Demokrātija un kapitālisms: nesaraujami jēdzieni vai savstarpēji nesavienojamas ideoloģijas? (10)

Varētu domāt, ka šādas ķibeles kādam ir izdevīgas un kāda persona (vai to grupa) var gūt peļņu no šādām nebūšanām. Pēdējo gadu laikā politikas apskatnieki un ekonomisti ir strīdējušies par to, vai pieaugošā nevienlīdzība anglo-amerikāņu pasaulē apdraud demokrātijas pamatus.

Franču ekonomists Tomass Piketī ir izdevis grāmatu, kas pārdota vairāk nekā miljons eksemplāros. Šajā grāmatā Piketī spriež par ļoti senu tematu, par ko sprieduši daudzi politiķi un filozofi, sākot ar Kārli Marksu, beidzot ar Frīdrihu Hajeku –

viņi pauduši, ka demokrātija un kapitālisms ir savstarpēji nesavienojamas ideoloģijas.

Pagājušajā gadsimtā šādiem argumentiem gan bija cits spēks. Bagāto demokrātiju klubs vienmēr ir bijis visai noslēgts, jo tam nav viegli pievienoties. Tāpat arī turīgajās valstīs vienmēr ir bijusi kāda opozīcijas balss, kas kritizējusi pastāvošo sistēmu.

Sākoties industrializācijas laikmetam, neviena no attīstītākajām valstīm nav nodevusi demokrātijas principus un vērtības, regresējot autoritārā (vai totalitārā) režīmā. Šāda tendence nav vienkārša sakritība, saka Hārvardas universitātes pētnieks Torbens Aiversens, kā arī viņa kolēģis no Londonas Ekonomikas skolas Deivids Soskiss viņu jaunākajā grāmatā “Demokrātija un uzplaukums”.

Viņi nepiekrīt pieņēmumam, ka demokrātija un kapitālisms var būt nesavienojami jēdzieni – ekonomisti uzskata, ka

attīstītākajās ekonomikās demokrātija un kapitālisms “ir divi spēki, kas var viens otram dot spēku”.

Aiversens un Soskiss norāda, ka demokrātija un kapitālisms “jau vēsturiski ir gājuši roku rokā”, bet tuvākajos gados abām ideoloģijām būs jāsaskaras ar ļoti nopietniem pārbaudījumiem.

Ekonomisti un politikas teorētiķi ir izstrādājuši vairākus scenārijus ar dažādiem iemesliem, kas varētu izraisīt kapitālisma demokrātiju bojāeju. Viens no senākajiem scenārijiem paredz, ka masas rīkosies un balsos par to, lai visa bagātība (neatkarīgi no tā, vai tā nopelnīta smagā un godīgā darbā, vai arī iegūta negodīgi) tiktu izdalīta līdzvērtīgi visiem sabiedrības slāņiem.

Tas nozīmētu, ka uzņēmējiem un zemes īpašniekiem būtu jāpielāgojas sabiedrības prasībām un jāatsakās no saviem īpašumiem. Šāda scenārija gadījumā kapitālisms nevarētu pastāvēt, jo viens no tā priekšnoteikumiem ir drošas un stabilas īpašumtiesības.

Britu – austriešu ekonomists un politikas filozofs Frīdrihs Hajeks uzskatīja, ka valstu valdības 20. gadsimta sākumā, reaģējot uz sabiedrības masu bažām, ir pārlieku centralizējušas ekonomisko lēmumu pieņemšanu. Tas savukārt novedis līdz totalitāru režīmu dzimšanai un demokrātiskās sistēmas sabrukumam.

Savukārt citi domātāji sliecās piekrist Kārļa Marksa teorijai, ka kapitālisma sistēmas īstenotāji un tā atbalstītāji ir alkatīgi cilvēki, kas sabiedrībai nodara vairāk ļaunuma nekā labuma.

Austriešu ekonomists Jozefs Šumpēters pauda bažas, ka uzņēmumi kļūs arvien ietekmīgāki, kas savukārt faktisko varu nodotu uzņēmēju rokās, tādējādi valstīs radot korporatīvisma un klientu politiku, kas ļautu iegūt monopoltiesības konkrētās nozarēs un dalīties lielajā peļņā ar politiķiem.

Savukārt Piketī savā grāmatā norāda, ka nevienlīdzība kapitālisma valstīs rodas dabiskā ceļā, un šajās valstīs nereti politiskajām aprindām ir nestabila vara pār ekonomiku.

Citi ekonomisti, piemēram, Denijs Rodriks pauž, ka pilnvērtīga iesaistīšanās globālās ekonomikas norisēs nozīmē to, ka valstīm ir jāziedo zināma daļa nacionālās suverenitātes vai demokrātijas.

“Nolaižot latiņu, lai spētu tirgoties ar citiem, nozīmē pielāgoties tirdzniecības un regulatoru prasībām un citām valstīm. Šādā gadījumā valstu valdībām, lai varētu gūt ekonomisku labumu, nākas pielāgot arī savu iekšpolitiku,” skaidro Rodriks.

Tomēr rodas jautājums – ja reiz abām ideoloģijām, pēc daudzu teorētiķu domām, ir tik sarežģīta līdzāspastāvēšana, tad kāpēc tās kopā pastāv jau vairākus gadu desmitus? Aiversens un Soskiss redz kapitālismu un demokrātiju kā savstarpēji atbalstošus faktorus, kam ir trīs stabili pamati.

Pirmais no tiem – spēcīga valdība, kas nodala biznesa un lielo uzņēmumu intereses un rada konkurētspējīgu tirgu. Vājākās valstīs ir grūtāk to izdarīt, jo tur pastāv riski, ka tiks aizsargātas monopola intereses.

Otrais pīlārs – vērā ņemama vidējā klase, kas veiksmīgi kalpo kā tilts starp sociāli neaizsargātajiem un eliti, kā arī ceļ kopējo valsts ekonomisko attīstību.

Spēcīgākajās kapitālisma ekonomikās ir noslēgts savdabīgs darījums, kurā valsts nodrošina masveida augstāko izglītību, vienlaikus veicinot svarīgāko nozaru attīstību, kas pieprasa kvalificētus darbiniekus. Vidējās klases pārstāvji visbiežāk ir pārliecināti, ka ekonomiskā izaugsme pozitīvi ietekmēs viņus pašus, kā arī viņu bērnus.

Pieaugošā nevienlīdzība gan nav drauds kapitālisma demokrātijām, tomēr politiskajā jomā jau pašlaik var redzēt, ka vidējās klases pārstāvji reti uztraucas par sociāli neaizsargātākajām grupām, bet arī neatbalsta dažādus politiskos lēmumus, piemēram, iestājas pret nodokļu paaugstināšanu.

Izglītība, infrastruktūra un sociālās aizsardzības tīkls var pastāvēt un attīstīties, ja vidējā iedzīvotāju klase godīgi maksā nodokļus. Tomēr sistēmai ir nepieciešams trešais pīlārs, un tās ir lielās firmas.

Pirms straujās globalizācijas vēl nevarēja runāt par tām problēmām, ar ko šodien saskaras uzņēmumi. Pašlaik lielajiem un globālajiem uzņēmumiem, ienākot jaunā tirgū, ir

jādomā ne tikai par to, kā nodrošināt peļņu “galvenajai mītnei” Ņujorkā vai Silīcija ielejā, bet arī kā radīt ekonomisku labumu no savas darbības jaunajā tirgū.

Tieši tādēļ uzņēmumu biznesa plāni kļūst arvien sarežģītāki, ir jāattīsta sistēma, kas ļaus izpildīt vairākus biznesa uzdevumus. Tas savukārt palielina valsts varu pār uzņēmumiem, tiem pieprasot maksāt ievērojamas nodokļu summas.

Tomēr, neraugoties uz trim iepriekšminētajiem pamatiem, ir ļoti daudz citu faktoru, par ko uztraukties. Tā, piemēram, ļoti daudz kas kapitālismā ir atkarīgs no vidējās klases pārliecības par ekonomikas drošību. Strauja lejupslīde vai izaugsme, ieņēmumu līmeņa samazināšanās vai celšanās ietekmē politiskās izvēles.

Tā, piemēram, ASV un Lielbritānijā, izmantojot demokrātisko sistēmu, izskanēja populistiski aicinājumi “doties uz barikādēm”, lai cīnītos pret pastāvošo iekārtu.

Tagad valstis nomoka citas problēmas, tādēļ vidējās klases problēmas ir atstātas otrajā plānā. Pēc 2016. gada ASV valdība izmeklē ārvalstu iejaukšanos tās demokrātiskajos procesos, bet Lielbritānija ir pārāk aizņemta ar “Brexit”, līdz ar to tādas prioritātes kā izglītība, infrastruktūra un tirgus konkurences veicināšana ir atstātas novārtā.

Demokrātiskās pārmaiņas arī var atstāt savus nospiedumus – vecākās paaudzes mazāk uztraucas par to, kā dzīvos viņu pēcteči, – viņus satrauc pašu ienākumu samazināšanās, un tas, ka tieši viņi visvairāk izjūt nevienlīdzību. Tādēļ arī vecākās paaudzes ir “vieglāk uzrunāt, lai dotos uz barikādēm”.

Vecās demokrātijas var pārciest pārbaudījumus, kādus sola nākotne. Tomēr, kā norāda “The Economist”, ir kļūdaini uzskatīt, ka pašreizējās sistēmas izdzīvošana ir garantēta, jo iepriekšējie gadi pierāda, ka var notikt arī negaidīti pārsteigumi.