Vai būsim štats Eiropā? Saruna ar Beatu Joniti (28)

Runājot par populisma viļņiem Latvijā, interesanti ir tas, ka jūs pati pārstāvat partiju, kuru bieži par to kritizē.

Partija ir ļoti mainījusies. Turklāt es neteiktu, ka mēs bijām tā populistiskākā partija pirms vēlēšanām. Mēs piespiedām balsot cilvēkus, kuri vēlēšanās iepriekš vispār nepiedalījās un kurus neinteresē politika. Man liekas, ka šo cilvēku piecelšana kājās jau ir ļoti labs sasniegums. Vai kas tāds ir populisms? Nezinu!

Ja mēs arī paskatāmies uz mūsu partijas programmu, es ticu, ka daudzas lietas ir izdarāmas, un nedomāju, ka esam solījuši tik daudz neiespējamas un neizdarāmas lietas. Vienkārši var būt, ka pie dažādiem un atšķirīgiem apstākļiem tas nav tik viegli.

Labi. Atgriezīsimies pie Eiropas. Jūs vēlaties progresīvāku vidi. Vai tad uzskatāt, ka pati būtu tas progresa zobratiņš?

Es ļoti gribētu tas būt. Es esmu ļoti runīga un ļoti enerģiska.

Turklāt es domāju, ka jauni cilvēki, kuri tiešām interesējas par politiku un vēlas to izzināt, ir gudrāki un advancētāki tās jautājumos nekā šāda paša vecuma pārstāvji pirms 20 - 30 gadiem.

Es arī domāju, ka mans vecums – 23 gadi ir ļoti labs, jo es ātri uztveru informāciju, ļoti ātri pielāgojos un jaunam cilvēkam dzīvē nav tik daudz šķēršļu. Tad, kad parādās ģimene un līdzīga veida atbildība, tad atdoties pilnībā darbam ir jau daudz sarežģītāk.

Piemēram, manā pašreizējā darbā Ekonomikas ministrijā man jau ir izdevies atrast ļoti daudzus «caurumus» un esmu sapratusi, ka valsts pārvaldi var ietekmēt arī tad, ja neesi ministrs, bet vienkārši esi aktīvi iekļauts lēmumu pieņemšanas sistēmā.

Tomēr daudzi teiktu, ka darbam tādā sarežģītā institūcijā kā Eiropas Parlaments, tomēr būtu nepieciešama diezgan liela pieredze. Kā jūs atbildētu uz šādu kritiku?

Atbildētu tā, ka Eiropas Parlamentā netrūkst pieredzējušu cilvēku un lielākajai daļai turienes deputātu ir sirmas galvas. Tur noteikti nav pieredzējušu cilvēku deficīts, taču noteikti ir jaunu cilvēku deficīts. Es nedomāju, ka tas ir kas katastrofāls, ja tu esi viens no 705 deputātiem, kurš pārstāv 20-30 gadus jaunu cilvēku auditoriju. Tev varbūt nav pieredzes, taču tev ir svaigas idejas un tu uz pasauli skaties kā jauns cilvēks, kuram ir svarīga tieši nākotne un nākotnes iespējas, nevis tā saucamā pieredzes nasta.

Tomēr, ja jums būtu jāpieņem kāds svarīgs ES līmeņa lēmums vai arī jāvirza likumprojekts, kurš gultos tieši uz jūsu pleciem, vai uzskatāt, ka tie izturētu uz tiem uzlikto nastu?

Es domāju, ka jā. Man varbūt nebūtu tik plašs kontaktu loks kā cilvēkiem, kuri tur sēž jau ilgus gadus, taču tam ir domāti padomnieki. Piemēram, ir iespējams dabūt padomnieku, kurš specializējas Eiropas tiesību jautājumos.

Vai nebūtu dīvaina sajūta, ka padomnieks ir gudrāks par jums?

Jā, bet šis padomnieks nav iekļuvis Eiropas Parlamentā. Protams, tur ir savi aspekti, taču ir jāizmanto tie resursi, kuri ir. Es nevaru būt speciāliste visās nozarēs. Es neesmu juriste un  nevaru rakstīt juridiskus dokumentus. Tas būtu jādara cilvēkiem, kas to māk darīt. Es vairāk esmu publiska persona, kura var pasniegt idejas, runāt un ģenerēt tās, bet ne tas cilvēks, kurš nodarbojas ar papīru darbu.

Tomēr tas nenozīmē, ka no šiem pieredzējušajiem cilvēkiem nav iespējams mācīties, un es domāju, ka to vajag sākt darīt agrā vecumā.

Tad, kad man būs jau ap 40-50 gadiem, mans pieredzes stāžs būs daudz lielāks nekā cilvēkiem, kuri šajā vecumā savu mācību procesu tikai sāka.

Nu labi. Pieņemsim, ka jūs tagad ievēl Eiropas Parlamentā un jums ir šī enerģija. Vai jums ir arī plāns, kā to likt lietā? Ko tieši šajā institūcijā darītu?

Aktīvi strādātu komitejās.

Ko tieši jūs tajās darītu?

To, ko dara komitejās arī Saeimā. Diskutētu par dažādiem iespējamajiem lēmumiem.

Kurās tad ir vēlme nokļūt?

Manā gadījumā noteikti Vides komitejā, Sieviešu tiesību komitejā un arī Ārlietu un Attīstības lietu komitejā.

Ir arī kāda vīzija, ko tieši tajās būtu jāpanāk?

Tieši par attīstības sadarbību runājot, es neesmu pārliecināta, ka nauda, kura tiek ieguldīta valstīs, kurās nav demokrātiskas un tiesiskas sistēmas, nonāk līdz pareizajam saņēmējam. Manuprāt, tas nav produktīvi, un neatbalstu, ka šādiem pasākumiem būtu jāpalielina ES piešķirtais budžets (kā tas jau tagad ir ticis izdarīts). Manuprāt, šīs komitejas darbā būtu jāģenerē citi veidi un citas idejas, kā varētu sekmēt Eiropai draudzīgu politiku Āfrikas valstīs. Tas būtu vairāk saistīts ar tehnoloģisku, kā arī intelektuālu palīdzību.

Izklausās, ka jūs ļoti interesē tas, kas notiek ES kaimiņos.

Jā, mani patiesi tas interesē.

Tad kāds ir jūsu redzējums? Kas tad tur pagaidām notiek?

Mans redzējums ir utopisks. Ir jāstiprina tiesiskums, demokrātija un godīgums tādās valstīs, kuras ietekmē procesus labvēlīgi citās valstīs. Tādas nebūtu Lībija un citas valstis, kurās pagaidām ir karš, bet vairāk tādas valstis kā Saūda Arābija un Irāna, kuras katra atbalsta savus bruņotos grupējumus. Būtu nepieciešams stiprināt diplomātiskas attiecības gan ar šīm, gan arī citām valstīm.

Šādi pasākumi viennozīmīgi būtu jāveic Eiropas līmenī, nevis nacionālajā, un es esmu arī par to, lai ārpolitikā mēs vairāk strādātu integrēti.

Izklausās pēc tādas kā selekcionēšanas pieejas – ar šiem mums vajag strādāt un ar šiem atkal ne.

Kaut kādā ziņā jā. Šajā jautājumā īsti nav pareizās atbildes, jo šos konfliktus Tuvajos Austrumos un Lejpussahāras Āfrikā mēģina atrisināt jau ļoti ilgi. Tie ir iestagnējuši konflikti, kuri jau sākās no vergturu laikiem.

Nu labi. Viens ir dienvidu kaimiņi, bet ko lai mēs darām ar austrumu kaimiņiem?

Kamēr viņi neveic straujas un asas darbības, tikmēr nevajadzētu novirzīties no eiroatlantiskā kursa un būtu jāturpina uzticēties NATO. Galvenais, pie kā būtu jāstrādā, būtu informācija un mediji.

Tātad austrumu kaimiņu valstīs būtu jāveic investīcijas cīņai pret dezinformāciju?

Tas ir jādara tepat, mūsu valstu iekšienē. Ja Krievija izraisa dezinformāciju ES iekšpusē, tad tas šķeļ sabiedrību un rada augsni populismam. Tas ir bīstami, un pret to visnotaļ būtu jācīnās. Ir nepieciešams regulēt sociālos medijus un to izdarīt tā, lai tā nekļūtu par cenzūru. Šajā kontekstā būtu jāpārstrādā likumi, kuri varbūt aizliegtu reklāmu, balstītu uz lielajiem datiem.

Es katrā ziņā neuzskatu, ka Putins tagad nāks ar raķetēm un uz mums šaus. Kamēr mēs esam NATO, no klajas militāras agresijas jābaidās nav.

Vai jūsuprāt būtu jāatbalsta Moldovas, Ukrainas, Gruzijas un citu ieinteresēto valstu vēlme pievienoties ES un NATO?

Gan Moldova, gan Ukraina pagaidām ir tādā stadijā, kuras ietvaros uz šīm valstīm ļoti skatīties nevajadzētu. Tur būtu nedaudz jānostabilizējas situācijai. Albānija, Serbija, Maķedonija – jā. Tajā virzienā mēs varētu skatīties.

Tomēr tas jau ir Balkānu virziens. Valstis, kuras ir ģeogrāfiski pietuvinātas Krievijai, tad nē?

Nē, manuprāt, tas nebūtu pareizi. Lai gan es atbalstītu to, ka Ukraina būtu Eiropas Savienībā, taču nedomāju, ka to var vēl šobrīd izdarīt. Tas pārāk saspīlētu attiecības ar Krieviju.

Mums tad būtu jābūt uzmanīgiem, lai krievu lācim pārāk neuzkāptu uz ķepām?

Jā, es tā domāju. Man liekas, ka nevajag speciāli bakstīt bišu stropu. Es arī nedomāju, ka Putins ir uz mūžu, tāpēc varbūt arī mainīsies ārpolitikas kurss. Tomēr pagaidām Ukrainu uzņemt mūsu saimē nav iespējams.

Vai jūs kā bijusī influensere arī esat saskārusies ar Krievijas dezinformāciju?

Es atrodos tādā burbulī un informācijas lokā, ka es nesaskāros pat ar domu, ka Tramps varētu kļūt par ASV prezidentu un varētu notikt «Brexit».

Kas tad raksturo jūsu burbuli?

Pārsvarā tie ir izglītoti rīdzinieki vai arī izglītoti universitāšu absolventi ārzemēs. Pārsvarā tie arī ir jaunieši. Vispār ir pierādīts, ka vecākas paaudzes par 30% vairāk dalās ar viltus ziņām. Tas tāpēc, ka mums ir labāka medijpratība un pārzinām interneta vidi.

Manā burbulī šāda viltus informācija necirkulē, taču ir burbuļi, kuros tā var ielauzties. Ir viena ļoti laba filma ar Benediktu Kamberbaču, kurā ir redzams, kā cilvēki nopērk datus, lai atrastu mērķauditorijas, kuras ir vājas un kuras nespēs tik labi uztvert informāciju.

Principā jūs Eiropas Parlamentā varētu aizstāvēt kādus likumprojektus, kuri vērstos pret dezinformāciju?

Viennozīmīgi. Tā ir lieta, kura ir man ļoti tuva. Ir ļoti daudz nepilnību likumdošanā saistībā ar reklāmām un influenseriem.

Ja mēs paskatāmies uz ES izaicinājumiem - «Brexit» un populismu, kāda vispār ir jūsu vīzija par organizācijas nākotni? Vai pārdzīvosim vētru?

Daudz kas izšķirsies nākamajos piecos gados. «Brexit» ir kas ļoti smags, un ir grūti nonākt pie vienošanās. Tāpēc visticamāk, ka tas notiks nekontrolēti un strauji. Viņi paši ir ar to nonākuši lamatās. Nevar aiziet no organizācijas un gaidīt, ka organizācija pret tevi izturēsies tieši tāpat kā tad, kad vēl biji tās sastāvā.

Par migrāciju runājot, ir gaidāms, ka tuvāko desmit gadu laikā būs apmēram 10 miljonu cilvēku pieplūdums.

Šajā kontekstā jau ieskicēju, ka būtu jāatrisina problēmas saknē, nevis jācīnās ar to sekām. Domāju, ka mums būtu jāturpina strādāt pie tā, kā migrantus uz Eiropu nodala no patvēruma meklētājiem. Šajā kontekstā arī neuzskatu, ka ES robežas slēgšana būtu labākais risinājums.

Vienlaikus ir jāturpina arī darbs, lai samazinātu kontrabandas izplatību ES iekšienē. Turklāt tas ir jādara tādā veidā, lai nesamazinātu pārvietošanās komfortu un cilvēku mobilitāti.

Ja jūs sakāt, ka viss izšķirsies tuvākajos piecos gados, kādi tad būtu ES nākotnes attīstības scenāriji? Vai turpināsim būt vienots bloks?

Tas ir tik grūts jautājums. Man ir argumenti gan par, gan pret. Ir ļoti grūti atrast to kopsaucēju. Es domāju, ka būtu jābūt lielākai vienotībai aizsardzības aspektā un ārējo attiecību aspektā. Lielāku vienotību vajag arī enerģētikas un vides jautājumos. Tomēr, ja mēs paskatāmies uz to, kas pagaidām notiek Polijā, kurā pēdējos gados ir būtiski pieaudzis nacionālisms, tad vairākas ES lielvalstis jūt, ka tās ir spiestais Eiropai sniegt neproporcionāli daudz. Mēs visas valstis diemžēl nevaram aplūkot kā vienādas.

Tātad sadarbībai vajadzētu padziļināties dažos jautājumos, bet citos palikt tādai pašai?

Lielākai vienotībai vēl būtu jābūt jautājumos par darbaspēku, nodarbinātību un izglītību. Būtu vērtīgi, ja darbaspēka nodokļi tiktu sinhronizēti Eiropas Savienības valstīs.

Ja visām valstīm ir jākonkurē vienotā tirgū un mūsu lauksaimnieki saņem 68% no tā, ko saņem cits lauksaimnieks, tad mūsējie nevar konkurēt.

Konkurences bendējošo aspektu novēršanai arī ir nepieciešama lielāka vienotība. Tomēr, kā jau minēju, tas var sadusmot lielvalstis, kuras uzskatīs, ka no tām līdzekļi tiek izsūkti.

Tomēr kuras tad ir tās sfēras, kurām būtu jāpaliek nacionālo valstu kompetencē?

Uzskatu, ka valstu kontrolē vajadzētu palikt migrācijai.

Tomēr ko darīt tādām valstīm kā Itālija un Spānija, kuras uzņem milzīgas bēgļu plūsmas, taču pārējā Eiropa izliekas to nemanām? Vai mēs šeit varam runāt par ES plaši sludināto solidaritāti?

Tā noteikti nav solidaritāte. Es uzskatu, ka mēs Latvijā varētu uzņemt vairāk, taču mēs izpildījām savu uzņemšanas kvotu. Vai šie bēgļi pie mums palika vai arī ne, ir cits jautājums, taču mēs savu darbu izdarījām. Ir valstis, kuras neizdarīja neko. Es vispār sliecos uz to, ka vajag vairāk Eiropas un mums ir vairāk kopīga nekā atšķirīga.

Principā tad jūs teiktu, ka būtu nepieciešams doties uz federālu Eiropu?

Kaut kādā mērā jā. Tas būtu vienkārši izdevīgāk mums visiem. Ir tik daudz izaicinājumu, kuros mēs kā mazas, individuālas valstis vairs nevaram konkurēt. Es neteiktu, ka būtu jābūt pilnībā federālai Eiropai un mūs šķir mūsu kultūras, kā arī valodas daudzveidība.

Tomēr, varbūt ja mēs arī būtu Latvijas štats Eiropā, mēs spētu labāk saglabāties jau iepriekš apspriesto izaicinājumu priekšā.

Nepārprotiet, es redzu pozitīvo gan vienā, gan otrā pieejā, tomēr es noteikti nepieturos pie nacionālas politikas, kura uzsver, ka Dziesmu svētki un bāleliņi ir svarīgākais, kas mums ir. Tajā pašā laikā mūsu valsts grimst nabadzībā.

Šajā kontekstā daudzi eiroskeptiskāk noskaņotie cilvēki pauž kritiku – kāpēc gan mums sūtīt mūsu karavīrus nomirt uz kādiem tāliem punktiem konfliktos, kuri mums ir nesvarīgi, un kalpot ģenerāļiem, kurus mēs nepazīstam?

Nu jā... šeit arī nedaudz iezīmējas jautājums par ES armiju. Es pati uzskatu, ka Eiropas drošībai ir domāta NATO.

Tātad jūs vairāk pārstāvat atlanticisko pieeju – uzsvaru uz ASV drošības garantijām?

Drīzāk jā. No vienas puses, Eiropas vienotā armija būtu organizācija, kura militāro tēriņu ziņā strādātu daudz efektīvāk nekā pašlaik. Tomēr no otras puses, kādu signālu tas sūtītu citām valstīm pasaulē? Manuprāt, tas nebūtu pareizais signāls. Šajā ziņā vajadzētu nedaudz nomierināties un nevajadzētu steigties.

Tomēr tajā pašā laikā mēs esam atkarīgi no ASV vēlmēm un var gadīties, ka akūtas nepieciešamības gadījumā Vašingtona mums negribētu nākt palīgā. Vai šajā gadījumā tomēr kādus autonomākus spēkus nevajag?

Nu vajag, jā. Uz šādiem jautājumiem es nevaru atbildēt ar stingru nostāju – «nē, amerikāņi ir mūsu dzīve». Šeit nav pareizās atbildes. Es teiktu, ka šādas armijas izveide būtu solis pretī gatavošanās karam. Es nedomāju, ka tas būtu pilnībā pareizi. Eiropa galu galā sevi pozicionē kā ekonomisku savienību un miera nesēju pasaulē.

Savukārt krīzes situācijās nacionālo valstu ģenerāļiem vajadzētu sanākt kopā un vienoties par labāko risinājumu.

Runājot par signālu sūtīšanu, kam īsti mēs tos sūtām?

Āzijas valstīm, Krievijai. Vispār ļoti interesants jautājums. Var par to padomāt.

Parunāsim par Eiropas Parlamentu kā tādu. Daudzi cilvēki saka, ka šī institūcija ir viena no bezzobainākajām visā ES, vai neuzskatāt, ka jūsu darbs varētu izšķīst šajā institucionālajā mudžeklī?

Tas ir iespējams, bet Eiropas Parlaments tomēr var ietekmēt ES politiku ar savām idejām, lēmumiem un sadarbību nacionālajām valdībām, to pašu Eiropadomi. Savukārt Eiropas Savienības padome ir tā, kura izstrādā kustības virzienus. Pašai institūcijai varbūt nav tik daudz varas kā gribētos, tomēr tā ir likumpieņēmējs un procesuāli izstrīdas par katru likumprojektu.

Es domāju, ka deputātiem ir vairāk jāskatās uz veidiem, kā strādāt kopā ar Eiropas Komisiju, nacionālajām valdībām un nacionālajām partijām. Tāpat ir nepieciešams vairāk sadarboties arī ievēlētajiem deputātiem no katras dalībvalsts. Būtu nepieciešams lielāka labuma vārdā tomēr atkāpties no savām iekšējām nesaskaņām.

Varētu savā starpā arī vairāk sadarboties Baltijas valstis pašas. Mēs, protams, esam ļoti līdzīgas un savstarpēji konkurējam, tomēr atrodamies vienotā blokā un vajadzētu vairāk koordinēt ārpolitiku.

Vai tā zināmā mērā nav fantāzija?

Jā, varbūt ir. Varbūt arī Eiropas Parlamentam vajag piešķirt lielākas pilnvaras. Tam vajadzētu arī ierosināt likumus, nevis tikai tos izskatīt. Es nesaku, ka tad, ja mani ievēlēs, visu uzreiz atrisināšu, taču pa drusciņai izmantošu savu balsi, runāšu, būšu skaļa un skaidrošu notiekošo organizācijas iekšienē plašākai sabiedrībai.

Vai šajā misijā varētu arī palīdzēt līdzšinējā influenceres pieredze?

Es domāju, ka jā. Man jau pašlaik tā ir ļoti palīdzējusi. Tā man ir ļāvusi saprast, kā uzrunāt cilvēkus un nodot informāciju. Tas ir svarīgi politikā kopumā. Visas mums apkārt esošās populistu kustības ir izveidojušās tikai tāpēc, ka cilvēki neredz, ka to labā tiktu kaut kas darīts. Tie arī to nesaprot. Nav jau tā, ka valdības neko nedara. Katru dienu tiek pieņemti kaut kādi lēmumi. Tomēr, ja par to regulāri netiek informēti cilvēki, tad tie arī neko nezinās un paliks tikai dusmīgāki.

Izklausās, ka vēlaties būt EP filtrs, caur kuru nāk visa organizācijas informācija.

Es tik tiešām gribētu pie tā piestrādāt, taču tas ir grūti un to nevar izdarīt viens cilvēks. Jau skatoties uz Saeimas pieredzi – katrā komisijas sēdē vienmēr ir grūtības atrast kaut ko, ko likt priekšā sabiedrībai. Tas ir par spīti tam, ka katrā no tām tiek izskatīti vairāki svarīgi likumprojekti. Es uzskatu, ka deputātiem kā minimums vajadzētu individuāli censties izglītot vēlētājus par savu darbu – vajadzētu būt lielākai savstarpējai saiknei.

Turklāt mūsdienās pat vairs nevajag braukāt apkārt. Ļoti daudz ko var izdarīt internetā. Piemēram, kāpēc gan neuztaisīt interneta aptauju par to, ko cilvēki domā par konkrēto politisko jautājumu. Starp citu, šādu virzību uz lielāku atklātību var novērot arī Latvijas politikā. Piemēram, mans ministrs vienmēr aicina visdažādākos cilvēkus nākt uz ministriju un satikties. Tas ir ļoti vērtīgi, jo tu no cilvēkiem saņem informāciju par to, kāda ir reālā situācija un kas tiem ir patiesi svarīgi.

Kā vispār ir ar jūsu attiecībām ar ekonomikas ministru? Vai viņš arī ir ļoti ieinteresēts, lai kandidējat?

Viņš ir ļoti atbalstošs. Viņš vispār pateica, ka negrib, lai es tieku. Es ceru, ka tas ir kompliments, jo mēs ļoti labi sadarbojamies un man tiešām ļoti patīk darbs Ekonomikas ministrijā. Tur ir daudz interesantas, noderīgas informācijas, un nozare man ir ļoti mīļa. Es vispār gribētu, lai Eiropas Parlamenta vēlēšanas būtu gadu vēlāk, un (ja es tikšu ievēlēta) vēlētos, lai man būtu vairāk laika pastrādāt ministrijā. Tomēr vēlēšanu datumus es neizvēlos un ir nepieciešams izmantot dzīves sniegtās iespējas.

Ko jūs darīsiet, ja netiksiet ievēlēta?

Turpināšu rukāt. Tur nekas nemainīsies. Būšu ieguvusi vairāk zināšanu un arī pieredzi. Turpināšu mācīties no dzīves un darba. Tāpat es arī ļoti gribētu maģistra grādu. Tomēr to es gribu iegūt ārzemēs, un es neredzu, kā es varētu uz diviem gadiem atstāt savu darbu un vienkārši pazust no zemes virsas.

Rezumējot to visu, vai varat sniegt trīs iemeslus, kāpēc par jums balsot? Ko jūs novēlētu saviem vēlētājiem?

Esmu ļoti jauna, aktīva un enerģiska. Es ļoti ātri mācos un ļoti analītiski domāju. Tāpat es arī labi spēju sastrādāties ar citiem cilvēkiem un cīnītos par lietām, kuras ir svarīgas manai paaudzei.

Piemēram, es iestātos par tādām lietām kā vides aizsardzība.

Saviem vēlētājiem vienkārši novēlētu iet nobalsot. Es negribu, lai mēs atkal iztērējam mūsu jau tā mazo EP deputātu vietu skaitu uz tādiem cilvēkiem kā Grigule, kura nav darījusi neko. Ir jābalso par cilvēkiem, kuriem ir spēks, enerģija un smadzenes, lai ar to visu tiktu galā. Nevajag balsot par cilvēkiem, kuri pamēģina un tad pie pirmajām grūtībām padodas.

Paldies par interviju!

Paldies!