Venecuēlas noziedznieki ekonomiskās krīzes gūstā: ieroča lietošana kļuvusi par ekskluzīvu nodarbi (9)

Saskaņā ar oficiālo statistiku, Venecuēlā sarucis arī cilvēku nolaupīšanas gadījumu skaits.

Vardarbīgās noziedzības līmeņa samazināšanās ir tiešā veidā saistīta ar dramatisko situāciju Venecuēlas ekonomikā, uzsver eksperti.

Inflācija Venecuēlā pagājušā gadā pārsniedza vienu miljonu procentu, padarot Venecuēlas bolivāru gandrīz pilnībā bezvērtīgu. No bankomātiem nav iespējams izņemt summu, kas būtu lielāka par vienu ASV dolāru.

Labākas dzīves meklējumos uz Venecuēlas kaimiņvalstīm, piemēram, Kolumbiju, Panamu un Peru, devušies aptuveni 3,7 miljoni Venecuēlas iedzīvotāju.

Liela daļa no šiem ekonomiskajiem emigrantiem ir jauni vīrieši jeb sabiedrības daļa, kurā noziedzīgās bandas vervē jaunus biedrus.

Tikmēr Venecuēlā palikušie, arī tie, kas pievērsušies noziedzīgām aktivitātēm, joprojām dzīvo vispārējā haosā, kas novedis ne tikai pie ekonomiska, bet arī politiska un sociāla valsts sabrukuma.

Krīzes rezultātā noziedzība valstī nav pilnībā izzudusi, vienkārši ir mainījušās tās izpausmes.

Vardarbīgus noziegumus aizstāj zādzības. Tiek zagts jebkas – sākot ar vara telefona vadiem un beidzot ar mājlopiem.

Tajā pašā laikā narkotiku kontrabanda un nelegāla zelta ieguve ir kļuvusi par noziedzīgo grupējumu galveno rūpalu.

Neskatoties uz šīm izmaiņām, Venecuēla joprojām ir uzskatāma par vienu no vardarbīgākajām valstīm pasaulē.

“Venecuēlā ir kara apstākļiem raksturīgs vardarbības līmenis, bet nav kara,” norāda ASV Pensilvānijas Universitātes eksperte Dorotija Kronika.

El Negrito ir viens no bandas “Crazy Boys” (“Trakie zēni”) vadoņiem. Šī banda galvenokārt darbojas Karakasas piepilsētā Perarē, kas nereti tiek dēvēta par vienu no lielākajiem un bīstamākajiem graustu rajoniem Latīņamerikā.

Gangsteris norāda, ka šobrīd viņa grupējums īsteno vien piecas cilvēku nolaupīšanas gadā, kas ir ievērojami mazāk nekā pirms pašreizējās krīzes.

Cilvēku nolaupīšana Venecuēlā ir “liels bizness”. Upuris parasti tiek turēts gūstā līdz 48 stundām – šāds laiks viņa piederīgajiem tiek dots, lai savāktu izpirkuma maksu.

Noziedznieki galvenokārt koncentrējas uz ātru “operācijas” norisi, nevis izpirkuma naudas lielumu.

Izpirkuma maksas mēdz būt dažādas, stāsta El Negrito. Šīs summas apmērs ir atkarīgs, piemēram, no tā, cik dārgā automašīnā brauc nolaupītais.

El Negrito gan nenoliedz, ka nolaupīšanas ne vienmēr beidzas ar nolaupītā atbrīvošanu. Ja noziedznieku prasības netiek izpildītas, viņi nevilcinās upuri nogalināt.

Līdzīgi kā daudzi viņa kolēģi, arī El Negrito apsver domu pamest Venecuēlu un doties uz kādu citu valsti.

Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka Petares bandītu vidējais mūža ilgums esot aptuveni 25 gadi.

El Negrito norāda, ka daudziem noziedzniekiem ir izdevies emigrācijā atstāt savu kriminālo pagātni aiz muguras. Vīrietis cer, ka tas izdosies arī viņam un viņš varēs labāk apgādāt savu sievu un meitu.

Venecuēlas Vardarbības novērošanas organizācijas pārstāvis Roberts Briseno uzsver, ka noziedzības samazināšanās saistība ar ekonomisko situāciju ir acīmredzama. Sarūkot naudas apgrozījumam, ir mazāk iespēju to nozagt.

“Šodien nevienam neklājas labi, nedz godīgiem pilsoņiem, kas ražo bagātības, nedz noziedzniekiem, kas lūko tās atņemt,” norāda Briseno.

Tikmēr El Negrito kolēģis grupējumā “Crazy Boys”, kurš sava vārda vietā nosauc segvārdu Suns, uzsver, ka ieročus un munīciju melnajā tirgū ir iespējams vienkārši dabūt. Galvenā problēma ir tā, ka viņam nav iespēju par to samaksāt.

“Kādreiz pistoli varēja nopirkt par šādu banknoti,” saka Suns, turot rokā desmit bolivāru banknoti. “Tagad tā ir nekas,” viņš piebilst, jo ar šādu naudu nepietiek, lai nopirktu pat vienu cigareti.