Savukārt Ilga Kreituse pievērsa uzmanību tam, uz kā balstās šī popularitāte. Pēc politoloģes teiktā, fundaments šai popularitātei ir tiesībsarga izvirzītie problēmjautājumi.
“Jansona kungam, ja viņam tagad būtu jākļūst par praktiskā mehānisma veidotāju un noteicēju, kā praktiski atrisināt to, ko viņš ir virzījis, man šķiet, ka var rasties zināmas problēmas,” kritiska bija Kreituse.
Vienlaikus Juris Rozenvalds norādīja, ka Jansons “centīgi izvairījās no zemūdens klintīm”, runājot par sabiedrībai jūtīgiem jautājumiem.
Par Levita jājamzirdziņu politologi uzskata viņa ekspertīzi konstitucionālo tiesību jautājumos.
Konkurence – šķietama vai reāla?
Arī šeit ekspertu viedokļi nesakrīt. Pēc LU Sociālo zinātņu fakultātes profesora Jura Rozenvalda domām, konkurence ir, bet esot jāsakārto daudzi jautājumi, kas saistīti ar Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību.
Pretējs uzskats ir Ilgai Kreitusei:
“Mums ir otrā reize, kad praktiski nav konkurences.”
Savukārt Rajevskis pauda, ka būtu labāk, ja par pārējiem diviem kandidātiem būtu zināms pirms paziņojumiem par to, ar cik lielu atbalstu var rēķināties koalīcijas partiju virzītais Valsts prezidenta amata kandidāts Egils Levits.
Kā ziņots, pašreizējais valsts vadītājs Raimonds Vējonis uz otro termiņu nepretendē. Līdz ar to parlamenta deputātiem būs jāizvēlas viens no trim kandidātiem: Egils Levits, ko virzīja Nacionālā apvienība (VL-TB/LNNK), Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) virzītais Latvijas tiesībsargs Juris Jansons, kā arī atsevišķu partijas KPV LV Saeimas frakcijas deputātu virzītais parlamenta deputāts Didzis Šmits.