Pamest Kanādu, lai dzīvotu Latvijā: Kanādas latvietes stāsts (33)

- Kāds ir jūsu stāsts saistībā ar Latviju? Kāda jums iepriekš bija saistība ar mūsu valsti?

- Esmu Kanādas latviete. Mani vecvecāki – gan tēva, gan mammas vecāki, visi četri bija dzimuši Latvijā. Otrā Pasaules kara laikā viņi bēga no Latvijas. Tēva vecāki nokļuva ASV, bet mātes vecāki Kanādā. Tā nu es piedzimu ASV un bērnību pavadīju Kanādā, latviešu sabiedrībā.

- Augot Kanādā, jums vadošā bija angļu valoda, bet latviešu kultūrai raksturīgās aktivitātes netrūka?

- Pirmā valoda, ko es iemācījos, bija latviešu valoda. Angļu valodu iemācījos mazliet vēlāk – bērnudārzā. Bet mums Kanādā, Toronto it īpaši, ir ļoti cieša latviešu biedrība, tāpēc katru sestdienu mācījos arī latviešu skolā, piedalījos deju kolektīvos, devos uz vasaras nometnēm, kas ilga sešas nedēļas. Vidusskolā bija ļoti daudz iespēju mācīties par latviešu valodu, Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju un literatūru. Jā, es uzaugu Kanādā un esmu kanādiete, bet, uzaugot bija iespēja mācīties un uzzināt ko jaunu, esot latviešu vidū. Tāpēc jau no bērnības es esmu jutusies gan kā kanādiete, gan arī kā latviete.

- Vai bērnībā, dzīvojot latviešu sabiedrībā, nebija vēlme apciemot Latviju?

- Jā, tas bija arī tāpēc, ka man ļoti gribējās ceļot un redzēt pasauli. Pirmo reizi, kad es biju Latvijā, es biju 14 gadus veca. Tad mēs ceļojām kopā ar vecvecākiem, un man tas bija ļoti nozīmīgs ceļojums. Bija liels prieks redzēt vecvecāku zemi, un mēs arī viesojāmies vietās, kur vecvecāki uzauga un pavadīja savu jaunību. Es uzreiz iemīlēju Rīgu – man likās, ka šeit viss ir skaisti! Un man jau tad likās, ka kaut es varētu šeit dzīvot. Kaut kas šeit uzreiz mani pievilka. Neteikšu, ka tā bija māju sajūta, bet bija milzīga interese vairāk mācīties par savām saknēm, kultūru un savu zemi.

- Ko jūs darījāt Kanādā, pirms ieradāties Latvijā?

- Normālas lietas (smejas). Mācījos skolā, pēc tam studēju Toronto Universitātē angļu literatūru. Pēc tam pāris gadus strādāju un tad pirms gandrīz četriem gadiem pamanīju ierakstu sociālajā tīklā “Facebook”, ko bija ievietojusi mana draudzene, kas jau bija pārcēlusies uz Latviju. Tur bija teikts, ka “Draugiem Group” komanda meklēja darbiniekus. Ok, man tajā laikā bija darbs Toronto, bet tas bija tas brīdis, kad domāju – varbūt ir laiks pārmaiņām un pamēģināt ko jaunu...

- Vai tas bija brīdis, kad varbūt nostrādāja īpašā saikne ar Latviju?

- Jā... Jā. Man laikam bija vairāki praktiski iemesli, kādēļ es pārcēlos uz Latviju. Man bija darba piedāvājums, es vēlējos pamēģināt ko jaunu. Pārceļoties šeit, nebija uzreiz tādas sajūtas, ka es būtu kā mājās. Bija daudz pie kā jāpierod. Taču tagad ir tas moments, kad liekas - mani vecvecāki ir lepni, ka es izlēmu pārcelties un izmēģināt šeit dzīvot. Man ir bijis liels prieks uzlabot savu sarunvalodu, un vienkārši būt un dzīvot Latvijā.

- Bet ikdienas dzīvē – Latvijā un Kanādā ir kādas kardinālas atšķirības?

- Kaut kādas jau ir, laikapstākļu ziņā ir ļoti līdzīgi. Ziemas ir ļoti līdzīgas, vienīgi šeit ir tumšāk un tāpēc mazliet grūtāk. Kultūras ziņā – man šķiet, ka cilvēki Kanādā ir atvērtāki, svešinieki viens ar otru varbūt ir draudzīgāki. Varbūt tas man bija tāds kultūršoka moments, kad latvieši bija tādi noslēgtāki un nav tik atvērti. Protams, ka tad, kad iepazīstas ar latvieti, viņš arī kļūst atvērts.

- Varbūt vēl bija kāds kultūršoks?

- Valoda... Es bērnībā iemācījos tekoši runāt latviski un komunicēt, tomēr latviešu valodā ir dažādi modernie izteicieni vai aizguvumi no krievu valodas, ko es nesapratu. Man varbūt bija grūtāk tāpēc, ka latviešu valodu iemācījos no saviem vecvecākiem, tāpēc savā valodā zinu un saprotu vārdus, kas ir vecmodīgi un nezinu moderno slengu un tagadējās popkultūras lietas. Bija brīži, kad runāju ar cilvēku, es saprotu, kādus vārdus viņš saka, bet es nesapratu, ko atsevišķi vārdi kontekstā nozīmē. Bija dažādi izteicieni, ko iepriekš nebiju dzirdējusi. Tāpēc valodas ziņā bija tā mazliet grūtāk.

- Rīgā liela daļa iedzīvotāju ir krieviski runājošie. Vai jums, dzīvojot Rīgā, nav nācies saskarties ar situāciju, kad mēģiniet kaut ko pateikt, bet jums pretī atbild krieviski?

- Ir gadījies, jā. Es krievu valodu nesaprotu. Es varu runāt latviski un angliski, bet krieviski, atvainojiet, bet nē. Ir bijušas tādas situācijas. Bet tā šeit ir daļa no dzīves, kā saka.

- Ja neskaita valodu, varbūt bija vēl kādas grūtības, atbraucot uz šejieni dzīvot no Kanādas?

- Īsti nē. Man uzreiz bija darbs, šis jautājums bija nokārtots. Man arī bija nokārtota dzīvesvieta. Tomēr lielākās grūtības bija latviešu noslēgtā attieksme un valoda. Tās bija tādas kultūršoka lietas, bet viss pārējais bija labi un nāca ar laiku.

- Kā Kanādas latvieši redz Latviju un Baltijas valstis kopumā?

- Mums bērnībā tika iemācīts, ka Latvija ir mūsu tēvu zeme, tas ir, kur sākās mūsu vēsture, no kurienes nāk mūsu senči. Tāpēc mums bija tā sajūta, Latvija ir kā otrās mājas. Mums vienmēr ir bijis kā uzskats, ka Latvija ir kā mājas. Pārceļoties šeit un tiešām te dzīvojot, ir tā sajūta, ka es neesmu “tikai latviete”, bet esmu Kanādas latviete. Mums ASV vai Kanādā ir cita kultūra. Tāpēc mēs neesam “tikai latvieši”, bet gan ārzemju latvieši. Tas, ko es sapratu par savu latvietību - dzīvojot Kanādā, ļoti novērtē latviešu kultūru. Dzīvojot šeit, es arī saprotu, ka manī ir kaut kas no abām identitātēm, jo jūtos ne tikai kā latviete, bet arī kā kanādiete. Es teiktu tā, ka uzskati par Latviju ārzemēs ir ļoti pozitīvi, jo tā tomēr ir mūsu tēvu zeme, un mums ir kopīgā vēsture.

- Cik svarīgi, jūsuprāt, latviešiem ārzemēs ir saglabāt šo latvietību ģimenē?

- Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi. Tas, kas bija svarīgi manai mammai un tētim – tajā laikā pastāvēja Padomju Savienība, un viņiem bija konkrēts mērķis – saglabāt latviešu kultūru. Varbūt PSRS nevarēja lasīt tās pašas grāmatas, ko varējām mēs, un tāpēc mērķis bija – jāsaglabā kultūru. Manai paaudzei jau ir citādāk – Padomju Savienības vairs nav, tāpēc mēs varam brīvāk palīdzēt uzturēt šo kultūru. Tomēr, ar katru paaudzi latvieši arvien vairāk integrējas ASV un Kanādā, tagad varbūt mums nav tāda mērķa, kā vecākiem. Mums tas ir interesants brīdis, jo pašiem ir jāsaprot, ko un kāpēc darīt. Es tomēr piekrītu un uzskatu, ka ir svarīgi šo latvietību saglabāt, jo tā ir daļa no mūsu identitātes. Tas vienmēr ir vērtīgi, ja zini vēl vienu valodu, ir saiknes uz kādu konkrētu vietu.

- Mūsdienās ārzemju latviešu ģimenēs veidojas situācijas, kad vecāki runā latviski, bet bērniem vairs šī valoda mācīta netiek...

- Tas ir personīgs lēmums. Ja vēlas integrēties jaunā vietā, tad šāds lēmums ir saprotams. Varbūt cilvēkiem, kas ir bēgļu pēcnācēji – viņiem ir citādāka attieksme un prioritātes, jo mums vecvecāki ir iemācījuši, cik vērtīgi tas ir. Viņiem izvēles nebija – vecvecāki bēga no kara, un viņiem nebija iespējas atgriezties mājās, tāpēc mums tas ir iemācīts citādāk. Protams, ka arī Kanādā ir cilvēki, kuri ir izvēlējušies integrēties un vairs nerunā latviski, vai kuriem ir vienalga. Tas tomēr ir katra cilvēka individuāls lēmums.

- Kāda Kanādas latviešu sabiedrībā ir interese par braukšanu uz Latviju?

- Varbūt mūsu paaudzei ir tāda kā “atdzimšana” - mūsu vecvecāki, kad bija jauni, nevarēja atgriezties Latvijā, jo šeit bija Padomju Savienība. Deviņdesmito gadu sākumā, kad Padomju Savienība sabruka, viņiem jau bija pārāk grūti atgriezties atpakaļ – izveidojušās ģimenes, bija bērni, karjera... Manai paaudzei tagad ir vairāk brīvības, izlemt, ko darīt. Mēs varam arī kļūt par pilsoņiem, ja varam pierādīt, ka esam bēgļu pēcnācēji. Ir vairākas iespējas – iegūt pilsonību, dzīvot šeit, strādāt. Ir vairākas programmas, kas jauniešiem palīdz pieņemt šādus lēmumus. Piemēram, ir praktikantu programmas, kas sūta jauniešus no Ziemeļamerikas uz Latviju praksē strādāt vairākas nedēļas. Ir iniciatīvas, kas ļauj iepazīstināt jauniešus ar dzīvi Latvijā, saprast, kas šeit notiek. Ir daudzi jaunieši, kuriem ir tāda iespēja un interese, kuriem ir brīvība izmēģināt – atgriezties tēvu zemē.

- Kā paši kanādieši raugās uz Latviju? Vai viņi kaut kā iedvesmojas no Kanādas latviešiem un arī domā par Latvijas apciemošanu?

- Kanādā Latvija ir kļuvusi par iecienītu ceļošanas galamērķi, ir labas atsauksmes medijos. Latvija ir kļuvusi vairāk atpazīstamāka un pievilcīgāka kanādiešu acīs.

- Respektīvi, pēc PSRS krišanas Latvija ir kļuvusi par kaut ko neatklātu kanādiešu acīs?

- Jā, un joprojām sabiedrībā ir tādi kā mīti un mistērijas par to, kas Latvijā notiek.

- Tagad, kad šeit jau ir nodzīvots zināms laiciņš, vai var apgalvot, ka Latvija ir vieta, kur nodzīvot visu savu dzīvi?

- Noteikti tā varētu teikt, jo šeit ir jauka vieta, kur dzīvot un strādāt. Par sevi nezinu, vai varu to teikt. Tomēr, ja visa ģimene dzīvo ASV un Kanādā, tad ir grūti dzīvot no viņiem tik tālu prom. Vai es varētu šeit nodzīvot visu savu dzīvi, nezinu, ņemot vērā, ka draugi un ģimene ir prom, bet ja visi viņi pārvāktos uz šejieni, tad gan šeit varētu nodzīvot savu atlikušo dzīvi!

- Šogad 4. maijā Latvija svin 29. gadadienu kopš neatkarības atgūšanas. Ko jūs šajā dienā varētu novēlēt Latvijai un tās iedzīvotājiem?

- Lai ir prieks par mūsu kultūru un valodu. Man šķiet, ka pēc neatkarības atgūšanas esam tikuši ļoti tālu. Esmu ļoti lepna un man ir liels prieks, ka arī pati varu redzēt, šeit dzīvojot, cik ļoti esam attīstījušies. Es par mūsu kultūru, valodu un Latviju esmu ļoti lepna.

- Paldies par sarunu!

- Paldies!