Šopavasar iet karsti – reģistrēti jau 1634 kūlas ugunsgrēki. Valsts apdegumu centrā smagā stāvoklī atrodas kūlas ugunsgrēkā cietis vīrietis; 16 gadus vecai meitenei apdegusi seja. Viena cilvēka dzīvību kūlas ugunsgrēks šogad jau laupījis. Katru gadu tiek reģistrēti vairāki tūkstoši kūlas ugunsgrēku - desmitiem ik dienu. Apdegušas sejas, kājas un rokas, neciešamas sāpes, mēnešiem ilga ārstēšanās, čurāšana pamperos, ādas pārstādīšana, rētas, invaliditāte... vai nāve. Vēl bojā gājuši dzīvnieki, kukaiņi, koki, augi, neskaitāmas nodegušas ēkas. Kāpēc kūlas dedzināšanas “tradīcijas” pie mums ir tik noturīgas?
Pavecā sieviete sēdēja pie noputējušā loga un raudzījās tālumā. Valmieras ielas vecie koka strādnieku nami piespiedušies viens otram, neatstājot spraugu zālājam vai puķu dobei.
Sieviete pirkstos ņurcīja izbalējušo halātu, strēba lētu kafiju ar pienu, līdz tālumā, tur, pāri dzelzceļam, pamanīja izstīdzējušas pērnās zāles pļavu.
Viņa pēkšņi sarosījās. Viņa uzmeta plecos mēteli, ieslidināja kabatā sērkociņus un atvēra čīkstošās durvis, šķērsoja sliedes, švirks un pielaida uguni nodzeltējušajiem stiebriem, kas aizdegās ātri, kā gaidījuši šo momentu. Sieviete stāvēja un skatījās, kā uguns pārvērš zemi melnā un kūpošā. Garām braucošais vilciens izkustināja sastingušo gaisu, nošalca vējš, un liesmas jau riņķoja ap veco sievieti, no zāles pārmetoties uz viņas mēteli un halātu zem tā. Slimnīcā sieviete no apdegumiem mira. Tas notika pirms vairāk nekā desmit gadiem.
“Mans vectēvs dedzināja, tēvs dedzināja, es arī dedzināšu!”
Cilvēks, kurš domā, ka spēs kontrolēt un ierobežot ugunsgrēku, ir bērnišķīgi naivs,” iesāk Valsts apdegumu centra vadītājs Sergejs Smirnovs. Katru gadu apdegumu centrā nonāk vairāki cilvēki ar smagiem apdegumiem. Viņus gaida smaga un ilga ārstēšanās.