Ciems Kenijā, kurā valda sievietes un vīriešiem ieeja aizliegta (7)

18 gadus vecā Rosalina Learpora gandrīz visu mūžu nodzīvojusi Umodžā. Viņa dzīvo normāla pusaudža dzīvi - pa dienu mācās un vakarā pilda mājasdarbus. Rosalina arī veido krāsainas rotaslietas, ko ciema iedzīvotājas tirgo. 

Komūnu 1990.gadā nodibināja 15 sievietes, kuras bija izvarojuši britu karavīri no netālu esošās militārās bāzes. Seksuālu vardarbību pārcietušās sievietes tika izstumtas no sabiedrības; vairākas stāsta, ka vīri viņas apsūdzējuši ģimenes goda aptraipīšanā un likuši iet, kur acis rāda. Viņas apvienojās, atrada brīvu zemes pleķīti un nosauca to par Umodžu - svahili valodā tas nozīmē "vienotība".

Kopš tā laika Umodža kļuvusi par drošu patvērumu sievietēm, kuras bēg no vardarbīgiem vīriem, sieviešu apgraizīšanas, izvarošanas un cita veida vardarbības. Umodžā tiek pieņemtas arī atraitnes. Patlaban tur dzīvo 48 sievietes.

Ja ciemā ieiet kāds vīrietis, iedzīvotājas par to ziņo policijai. Atkarībā no tā, vai līdzīgs pārkāpums izdarīts jau iepriekš, policija vai nu izsaka brīdinājumu, vai arī aiztur pārkāpēju.

18 gadus vecā Rosalina Learpora ciemā nodzīvojusi gandrīz visu savu mūžu. Kad meitenei bija trīs gadi, viņas māte ar meitu uz muguras devās prom no ģimenes. Māte baidījās, ka pārējie locekļi varētu Rosalinai veikt apgraizīšanu. Tā ir briesmīga un sievietes sakropļojoša tradīcija, kuras ietvaros meitenēm pirms pubertātes vecuma tiek nogriezti ārējie dzimumorgāni - klitors un kaunuma lūpas. 

Māte un meita kopš tā laika dzīvo Umodžā. Visas ciema iedzīvotājas nāk no samburu kultūras, kurai raksturīgs ārkārtīgi patriarhāls sabiedrības modelis. Tiek praktizēta poligāmija un sieviešu apgraizīšana, kā arī pastāv uzskats, ka sievietēm izglītība nav vajadzīga.

Vecākajai Umodžas iedzīvotājai apritējuši 98 gadi, bet jaunākā vēl nav nosvinējusi pat pirmo dzimšanas dienu. Dažas sievietes kopienai pievienojas ar maziem bērniem, taču zēniem pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas nākas to pamest.

Sievietes dzīvo nelielās samburu būdiņās, kas veidotas no dēļiem, zariem un govju mēsliem. Vakaros sievietes sapulcējas ap ugunskuru. Kamēr uz tā vārās pupas un kukurūza, viņas apspriež dienas notikumus. 

"Es uzaugu starp daudzām sievietēm," saka Rosalina. "Tas ir kā dzīvot ar daudzām mātēm."

Umodžas sieviešu darbs ir krāsainu tradicionālo rotu darināšana. Viņas tās tirgo, lai varētu uzturēt ciemu.

"Kad kaklarotas pārdotas, viņas atdod nopelnīto naudu ciema galvenajai matronai. Balstoties uz bērnu skaitu, viņa katrai ģimenei izsniedz naudu pārtikai," skaidro Rosalina. "Daļa naudas tiek atlikta izglītībai, īpaši mazākajām meitenēm."

Sievietes uztur tūristiem paredzētu telšu pilsētiņu. Tur apmetas atpūtnieki, kuri dodas uz safari tuvējā Samburu nacionālajā rezervātā. Viņas arī pieņem ziedojumus no labvēļiem visā pasaulē.

Rosalina mācās tuvējās vidusskolas 11. klasē (viņai ir klasesbiedri-puiši) un sapņo kļūt par skolotāju.

"Ja es nebūtu pārcēlusies uz šejieni - nezinu, kāda būtu mana dzīve," viņa atzīst. "Visticamāk, man būtu veikta apgraizīšana un es būtu izdota par otro vai trešo sievu pie vecāka vīrieša. Šīs sievietes mani izaudzināja, ļāva iegūt izglītību un stājās pretī šīm tradīcijām."

Samburu ir starp Kenijas patriarhālākajām kultūrām. Jaunas meitenes bieži tiek izprecinātas, lai viņu trūcīgās ģimenes saņemtu "kāzu maksājumu" no līgavaiņa. Gadījumi, kad deviņus un desmit gadus vecas meitenes paliek stāvoklī, tur nav gluži izņēmums, teikts Kenijas valdības Nacionālās AIDS kontroles padomes ziņojumā.

Vismaz 73% samburu ir analfabēti, lielākā daļa no tiem - sievietes. 

Rosalina vēlas kļūt par skolotāju un cīnīties pret sieviešu dzīves izpostošajām tradīcijām. Viņa saka, ka nākotnē gribētu arī apprecēties - taču pēc savas brīvas gribas.

"Potenciālajam vīram būs jātiekas ar viņas daudzajām mātēm un jāsola, ka viņš nebūs vardarbīgs," piekodina 45 gadus vecā Džeina Lengope, kura dzīvo Umodžā.