Vai esi redzējis apdegušu ezi? Vai varbūt mirušus zaķēnus, kas nav spējuši izbēgt no degošās kūlas? Kādas sociālās deviācijas raksturīgas dedzinātājam un kāds ir viņa antropoloģiskais portrets, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes dekāns, kriminologs Andrejs Vilks.
Lieldienu brīvdienās visā Latvijā jau atkal svila pamatīgi – abās dienās reģistrēti 130 kūlas ugunsgrēki un 32 meža ugunsgrēki. Kopš gada sākuma vecās zāles ugunsgrēku skaits jau ir lielāks nekā 2018. gadā visa gada garumā. Šopavasar kūla dzēsta 2240 reizes.
Veloceliņš uz Jūrmalu ved gar dzelzceļa sliedēm. Pirmo Lieldienu vakarā pļava netālu no Priedaines stacijas deg – gar sliežu uzbērumu mutuļo melni dūmi, ko vējš izkliedē pa apkārtni. Smaka jūtama jau pa gabalu. Aiz uzbēruma redzami lieli melni pleķi, kas pļavā izveidojuši savādu rakstu – var redzēt, ka uguns metusies te uz vienu, te otru pusi. Neraugoties uz to, ka pļavā strādā ugunsdzēsēju brigāde, uguns turpina savu ceļu, dažās sekundēs iznīcinot sažuvušos zāles stiebrus un niedres.
Ugunsdzēsēji, tērpušies biezos aizsargtērpos, ar platām pletnēm zvetē un zvetē pa uguni, kas nepadodas. Izskatās, ka darbs ir fiziski smags.
Aprakstītais bija relatīvi neliels, tikai viens no 130 kūlas ugunsgrēkiem, kas Latvijā plosījās brīvdienās.
Nocirst, pakļaut, nodedzināt!
Tieši vēlie kūlas ugunsgrēki – aprīļa beigās, maija sākumā - dabai nodara vislielāko postu, iesāk Dabas aizsardzības pārvaldes speciālists, Slīteres Nacionālā parka zoologs Vilnis Skuja.
“Ir sauss un ārkārtīgi ugunsbīstams,” turpina Slīteres Nacionālā parka zoologs, bažīdamies par iespējamajiem meža ugunsgrēkiem. Lietus nav bijis, bet maijs parasti ir viens no sausākajiem mēnešiem.