī sabiedrisko mediju sagrābšanas scenārija mērķis - radio un televīzijai nav jābūt kvalitatīviem medijiem. Tiem jākļūst par „mūsu partijas ķēdes suņiem“ un jārej mums vajadzīgā ideoloģija. Šķiet, ka arī kultūras ministre Dace Melbārde, kas īsteno nacionālā bloka politiku, apzināti atbalsta šo sabiedrisko mediju satura un kvalitātes iznīcināšanas taktiku Krievijas informatīvā kara uzbrukuma apstākļos. Cerot, ka līdz ar sabiedrisko mediju iznīcināšanu, izdosies tikt pie varas valstī un realizēt arī Latvijā tās pašas totalitārisma reformas, kas pašlaik jau paveiktas Orbana Ungārijā un „asiņainā dvīņa" Polijā.

Tā vietā, lai nopietni nodarbotos ar kvalitatīvu mediju atbalstu valstī, kultūras ministres vadībā mēs slīdam aizvien tālāk un dziļāk mediju tumsonības „melnajā caurumā“. Par to Kultūras ministrijai un ministrei pašai nāktos atbildēt sabiedrības priekšā. Taču diskusijas vietā mums piedāvā plaukšķināšanu par triviālajām simtgades aktivitātēm. Dziesmu svētki noder kā koša dekorācija nopietnām fona politiskajam manipulācijām, kuras lētticīgais korists vai dejotājs nepamana un nenojauš. Proti - tiek apzināti sagrauta valsts neatkarības gados izveidotā sabiedrisko mediju profesionālisma sistēma. Par darbu savas partijas (nevis valsts) interešu aizstāvībā labā Dace Melbārde tagad tiek izvirzīta Eiroparlamenta deputāta amatam, taču mediju politiskā paverdzināšana, kas iesākta viņas vadībā, turpinās.

Ledus siena

Pāvela Adamoviča nāves izskaidrojums nav mierinoša lasāmviela. Īpaši Gdaņskā, kurā kādreiz pirms 40 gadiem sākās Solidaritātes kustība pret komunistu režīmu elektriķa Leha Valensas vadībā, kas ievadīja padomju režīma sabrukumu visā PSRS ietekmes blokā. Starp citu, šodienas konservatīvo līderis Jaroslavs Kačinskis savulaik bija Valensas štāba šefs. Turpat līdzās streikotājus ostas pilsētā organizēja arī Pāvels Adamovičs. Blakus bija arī Pāvela vecākais brālis Pjotrs Adamovičs, kas 80. gados bija spiests pavadīt sešus mēnešus Polijas cietumā par sadarbību ar Solidaritātes kustību.

Kas noticis tagad? Kāpēc tie paši cilvēki, kas agrāk bija vienoti pret komunistiem un padomju režīmu, sāk plēsties savā starpā?

Pjotra viedoklis ir skarbs: „Pat ar komunistiem, kas tolaik bija pie varas, bija iespējams sarunāties. Varēja ieraut glāzīti un vienoties par lietām. Taču tagad ar PIS sarunāties vai komunicēt nav iespējams. Starp mums un viņiem ir uzcelta ledus siena.“

Par ledus sienas eksistenci ir pārliecināta arī amerikāņu vēsturniece un žurnāliste Anne Apelbauma (Anne Appelbaum). Viņa atceras, kā pirms 18 gadiem Polija, Latvija un visas pārējās postsovjetiskās valstis pievienojās Rietumeiropai, saraujot saites ar savu sovjetisma pagātni. Toreiz likās, ka visi vēlas būt brīvi. Neatkarīgi un droši. Ka atgriešanās pie Kremļa (kā sabiedrotā) vairs nav iespējama. Visi bijām esam kopā, dejojām uz Berlīnes mūra drupām, gavilējām savā brīvībā un atbalstījām cilvēktiesību manifestācijas ideju. Taču tad sāka notikt kas neparedzēts. Kremļa taures sasinhronizējās ar postkomunistiem ārzemēs, sākot graut liberālās demokrātijas atvērto modeli Rietumeiropā. Putinistu tiešie „sirēnu saucieni“ caur televizoru ekrāniem ar vajadzīgo propagandas piedevu + finansējums labvēlīgajām partijām „tuvējās ārzemēs“, ir panākuši savu. Ar vārdiem tiek iznīcināta un izsmieta liberālā demokrātija, ieskaitot mūsu valsti un tās atvērtas demokrātijas principu.

Dzelzs priekškara vietā tiek būvēta ledus siena, - kā jaunā Kremļa tehnologu ideja. Kāpēc viņi ceļ sienu? Gandrīz tāpat kā Izraēla Palestīnā un Tramps uz Meksikas robežas?

Tāpēc, ka cilvēku apmuļķošanai vispirms jānodrošina cita viedokļa noklusēšana. Sienas palīdz izolēt citādas domas un idejas. Ledus siena nozīmē atgriešanos pie PSRS diktatūras sistēmas ar tikai vienu – pareizo viedokli. Ar bailēm teikt, ko domājam. Ar šausmām saņemt dunci krūtīs uz skatuves.

Kurš pie mums būvē šo ledus sienu? Tie paši, kas balso pret Stambulas konvenciju: Saskaņa, Nacionālā apvienība, Jaunā konservatīvā partija, ZZS, KPV un baznīca.

Viņiem siena vajadzīga tāpēc, ka nepietiek argumentu savai taisnībai un vienīgais idejas balsts ir - pārliecība.

Vai Polijas traģēdija pārvērtīsies arī mūsu nelaimē? To rādīs laiks un vēlētāju apzinīgums.

Tik vienkārši tas ir.