Černobiļa pret Fukusimu: kura kodolkatastrofa bija lielāka? (6)

Abu katastrofu rezultātā tika atbrīvots ārkārtīgi liels radiācijas daudzums, kas negatīvi ietekmēja un vēl ilgi ietekmēs plašas teritorijas. Tomēr būtu interesanti salīdzināt abas kodolkatastrofas un noskaidrot, kura no tām bija postošāka.

Lai arī Černobiļā eksplodēja tikai viens no reaktoriem, bet Fukusimā trīs reaktori, Černobiļas katastrofa bija krietni vien postošāka, jo pēc reaktora kodola sabrukšanas sākās grūti kontrolējams ugunsgrēks un atmosfērā nonāca neiedomājami liels radiācijas daudzums.

“Sprādziena rezultātā no viena Černobiļas reaktora kodola tika izsviests daudz lielāks radioaktīvais piesārņojums nekā no trīs Fukusimas kodoliem, kas piedzīvoja sabrukumu,” izdevumam “Live Science” stāstīja zinātnieks Edvīns Laimens.

Abās katastrofās vislielāko īstermiņa postu radīja radioaktīvais jods jeb jods 131, kura pussabrukšanas periods ir aptuveni astoņas diennaktis. Tas nozīmē, ka puse no radioaktīvā materiāla tajā laikā izzuda. Lielāku ilgtermiņa postu abās katastrofās nesa radioaktīvais izotops stroncijs-90 un cēzijs-137, kuru pussabrukšanas periods ir aptuveni 30 gadi.

Zināms, ka Černobiļas katastrofas laikā atbrīvojās krietni lielāks cēzija-137 daudzums, nekā Fukusimā. Turklāt mežonīgais ugunsgrēks reaktora centrā lika radiācijai izplatīties daudz lielākā teritorijā nekā Fukusimā.

Nelabums, vēzis un nāve

Eksplozijas laikā Černobiļā uzreiz bojā gāja divi reaktora darbinieki, bet vēl 29 darbinieki nākamo trīs mēnešu laikā mira no saindēšanās ar radiāciju. Daudzi no tiem, kuri gāja bojā, sevi pakļāva nāvējošam radiācijas daudzumam,  dzēšot reaktoru. Pēc oficiālajiem Starptautiskās atomenerģijas aģentūras datiem no Černobiļas reģiona evakuēti tika aptuveni 200 tūkstoši cilvēku.

Sekojošajos gados vēzis Ukrainas bērnu vidū kļuva par 90% biežāka parādība nekā pirms katastrofas. Pēc “Greenpeace International” 2006. gada aplēsēm Černobiļas katastrofas dēļ Ukrainā, Krievijā un Baltkrievijā bojā varētu būt gājuši aptuveni 93 tūkstoši cilvēku, savukārt vēzis attīstījies 270 tūkstošiem cilvēku.

Savukārt Fukusimas katastrofā radiācijas dēļ neviens negāja bojā, kā arī netika reģistrēti saindēšanās gadījumi. Piesārņojuma dēļ gan no Fukusimas teritorijas tika evakuēti aptuveni 100 tūkstoši cilvēku, un tiek uzskatīts, ka evakuācijas dēļ bojā gāja aptuveni 1000 cilvēku – pārsvarā sirmgalvji.

Aizliegtās zonas

Pēc Fukusimas katastrofas Japānas varas iestādes 20 kilometru rādiusā ap AES izveidoja cilvēkiem aizliegtās zonas. Savukārt bojātie reaktori tika uz laiku slēgti, kamēr noris sakopšana.

Joprojām nav īsti zināms, cik negatīvu ietekmi uz vidi sniedza Fukusimas katastrofa. Tomēr pastāv daži pierādījumi par ģenētisku mutāciju pieaugumu tauriņu vidū Fukusimas reģionā. Savukārt radiācija, kas no reaktora nokļuva ūdenī, 2014. gadā sasniedza ASV rietumu krastu, tomēr eksperti paziņoja, ka piesārņojums ir pārāk mazs, lai apdraudētu cilvēka dzīvību. 2018. gadā pētnieki ziņoja, ka Kalifornijas vīnā, kas darināts pēc Fukusimas katastrofas, ir palielināts radioaktīvā cēzija-137 līmenis, tomēr eksperti arī toreiz paziņoja, ka vīns nav veselībai bīstams.

Černobiļas aizliegtā zona savukārt tika noteikta 30 kilometru rādiusā ap kodolreaktoru, bet pilsēta šajā teritorijā joprojām ir neapdzīvota.

Drīz pēc eksplozijas gāja bojā vietējo mežu koki, tomēr tagad Černobiļas teritorijā atkal savairojušies dažādu sugu dzīvnieki. To veicinājusi arī cilvēku neesamība reģionā.

Līdz 2010. gadam Ukrainas valdība secināja, ka radiācijas daudzums Černobiļas rajonā ir niecīgs un nav bīstams cilvēka veselībai. Tāpēc aizliegtā zona tika atvērta tūristiem. Tiesa, cilvēki, kuri šo teritoriju apmeklē atkārtoti, saņem rokas dozimetrus, lai varētu sekot līdzi radiācijas daudzumam ap sevi. Tas nozīmē, ka gluži brīva no piesārņojuma šī teritorija nav, turklāt ir jāņem vērā, ka tas Černobiļas teritorijā var būt mainīgs.

Fukusimas AES joprojām ir atvērta un aktīva. Slēgti ir tikai tie reaktori, kuri eksplodēja. Neskatoties uz to, joprojām tiek diskutēts par drošību reaktoros.

Galu galā abas katastrofas sniedza ļoti nozīmīgu atgādinājumu pasaulei, ka darbs ar atomenerģiju ir baisu risku pilns, un sliktākais, ko cilvēks var izdarīt, ir pārāk zemu novērtēt šos riskus.