Mēģinot topošajā Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā definēt sabiedrisko pasūtījumu, iesaistītās puses vēlas izvairīties no pārlieku lielas detalizācijas un ierobežojumiem, aģentūra LETA uzzināja Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Mediju apakškomisijā.
Tērauda: medijiem jābūt "brīvām rokām"
Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Mediju apakškomisijas vadītāja Vita Anda Tērauda (AP) otrdien sēdē norādīja, ka medijiem jābūt "brīvām rokām".
"Skatot likumu pa pantiem, viena no diskusijas šķautnēm ir, ko vispār vajag regulēt ar likumu, un ko vispār nevajag iekļaut likumā. Likumā būtu jānosprauž ļoti lielie mērķi - vispārēji darbības pamatprincipi. Nākamais būtu sabiedriskais pasūtījums - tā mērķis. Tālāk būtu nevis detalizācija, bet procesa apraksts - ko dara Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome un kā izskatās dokumenti, nevis to saturs," sacīja Tērauda.
Viņa norādīja, ka tādējādi Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas gada plānos varēs redzēt izklāstus, kā sasniegt mērķi, bet vairs nebūs konkrētu raidījumu, programmu, procentu. "Tā ir sabiedriskā medija neatkarība lemt pašiem," uzsvēra Tērauda.
Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pārstāve Aurēlija Ieva Druviete sacīja, ka padomes viedoklis ir tuvs Tēraudas redzējumam. "Likumā jādefinē konceptuāls ietvars par to, kāpēc Latvijā pastāv sabiedriskie mediji. Tālāk ļoti liela nozīme ir tam, ka sabiedriskajiem medijiem ir sava stratēģija, bet padome izstrādātu vadlīnijas. Sabiedriskajam medijam būtu brīvas iespējas pašiem lemt, kā sasniegt mērķi," skaidroja Druviete.
NEPLP locekle uzsvēra, ka iepriekšējā likuma versijā sabiedriskā pasūtījuma definīcija bija par programmu kopumu, taču tagad vajadzētu to papildināt arī ar pakalpojumiem, ņemot vērā, ka sabiedriskie mediji darbojas arī internetā. Likumā būtu jāparedz, ka sabiedriskais medijs veic visaptverošas darbības, lai izpildītu savu misiju.
Savukārt NEPLP pārstāvis Uldis Lielpēters skaidroja, ka patlaban parādās tādi pakalpojumi, kam ir hibrīda daba, piemēram, Latvijas Radio akcija "Dod pieci!". Nostiprinot argumentāciju, ka likumā nevajadzētu turēties pie šaurām definīcijām, būtu jāizstrādā trīs gadu vadlīnijas sabiedriskajiem medijiem, bet piecgadei būtu jābūt nozares rezultatīvajiem rādītājiem. "Likumdevējam nevajadzētu pateikt precīzu recepti, kā sasniegt rādītājus, jo tad varētu tikt sasniegta pretēja situācija, ka mediji tiek ietekmēti," viņš sacīja.
Arī Kultūras ministrijas ieskatā sabiedriskajam pasūtījumam nevajadzētu būt tādam, kur formāli uzskaita tam paredzētās stundas. Tā vietā būtu jāpāriet uz mērķiem, rezultatīvajiem rādītājiem. "Uz to var skatīties caur Valsts kontroles revīzijas ieteikumiem. Mērķi tāpat nevar būt pārāk detalizēti, kā arī nedrīkstētu pārklāties. Svarīgi arī nodrošināt mērķu un uzdevumu kaskādi," teica ministrijas pārstāve.
Deputāts Boriss Cilevičs (S) uzsvēra, ka ir jābūt uzmanīgiem, saprotot, ko nozīmē sabiedrisko mediju pakalpojumi un darbības, izvairoties no ar komercdarbību saistītiem pakalpojumiem sabiedriskā pasūtījuma izpildē.
Savukārt Latvijas Radio valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne akcentēja, ka pašlaik ir grūti definēt, kas ir sabiedriskais pasūtījums, ņemot vērā virkni darbību, ko veic radio, bet Latvijas Televīzijas valdes loceklis Ivars Priede piebilda, ka televīzijas gadījumā definīciju rast būs vēl sarežģītāk, jo Latvijas Televīzijai ir ļoti dažādas sadarbības formas ar sadarbības partneriem. "Būs ļoti specifiski jādefinē, jo, nedod dievs, būs kāds specifisks ierobežojums," sacīja Priede.
Jau ziņots, ka Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā topošais likums varētu nonākt septembrī.