Kā Makronam noveicās ar Dievmātes katedrāli (35)

Lai saprastu, par ko runāju, atliek aplūkot Makrona runu dienā pēc ugunsgrēka. Tās ietvaros viņš centās padarīt Dievmātes katedrāles degšanu par notikumu, kurš būtu jārisina pirmām kārtām.

Par to liecina citāts, kuru ir izcēlis izdevums Politico: «Es pie jums atgriezīšos nākotnē, lai varētu strādāt kopā pēc lielās debates, tomēr pagaidām tam nav piemērots brīdis.» Par lielo debati Makrons sauc valdības dialogu ar protestētājiem. Turklāt jāatceras, ka ugunsgrēka vakarā Makronam bija paredzēta uzstāšanās TV, kuras ietvaros prezidents būtu sniedzis savu atbildi uz protestētāju izvirzītajām prasībām un piedāvājis konkrētus risinājumus krīzes pārvarēšanai. Tā vietā viņš ieradās ugunsgrēka vietā un uzstāšanos uz nenoteiktu laiku atlika.

Šāda «dzelteno vestu» prasību novirzīšana otrajā plānā politiķim ir ļoti izdevīga divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņš var izvairīties no jūtīgu jautājumu apspriešanas un neriskēt ar savu politisko reitingu krišanu vēl vairāk. Otrkārt, sevis nostādīšana traģēdijas risinātāju priekšgalā viņam ļauj sevi parādīt ļoti pozitīvā tēlā, kas gluži pretēji – reitingus varētu arī pacelt.

Turklāt diskusijas atlikšana uz nenoteiktu laiku arī teorētiski viņam ļauj mākslīgi paildzināt atgriešanos pie protestu jautājumiem. Viņš vienkārši ļoti ilgi var apgalvot, ka krīze vēl arvien nav pāri. Vismaz tik ilgi, kamēr Francijas sabiedrība sāk kurnēt, ka tiem svarīgo jautājumu risināšana ir atlikta jau līdz smieklīgam līmenim. Šāda situācija jebkurā gadījumā dos viņam nepieciešamo laiku, lai rūpīgāk pārdomātu savu nākamo soli.

Papildus tam šajā runā arī bija ietverts aicinājums traģēdiju redzēt kā iespēju cilvēkiem sanākt kopā un kopīgi padarīt valsti labāku. Domājams, ka Makrons akcentējis «dzelteno vestu» protestu izraisīto franču iekšējo sašķeltību, vēsta Politico.

Makrona stratēģija, ļoti iespējams, bija mēģināt samazināt protestu spēku, uzsverot to, ka pagaidām tiem nav piemērots brīdis un šādas darbības nav labvēlīgas krīzes pārvarēšanai. Daudz produktīvāks būtu sabiedrības dialogs. Savukārt, kas notiek, kad protestē mazāk cilvēku?

Samazinās arī pret valdību izdarītais spiediens, un tai ir mazāka nepieciešamība piekāpties protestētāju prasībām.

Visbeidzot, nedrīkstam arī aizmirst par starptautisko dimensiju un šī kultūrvēsturiskā objekta nozīmīgumu visā pasaulē. Lielākā daļa pasaules valstu ir izteikušas Francijai atbalstu šajā grūtajā stundā, un Eiropas Padomes prezidents Donalds Tusks pat ir aicinājis ES valstis ziedot Dievmātes katedrāles atjaunošanai. Atbalstu ir izteikusi arī ANO kultūras aģentūra UNESCO, un tiek plānots organizēt pat starptautisku donoru konferenci.

Loģiski, ka šādā situācijā Makrons ir nosargājies pret kritiku arī starptautiskā līmenī. Ja kāda valsts vēlējās viņu iepriekš kritizēt «dzelteno vestu» kontekstā, tad tās vismaz pagaidām to nedarīs. Gluži otrādi, dažas valstis pat saredz iespēju Makrona un Francijas atbalstīšanā veicināt savu starptautisko prestižu. Pie šā saraksta varam pieskaitīt arī Latviju. Lai saprastu, par ko runāju, atliek aplūkot ārlietu ministra Edgara Rinkēviča tvītu saistībā ar viņa paziņojumu par sarunu ar Francijas vēstnieci Latvijā.

Tā ietvaros viņš rakstīja, ka varbūt tās konstrukcijā turpmāk būs kāds Latvijas ozols un latviešu lietpratēju prasmes noderēšot.

Ja kas tāds patiešām varētu realizēties, tad noteikti mūsu valsts atpazīstamība pasaulē pieaugs.

Lai kā atrisinātos Parīzes Dievmātes katedrāles nelaime, kārtējo reizi paliek žēl, ka pat tik liela mēroga traģēdiju var ietvert politikas plīvurā. Tāpat paliek žēl par to, ka vienas reliģiskas būves daļēja nodegšana var izraisīt tādu starptautisku ažiotāžu, kamēr Sīrijā tiek nolīdzinātas veselas pilsētas un pasaule izliekas to neredzam. Maz ticams, ka Sīrijas atjaunošanas darbi jebkad varētu savākt gandrīz miljardu eiro starptautisku palīdzību tikai dažas dienas pēc atjaunošanas projekta izziņošanas.

Lai kā mums gribētos domāt, ka ar cilvēkiem saistītās traģēdijas netiek dalītas prioritārajās un otršķirīgajās, realitāte ir pavisam pretēja. Diemžēl mums jāmācās ar to sadzīvot.