Zem divsimt karogiem (5)

                                    (intervija notika šā gada 8.maijā)

Kāpēc pirmizrāde ir tieši 9. maijā?

Šis jautājums būtu jāuzdod Nacionālajam teātrim. Tas ir viņu noteikts pirmizrādes datums. Bet, ja skatās lugas un lugā atainoto notikumu kontekstā, es domāju, ka tas ir arī ļoti labs datums šādas izrādes pirmizrādei.

Respektīvi, nebija kaut kādu vēsturisku vai politisku apsvērumu?

Noteikti nē. Arī izrādē nav tādas norādes. Cik mēs esam informēti, nekāds politisks konteksts tur nav. Vismaz no mūsu puses tas nav ielikts. Faktiski izrādē apskatītais laika posms ir kopš grupas dibināšanas līdz brīdim, kad tā savu darbību uz krietnu laiku pārtrauca, kas sakrīt ar neatkarīgas Latvijas atjaunošanu. Tad šajā kontekstā es domāju, ka tas ir ļoti labs datums, lai to rādītu.  

Ir tāda paša nosaukuma “Jumpravas” dziesma. Vai jūs varētu vienkāršiem vārdiem aprakstīt, par ko ir šī dziesma?

Kad tu radi vienu vai otru lietu, skaidrs, ka tev ir vajadzīgi kaut kādi pieturas punkti. Vai arī ir kaut kāds izejas punkts, ar kuru tu sāc. Pēc tam laiks un dzīve pieliek daudz vairāk kontekstus un nozīmes, nekā sākotnēji tas ir bijis. Es domāju, ka šī ir arī viena no tādām dziesmām. Viens no šādiem Ritvara Dižkača tekstiem.

Ar tekstiem un dzeju vēl ir brīnišķīgi tas, ka tur katram ir savas, dziļi personīgas interpretācijas iespēja.

Nekad neesmu runājis ar Ritvaru par to, ko viņš domāja tajā brīdī, kad rakstīja šos vārdus.

Toreiz tā aktualitāte bija tāda: tu ne vienmēr zini, kur tas ceļš tevi aizvedīs, un šo ielu sauc citā vārdā, “Rolls-Royce” brauc pa šīm ielām (atsauce uz dziesmas “Zem diviem karogiem tekstu” – red.). Mēs esam ieguvuši vēl vairāk karogu, zem kuriem dzīvot.

Tas neatbrīvo katru no savas pozīcijas, saviem lēmumiem, savas dzīves dzīvošanas. Ne dziesma ir recepte, ne kāds cits var iedot recepti, kā mums justies. Vai mēs izjutām kaut kādu nebrīvības slogu tajā laikā? Jā. Vai šim vienam nebrīvības slogam atkāpjoties mēs ieguvām daudz vairāk? Jā, bet tas neatbrīvo mūs no tās vajadzības un uzdevuma pašiem būt brīviem. Jo, ja mēs paši tādi nebūsim (nu jau plašākā pasaules kontekstā), tad mēs tādi nebūsim nekad.

Jā, brīvība vienmēr ir jāstiprina. Bet par pašu izrādi. Ko, jūsuprāt, tās autori vēlas pateikt?

Domāju un ceru, ka katrs ieraudzīs nedaudz atšķirīgu vēstījumu, un tāds noteikti ir izrādes literārā pamata veidotājam Jānim Balodim un arī režisoram Valteram Sīlim.

Man šī izrāde ir par radoša cilvēka balss meklējumiem savas pārliecības izpaušanai vispiemērotākā veidā. Tā varētu teikt.

Es zinu, ka jums “Jumpravā” ir iesauka Strēlnieks. Vai jūs varētu pastāstīt, kā to ieguvāt?

Iesauku piešķiršana bija daļa no praktiskas nepieciešamības, jo grupā esot četriem Aigariem, protams, ka bija jāievieš kaut kāda sistēma, lai katru reizi kādu saucot nenāktu visi četri. Un tā Grāvers kļuva par Grāvi, Stīvais par Stīvo. Bet manas iesaukas sakarā ir šāds stāsts. Pirmo reizi ar “Jumpravu” iepazinos laikā, kad vēl dienēju armijā un biju karavīru estrādes ansambļa “Zvaigznīte” dalībnieks. Tajā laikā mēs bijām ieguvuši popularitāti, piedaloties Liepājā republikas estrādes kolektīvu skatē, un pat iegūstot kaut kādu vietu vai balvu ar strēlnieku dziesmām. Strēlnieku dziesmu programmu, ko bija izveidojis un noaranžējis Uģis Prauliņš, lieliskais komponists, kurš pirms tam bija ansambļa “Zvaigznīte” vadītājs. Viņš ierakstījis arī radiofonā brīnišķīgā veidā šo programmu daudzceļu magnetofonā, kas bija nepierasts gadījums šāda veida programmai, kas sastāvēja no tautas dziesmām, karavīru dziesmām. Bet tajā laikā parādījās tendence, ka arī šādas dziesmas raksta ar dažādiem skaņu efektiem, hallēm un visu pārējo. Kad es atgriezos no armijas, Grāvis uzaicināja mani spēlēt Jumpravā. Es devos uz pirmo mēģinājumu.

Armijā bija iegūts paradums: jebkurā vietā, jebkuros apstākļos, kad ir kaut mazliet laika, tad parasti karavīrs guļ. Ir tāds teiciens.

Un, iekāpjot vilcienā Rīga-Jumprava, protams, līdz ko vilciens sakustējās, es nekavējoties iemigu. Un Ingus Ulmanis, kurš ar pārējiem brauca uz mēģinājumu, teica: streļķis guļ. Strēlnieks guļ. Un tā šī iesauka man pielipa, un tā ir līdz šai baltai dienai. “Jumpravā” es esmu Strēlnieks.

Runājot par aktuālajiem notikumiem. 9. maijs Latvijas vēsturē tā ir sāpīga tēma. Notiek virkne pasākumu, kas veltīti Otrā pasaules kara beigām. Vieni svin uzvaru, citi piemin okupācijas sākumu. Kā jūs vērtējat šo datumu?

Es šo datumu viennozīmīgi vērtēju kā atkārtotas Latvijas okupācijas sākumu. Pirmā bija 17. jūnijā 1940.gadā, un šos notikumus nelielā veidā esmu rādījis savā filmā “Baiga vasara”. 9.maijs, pēc manas pārliecības, visiem Latvijas iedzīvotājiem iezīmē atkārtotas okupācijas sākumu.

Šobrīd tiek apspriesta iniciatīva par Uzvaras parka pieminekļa demontēšanu. Vienlaikus ir iesniegta iniciatīva par šī pieminekļa saglabāšanu. Ko jūs domājat: vajag nojaukt vai saglabāt?

Šajā jautājumā man tādas stingras pozīcijas nav. Vai tie, kas domā, ka Otrais pasaules karš beidzās 9. maijā, vai viņiem nebūtu tiesības, pirmām kārtām, domāt šādi? Otrām kārtām, kādā vietā pulcēties, lai to kaut kā pieminētu, un vai šī vieta nevarētu būt tas piemineklis konkrētais? Protams, var.

Vai es domāju, ka šis piemineklis būtu jānojauc tādēļ, lai viņiem nebūtu, kur šajā 9. maijā satikties? Manuprāt, tas ir muļķīgi, jo viņi satiksies tajā vieta, kur bija šis piemineklis, vai atradīs citu vietu, kur to darīt. No šāda viedokļa – nē.

Vai es pats personīgi uzskatu, ka šis ir skaistākais piemineklis Rīgā? Nē, es domāju, ka visskaistākais un iespaidīgākais gan izskata, gan emocionālā ziņā noteikti ir Brīvības piemineklis.

Vai jums nešķiet, ka pati šī jautājuma esamība publiskajā dienas kārtībā, liecina par to, ka mēs tā īsti neesam samierinājušies ar savu vēsturi vai pieņēmuši to?

Nu, vēsture ir tāda lieta, kuru ir jācilā. Tā ir jāatceras, par to ir jādiskutē. Ir skaidrs, ka būs dažādi viedokļi, un tas tā ir. Vai tajā ir ļoti jāaizkavējas? Domāju, ka nē. Es domāju, ka mums viņa jāzina, par viņu jādiskutē un jārunā tikai tāpēc, lai mēs varētu cerēt, ka nākotnē mēs visu izdarīsim labāk, pareizāk un sakarīgāk, bet neviens mums to negarantē. Neviens mums to neapsola. Kaut kādā mērā tas ir atkarīgs no mums pašiem. No veida, kā kaut kādas sāpīgas lietas mēs izrunāsim, noskaidrosim un tiksim [ar tām] galā. Un, kā mēs atradīsim kaut ko vienojošo, uz kā bāzes iet uz priekšu. Laiku mēs atpakaļ pagriezt nevaram.

Vai mēs esam tikuši pāri vēsturiskajām sāpēm?

Es domāju, ka tas ir ļoti atkarīgs no katra individuāli. Katram ir sava dzīve, savs stāsts.

Es vēsturiskajām sāpēm tiku pāri tajā brīdī, kad Latvijas jaunais aizsardzības ministrs teica, ka mūsu likums ir papildināts ar punktu, ka ikvienam Latvijas pilsonim ir pienākums pretoties agresoram. Šajā brīdī es vēsturiskās sāpes varēju nolikt malā.

Līdz tam es viņas atspoguļoju savā filmā “Baiga vasara”. Mēs atainojām vēsturisko epizodi, kur Kārlis Ulmanis brīdī, kad [1940. gada] 17.jūnijā iebrauca padomju tanki Latvijā, viņš saka savu vēsturisko radio uzrunu: “jūs palieciet savās vietās, es palikšu savā vietā,” tādā veidā visiem valsts iedzīvotājiem liekot maldīgi ticēt, ka ir kāds plāns, kuru viņš zina, nevar pa radio pateikt, bet, ka beigu beigās viss būs labi. Un es uzskatu, ka tā bija liela kļūda. Man ir žēl, ka tā notika ar viņu, un, ka to izdarīja tieši viņš – valstsvīrs, kas bija pie neatkarīgas Latvijas valsts šūpuļa. Viņš šādā veidā faktiski daudzām paaudzēm, arī manai, kaut kādā mērā bija laupījis pašcieņu. Viņš manam vectēvam un tai paaudzei nedeva iespēju savu brīvību aizstāvēt.

Gandrīz visas jūsu režisētās filmas ir saistītas ar konkrētiem vēstures posmiem. Esmu pārliecināts, ka, veidojot šīs filmas, jūs esat iedziļinājies vēsturē. Ko tieši jums ir iemācījusi vēsture?

Es meklēju atbildes uz jautājumiem, kas mani urda. Un, beigu beigās, runāju par tēmām, par kurām, man liekas, ir vērts runāt un, kuras ir eksistenciālas. Tādēļ filmas “Baiga vasara” galvenais varonis Roberts rīkojas patstāvīgi epizodē ar pilnvaru. Un “Rīgas sargos” man bija svarīgi, ka Mārtiņš sapulcina savus draugus, un, ka tas ir viņu lēmums rīkoties. Man šī tēma ir ļoti svarīgi.

Es domāju, ka tā visa mūsu kopējā brīvība ir atkarīga (brīvība ne tikai politiskā sistēmā, brīvība dzīvē vispār, brīvība, kā mēs dzīvojam savu dzīvi, kā mēs esam attiecībās ar savu darbu, ar saviem kolēģiem), tikai no mums pašiem.

Varbūt es esmu sasniedzis gala atbildi “Nameja gredzenā”. Tā filmas galvenā ziņa ir ielikta pašās beigās. Tā ir mana vīzija par ideālu sabiedrību, par ideāliem apstākļiem, kur nav kāds, kas tavā vārdā atņem tavu brīvību, tavu rīcībspēju, sakot, ka tev būs labāk tādēļ, ka es zinu, kā ir jārīkojas. Precīzi formulējot, ka neatņem kādam vienam vispārēja labuma vārdā kaut ko. Un tādas tendences ir visos laikos. Tā bija gan pirmās brīvvalsts laikā ar Ulmaņa apvērsumu, gan Padomju savienības laikā, kad mums teica: “mēs vispār visu zinām par jums.”

Mums naivi likās, ka tajā brīdī, kad nomainīsies politiskā iekārta, un Latvija atgūs brīvību,  mums visi jautājumi būs atrisināti. Ka šī jaunā sistēma, šis jaunais karogs, šis otrs karogs atrisinās visas mūsu problēmas: sadzīviskās, eksistenciālās, un tagad mēs būsim brīvi. Bet atklājās, ka tā nav. Un ielu sauc citā vārdā, un pa viņu brauc “Rolls-Royce”, bet vai mums dzīvot ir palicis daudz vieglāk? Nē, mēs neesam atbrīvoti no pienākumiem pašiem pret sevi, valsti un apkārtējiem. Atklājās, ka karogs neko neatrisina.

Arī, pieķerot klāt, par ko ir izrāde “Zem diviem karogiem”. Šī izrāde tomēr rāda, ka neviens radošs cilvēks nebūs atbrīvots kaut kādā veidā iet mokošo, radošo ceļu uz savas patiesības meklējumiem.

Nesen veiktajā SKDS aptaujā jautājumā par vēlamāko Latvijas ārpolitisko orientāciju iedzīvotāji izrādījušies sašķelti. 36% domā, ka jābūt pašiem par sevi – ne uz ko nebūtu jāorientējas. 27% balso pat tālāku un dziļāku integrāciju ES, bet 24% uzskata, ka labāk būtu veidot ciešāku sadarbību un draudzību ar Krieviju. Par ko liecina tieši tie 36 %, kas vēlas būt paši par sevi? 

Es domāju, ka tie dažādie procenti arī parāda ļoti normālu ainu. Ka cilvēkiem ir dažādi viedokļi par šo jautājumu. Katram noteikti ir savi iemesli un pārliecība, es varu vairāk tomēr runāt par sevi. Es domāju, ka mēs jau sen esam integrējušies vispār pasaulē.

Ja man vaicātu manu viedokli, es teiktu, ka mums vēl vairāk vajag integrēties pasaulē.

Nu tas arī būtu stāsts par tiem divsimts karogiem, zem kuriem mēs dzīvojam šobrīd. Es šajā sakarībā varētu izstāstīt piemēru, kas izmainīja manu domāšanas veidu.

Strādājot pie filmas “Sapņu komanda”, mums bija jāizveido filmas treileris. Katrs, kas ir veidojis filmu, zina, ka pašiem filmas veidotājiem ir ļoti grūti izveidot treileri. Tev gribas ielikt tajā treilerī visu, bet tas nav iespējams. Mēs griezāmies pie amerikāņu kompānijas, kura neko nezināja par 1935.gada stāstu – mūsu basketbolistu uzvaru Ženēvā.

Viņi mums atsūtīja treileri, kas tieši atbildēs uz šo jautājumu. Treileris sākās ar to, ka parādās Rīgas kadrs un Ženēvas kadrs, un balss aizkadrā saka: “Eiropa. 1935. gads.” Ja mēs būtu taisījuši treileri, ir pilnīgi skaidrs, ka mums Rīga un Ženēva ir divas dažādas pasaules. Amerikāņiem Rīga un Ženēva tas ir gandrīz viens un tas pats - blakus pilsētas. Tas bija viens.

Un otrs. Mēs bijām aizbraukuši filmēt Ženēvā. Tur ir vieta, no kuras var redzēt Monblāna virsotni. Un filmā ir tāds kadrs. Viņi, protams, iemontēja to kadru ar Monblāna virsotni. Un viņiem ir jāsameklē vieta, kur jāuzliek “Cinevilla studio piedāvā”. Un kur viņi uzliek šo uzrakstu? Uz Monblāna virsotnes attēla.

Tajā brīdī es sapratu, ka mēs uz pasauli un lietām varam skatīties dažādi.

Ja amerikānis vaicā mums: “Kas ir jūsu augstākā virsotne?” Mēs varam atbildēt: “Gaiziņš ar 300 metriem,” bet mēs varam atbildēt arī – “Monblāns.” Jo mūsu – Eiropas augstākā virsotne ir Monblāns. Tas ir atkarīgs tikai no katra pozīcijas. Un tāpēc, kad man kāds no cita kontinenta vaicā: “Kas ir jūsu augstākā virsotne?” Es saku – “Monblāns.”  

Vakardien noskatījos vēlreiz jūsu filmu “Baiga vasara”. Tur izpaužas tas, ka jūs nepiekrītat Ulmaņa pozīcijai? Vai arī jūs vienkārši parādījāt to, ka visi bija  mokošas izvēles priekšā?

Būtu muļķīgi no manas puses šobrīd, te ērti dīvānā sēdot, teikt: “Jums bija jādara tā.” Tā situācija bija īpaša tieši Ulmaņa veiktā apvērsuma dēļ. Viņš bija uzņēmies atbildību par valsti vienpersoniski. Šajā situācijā viss - būt vai nebūt - izšķīrās no viena cilvēka lēmuma.

Un tad sanāk, ka šis viens cilvēks nobijās? Tieši tā izskatījās jūsu filmā.

Jā, varbūt viņš nobijās. Faktiski sākotnējais filmas nosaukums bija “Neizlēmības cena”. Viņš atradās mokošas izvēles priekšā. Skaidrs, ka tas nebija viegli. Skaidrs, ka viņš jau zināja aptuveni, uz ko tas viss ved. Skaidrs, ka tas lēmums viņam nenāca viegli.

Beigās filmu nenosaucu par “Neizlēmības cenu”, jo tad būtu bijis jārāda, kāda tad ir tā cena vēlāk. Jo, faktiski, to cenu maksājām mēs, to cenu maksāju es, ejot padomju laika skolā, lasot literatūru par to laiku, zinot, ka mums bija brīva valsts, zinot, ka mums bija sava armija, skatoties uz Brīvības pieminekli un saprotot, kā filmā teikts, ka esam atdevuši Latviju bez neviena šāviena.

Filmā tomēr ir viens šāviens.

Tieši tā, tas ir tas mans šāviens! Tas ir tas mans simboliskais šāviens, jo vēsturē tāda fakta nav. Juris Žagars ļoti spoži nospēlēja šo lomu. Viņa ir tik maza, faktiski tas ir tikai mirklis.

Es gribēju atdot viņiem to godu, ka šis viens šāviens ir.