"Mums ir viena asinsrite": VADC pieredzes stāsti

Latvietis ir noslēgts cilvēks, un asins ziedošana mums ir kas personīgs. Man arī bija sajūta, ka ar mani jau nekas nevar notikt. Tomēr dzīve izspēlē dažādus mirkļus. Un vienā no tiem man bija nepieciešama līdzcilvēku palīdzība.

Manuprāt, ziedot asinis ir pienākums. Morālais pienākums. Individuālais pienākums.

Otrais stāsts 

Mana dzīve izvērtās gluži pretēji, nekā biju to gaidījusi. Piesardzīgos sapņos klusi lolotais un cerētais bija piepildījies – mums ar vīru bija pieteicies mazulītis. Kā diemžēl tas dažkārt notiek, mēs nebijām starp tiem, kam grūtniecība paklāj pūkainus, rozīgus mākoņus zem kājām. Diezgan agri un sāpīgi sapratām, ka par bērniņu būs jācīnās. Lai gan bērniņš auga, tomēr bija komplikācijas, kas noveda līdz gultas režīmam. Sākotnēji šķita, ka ar to pietiks. Tomēr nē... Mana tikšanās ar mazulīti bija īsa - es samīļoju pavisam vēsu, tomēr ārkārtīgi skaistu mazu puisīti, kas bija dzimis ar ķeizargrieziena palīdzību tikai 23. nedēļā. Tas bija skats un pieskāriens, ko nekad neaizmirsīšu. Lai gan mazulīti neizdevās glābt, tomēr es esmu sveika un vesela!

Paldies tiem neaprakstāmi devīgajiem, sirsnīgajiem cilvēkiem, kas man dāvināja savas asinis, šie pašaizliedzīgie cilvēki nu ir kļuvuši par daļu manis!

Trešais stāsts

Sirdsdarbs, kura lielākais gandarījums ir iespēja palīdzēt kādai citai sirdij turpināt pukstēt. 

Asinsdonoru kustību esmu atbalstījis gan ziedojot, gan fotografējot. Man vienmēr bijis prieks redzēt cilvēkus, kuri gatavi ziedot daļiņu sevis citu labā. Mazu, bet reizē tik patiesu nesavtību.

Ceturtais stāsts

Man ir trīspadsmit gadu, kādreiz sapņoju kļūt par zirgu treneri. Kopš piecu gadu vecuma gan ziemā, gan vasarā piedalos zirgu izjādēs un apmeklēju mākslas skolu. Deviņu gadu vecumā, neilgi pirms Jāņiem, man atklāja osteosarkomu – ļaundabīgu kaulu audzēju. Neilgi pēc tam sāku ārstēšanos Bērnu slimnīcas klīniskajā universitātes slimnīcā, kur līdz ar matu izkrišanu, zaudēju gan spēku zīmēt, gan piedalīties zirgu izjādēs. Bija ļoti sāpīgi apzināties, ka man sāk izkrist mati... Atceros, kā mammai teicu: “Es labāk vemju simts reizes dienā, tikai lai mati neizkrīt!” Trīs nedēļas pavadīju slimnīcā, pēc tam divas mājās, bet pēc operācijas viss atkal mainījās – organisms bija vājš. Atceros asins pārliešanas, sistēmas, regulārās analīzes. Bija ļoti grūti, atbalstu guvu no nodaļā esošajiem bērniem.

Mēs vienmēr satraucāmies viens par otru. Zinājām, kā ir tad, kad ir grūti, ārpusē to neviens nesapratīs. Lai gan promejot vienmēr raudājām, jo bijām pieķērušies viens otram, vienmēr novēlējām pēc iespējas ātrāk izveseļoties, lai nebūtu jāatgriežas slimnīcā.

No visas sirds saku paldies tiem cilvēkiem, kuri ziedoja asinis. Viņi man palīdzēja. Viņi palīdz visiem mazajiem slimniekiem, kuriem nepieciešama asins pārliešana.

Piektais stāsts

Mēs visi grūtos brīžos esam vienādi, visi radīti no miesas, kauliem un asinīm. Visvieglākais veids, kā palīdzēt otram, ir saslēgties vienā asinsritē, vienā dzīvības aplī. Asinsdonori ir kā drošas rokas, kas mūs pasargā grūtos brīžos.

Mums ir viena asinsrite, roku rokā sadodoties, varam palīdzēt ikvienam, lai dzīvības ceļš nepārtrūktu.

Sestais stāsts

Kad mātes ķermenī rodas jauna dzīvība, tad 9 mēnešu garumā sīkiem pavedieniem sāk vīties smalkas stīgas - dzīvības stīgas, kuras kļūst arvien ciešākas un spēcīgākas. Bērnu ar māmiņu vieno viena asinsrite, līdz ir laiks ienākt šajā pasaulē!

Septītais stāsts

Normunds un Renārs ārstējas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā. Viņi ir vecākie (abiem 17 gadu) nodaļas slimnieki, un viņu starpā ir izveidojusies cieša draudzība, kas palīdz puišiem stāties pretī slimībai. Abi slimnīcā dzīvo jau piecus mēnešus, un redzams, ka puiši jūtas kā mājās. Slimnīcā vēl jānodzīvo trīs mēneši, līdz puiši varēs doties mājās pie vecākiem un draugiem, bet pēc tam viss sāksies no jauna – paredzēts vēl viens terapijas kurss.

Viņiem nav ierastā skolas sola vai laisku vakaru draugu lokā, kā arī tuvinieku stabilā pleca. Renāram ir leikēmija, Normundam – plaušu vēzis. Viņu ikdiena ir pavisam citāda nekā viņu vienaudžiem – ir daudz neredzētā, nedzirdētā un nesatiktā.

Renāram bijušas 40 asins pārliešanas. Asins esot nodevuši ļoti daudzi draugi, daudziem no viņiem tā bijusi pirmā reize. Abi puiši ir ļoti pateicīgi donoriem, kuri palīdzējuši glābt viņu dzīvības, un pēc atveseļošanās vēlas iesaistīties donoru kustībā, lai turpinātu palīdzēt citiem.

Astotais stāsts

Bija laiks, kad maldīgi uzskatīju, ka par asinsdonoru kļūst tikai “azbesta” cilvēki, kas bez mazākā satraukuma spēj izturēt šo procesu. Nodot asinis?! Puslitru?! Šausmas! Dūriens pirkstā analīzēm jau vien ir pietiekams iemesls ģībonim.

Par spīti savai pārliecībai, pirms deviņiem gadiem, draudzenes iedvesmota, nolēmu pamēģināt. Pēc šīs reizes sapratu, ka manām bailēm nav pamata! Gandarījums, apzinoties, ka tikai 20 minūšu laikā, esmu izglābusi, iespējams, pat trīs cilvēku dzīvības, bija neizmērojams. Protams, bez satraukuma neiztikt, bet katram ir sava “recepte” tā mazināšanai – izstāstīt personālam anekdoti, palūgt ožamajā spirtā izmērcētu vatīti vai uzņemt pašbildi – kāpēc gan ne?

Ja arī tavs vienīgais iemesls, kāpēc līdz šim neesi asinsdonors, ir bailes, varbūt ir pienācis laiks stāties tām pretī? Mēs tik bieži nepasakām labo, ko domājam, līdz ir jau par vēlu. Tik bieži nodomājam: “Eh, gan jau citreiz... Nākošreiz!” Bet kāpēc ne šoreiz? Kādam tavs “šoreiz” var būt izšķirošs, lai dzīvotu.

Devītais stāsts 

"Mūsu kāzu fotogrāfijā pavisam nejauši tika iemūžināts arī VADC izbraukumu autobuss, taču neticu nejaušībām - tas atgādināja to, ka visi esam saistīti VIENĀ ASINSRITĒ.

Mana ģimene ar asins ziedošanas nepieciešamību saskārusies ļoti tiešā veidā - mana mamma bija smagi slima ar vēzi, un reiz viņai bija nepieciešams nodot asinis. Mēs ar vīru dažādu apstākļu dēļ nevaram būt donori, taču mans tētis jau gadiem ir pastāvīgs asins donors. Pēc dvīņu piedzimšanas arī man pašai nācās saskarties ar asins pārliešanu. Ir tik jauki apzināties, ka dzīvojam vietā, kur mēs tik ļoti rūpējamies cits par citu. Es lepojos ar visiem tiem cilvēkiem, kuri iet un ziedo asinis un glābj savu līdzcilvēku dzīvības, - paldies!"

Desmitais stāsts

Olga Koļesņikova ir VADC medmāsiņa. Izbraukājusi teju visu Latviju, ar mātes mīļuma pilnām acīm, sagaidot ikkatru asins ziedotāju. Katru rītu gluži kā ikviens no mums viņa pamostas, ieslēdz radio un iedzer tasi kafijas. Un tā jau kopš 1977. gada ik dienu mēro ceļu uz Valsts asinsdonoru centru, lai sagaidītu asins donorus. “Man patīk šis darbs. Vārdu PALDIES dienā atkārtoju daudz reižu,” – Olgai tas atkarīgs no donoru skaita. Viņa donores paslavē par skaistas kleitas vai kaklarotas izvēli, jaunības skaistumu, savukārt puišus motivē būt stipriem un ar manierēm.

“Ne jau visiem gribas parunāties. Bet mums ir jāseko līdzi, vai donors jūtas labi. Tad nu apspriežam dažādākās lietas vai jokojam. Galvenais, lai abi atvadāmies ar labu garastāvokli.”

Jautājot, vai darbā nav iestājusies rutīna, medmāsiņa Olga skaidro, ka ir patīkami strādāt ar atvērtiem cilvēkiem un šis darbs viņai ir sirdslieta. Ja nu kādreiz nepieciešams uzelpot, viņa labprāt relaksējas lauku pirtī, staigā pa mežu vai rudenī lasa sēnes.

“Nevajag baidīties! Mēs esam blakus. Turklāt ar vienu ziedošanas reizi tu glāb trīs cilvēku dzīvības!”

Vienpadsmitais stāsts

Līdz pat trīsdesmit gadu vecumam man nekad mūžā nebija nākusi prātā doma nodot asinis un kļūt par donori. Es nebiju saskārusies ar vajadzību tādā veidā kādam palīdzēt, bet vienā dienā mana dzīve pēkšņi mainījās. Mans vīrs strādāja firmā par inkasentu, un mašīna, kas brauca darba uzdevumā, avarēja. Todien sniga slapjš sniegs, ceļš bija slidens, šoferis ietriecās kokā. Vadītājam nebija nopietnu traumu, viņa blakussēdētājs nomira notikuma vietā, bet mans vīrs, kas sēdēja aizmugurē, smagi cieta. Gaiļezera slimnīcā viņu atgrieza no tās pasaules, stāvoklis bija ļoti smags. Viņam bija smaga galvas trauma, mugurkaula otrā skriemeļa lūzums, kas liecina par kreisās puses paralīzi. Ārsts sacīja, ka būs nepieciešama arī asins donoru palīdzība. Vīra darba kolektīvā bija apmēram simt četrdesmit pieci cilvēki, lielākā daļa jauni, spēcīgi vīrieši. No viņiem visiem asins nodot pieteicās divi. Es diemžēl tajā brīdī asinis ziedot nevarēju. Citu radu, kas varētu ziedot asinis, mums nebija. Savus darbabiedrus šajā lietā neiesaistīju. Protams, asinis tika nodrošinātas. Vīrs atlaba un pēc pusgada, pateicoties speciālistiem un citiem labiem cilvēkiem, piecēlās kājās.

Pēc pāris gadiem, gaidot rindā uz tehnisko apskati, mašīnā biju ieslēgusi radio un izdzirdēju, ka Asinsdonoru centrs lūdz atsaukties donorus. Tas bija tāds klikšķis, ko vēl tagad atceros. Paņēmu telefonu un tūlīt piezvanīju uz numuru, ko nosauca. Pierakstījos, aizbraucu uz Asinsdonoru centru Sēlpils ielā un kopš tā laika esmu regulāra asins un komponentu donore. Asinsdonoru centrā strādā brīnišķīgi cilvēki: sirsnīgi, iejūtīgi, vienmēr aprunājas. Jūtos tur gaidīta. Spilgti atceros vienu reizi, kad jautāju, kur šoreiz ceļos mans asiņu maisiņš. Man atbildēja, ka tās paredzētas mazam bērniņam, kuram būs smaga operācija. Sāku raudāt. Domās lūdzos, lai bērniņu izglābj, lai viņš dzīvo. Tā doma, ka es varu palīdzēt viņu glābt, nav aprakstāma... Es, vesela sieviete, spēju kādam palīdzēt.

Divpadsmitais stāsts

Pēcpusdienā, pirms apmēram 25 gadiem, kad slimnīcā ieveda mazo puisīti, šķiet, Bērnu slimnīcas Hematoonkoloģijas nodaļa bija pārpildīta, jo puisīša gultiņa tika novietota tieši blakus manai, palātas vidū pie loga. Puisītis bija atvests no bērnudārza ar stipri asiņojošu degunu, un tovakar viņa mamma nevarēja ierasties, tāpēc rūpes par mazo pacientu uzņēmos es. Palīdzēju padzerties, iedevu vakariņas, man šķiet - mierināju, cik spēju, teicu, ka viss būs labi. Man bija 10 gadi, viņam, šķiet, 4 vai 5. Atmiņā iespiedušās viņa asaru pilnās acis un dažādu krāsu pudelītes pie sistēmas un dažas noliktas gultas kājgalī - tumši sarkanas. Asinis. Toreiz vēl neapzinājos, kāpēc tās nepieciešamas un no kurienes tās nāk. Mums bērniem slimnīcas 20. nodaļā tā bija ikdiena - daudzas sāpīgas procedūras, sistēmas, asins pārliešanas un stundām ilga gulēšana pēc milzīgi garo adatu punkcijām. Par spīti tam visam, man atmiņā palikuši smaidīgi bērni. Un ziniet, kāpēc - man šķiet, ka vecāki daļu šo grūtumu iznes uz saviem pleciem. Vecāki slimnīcā ir kā vēl viena sistēma, kas tiešā bērna tuvumā wi-fi režīmā "pilina" labās domas, mīlestību un enerģiju, kas palīdz ātrāk atveseļoties!

Toreiz slimnīcā pavadīju vairākus mēnešus. Biju gan lieciniece tam, cik veselībai un dzīvībai svarīgas ir ziedotās asinis, gan arī pašai tās bija nepieciešamas, lai cīnītos ar slimību. Es nezinu, kāda mana dzīve un veselība šobrīd būtu bez šīm ziedotajām asinīm. Vai vispār man būtu iespēja rakstīt šo rakstu?!

Es esmu ziedojusi asinis divdesmit septiņas reizes! Tā ir neaprakstāmi laba sajūta - apzināties, ka ar savām asinīm esmu palīdzējusi glābt dzīvību un veselību vairāk nekā 80 cilvēkiem. 

Jūtu pienākumu ziedot asinis, turklāt pēc tam esmu gandarīta un patiesi priecīga. VADC ārsti un māsiņas vienmēr liek justies mīļi gaidītai, un smaids pēc asins nodošanas saglabājas uz ilgu laiku.

Trīspadsmitais stāsts

“Asinis šodien ziedoju trešo reizi mūžā. Pirmā reize, kad nodevu asinis, bija aptuveni pirms 10 gadiem. Asinis ziedoju tāpēc, ka uzskatu to par savu pienākumu, un domāju, ka tas ir veselīgi arī pašam donoram. Jāatzīst, ka pati asins ziedošana manus ikdienas plānus un ieradumus īpaši neietekmē, jo esmu veselīga dzīvesveida piekritēja.

Četrus gadus esmu strādājusi bērnu slimnīcā un iepazinusi otru pusi – asiņu trūkumu un to, cik asinis ir svarīgas.

Nododot asinis, mēs nezinām, kam tās palīdz, bet, manuprāt, pietiek ar to, ka tās kādu glābj.  Domāju, ka mums visiem ir jābūt atbildīgiem. Katrs mēs varam izdarīt labu darbu un tas ir veids, kā mūsu sabiedrība var kļūt labāka.”

Četrpadsmitais stāsts

Jevgēnijs: ‘‘Kopš 18 gadu vecuma asinis ziedoju regulāri. Man ir reta asins grupa, un tā vienmēr ir nepieciešama. Asinis ziedoju jau septiņus gadus un kopā esmu ziedojis vairāk nekā 25 reižu. Asins ziedošanā cenšos iesaistīt arī savus draugus un radiniekus. Man patīk sajūta pēc asins nodošanas, kā arī apziņa, ka esmu palīdzējis citiem cilvēkiem. Donoru centra māsiņas ir ļoti laipnas un vienmēr palīdz. Cilvēkiem, kuri vēl nav ziedojuši asinis, es varu teikt, ka tas nav nekas briesmīgs un no tā nav jābaidās. Tas ir patīkams process. Un ne tikai - tā ir iespēja apmeklēt dažādus pasākumus. Asinsdonoru centrs ļoti rūpējas par donoriem, piedāvājot dažādus pasākumus. Asinsdonoru centrs ļoti rūpējas par citiem cilvēkiem. Tas ir forši!

Madara: ‘‘Es pagaidām esmu iesācēja asins ziedošanā, esmu ziedojusi tikai vienu reizi. Pirmajā reizē asinis ziedoju kopīgi ar tuvu draugu, un tuvākajā laikā plānoju ziedot asinis otro reizi. Patiesībā es pirms kāda laika redzēju reklāmas, bet man bija bail ziedot asinis. Pirms ziedošanas uztraucos un domāju, kā tas ir - cik daudz asinis tiek paņemtas un vai cilvēki neģībst. Bet nebija tik traki. Tā ir tāda laba sajūta - tas neko mums neatņem, bet mēs kādam varam palīdzēt. Nebaidieties, sarunājiet draugu kompāniju un ziedojiet kopā! Tas nav nekas baiss vai sāpīgs.”

Piecpadsmitais stāsts

Ruta: “Jaunībā biju donore, toreiz man neienāca prātā, ka kādreiz arī man būs nepieciešama citu donoru palīdzība. Kopš man atklāja diagnozi, ir nepieciešama regulāra asins pārliešana divreiz mēnesī. Vienmēr esmu vēlējusies pateikt paldies, tiem daudzajiem cilvēkiem, kas ziedo savas asinis, tieši tikpat daudziem nezināmiem cilvēkiem. Tā ir augstākā pašaizliedzība, jo asinīs ir dzīvība. Dāvinot mazu daļiņu no savas dzīvības citam, donori veic brīnišķīgu cilvēkmīlestības darbu.”

Sešpadsmitais stāsts

Es nezinu, kā Tevi sauc. Un Tu nezini, kā sauc mani un kāda diagnoze rakstīta manā slimības vēsturē. Tu tikai zini, ka Tavas asinis, kuras Tu nodosi, man noteikti palīdzēs. Vai arī palīdzēs kādam citam, kas būs nonācis nelaimē. Šī ir visnoslēpumainākā un godīgākā brālība pasaulē. Mēs nepazīstam viens otru, bet manās dzīslās rit Tavas asinis. Paldies tev vēlreiz!

 Zini, es tagad staigāju pa ielām, ieskatos pretimnācēju sejās un domāju - kāds no viņiem ir mans glābējs. Tomēr žēl, ka es nezinu, kā tu izskaties. Es noteikti uzaicinātu tevi uz tēju ar cepumiem un izstāstītu, cik skaisti tas ir - vēl viena diena dzīvības. Un tu man uzdāvināji daudz, daudz tādu dienu.

Mums ar tevi viena asins, tev un man. Tas ir super!

Septiņpadsmitais stāsts

Donores stāsts:

“Pirmo reizi asinis ziedoju 2007. gadā, kopš tā laika to uzskatu par būtisku atskaites punktu ikdienā. Arī tad, ja neesmu asinis ziedojusi regulāri, ik pēc 9 nedēļām, prātā tāpat dzīvo doma, ka tas ir jāizdara, ka kaut kā pietrūkst. Bieži vien daudzas tēmas sabiedrībā it kā kļūst pašsaprotamas, liekas – par to taču visi zina un runā. Līdz brīdim, kad tas skar mūs pašus vai mūsu tuvākos - tad esam gatavi rīkoties un mainīt līdzcilvēku priekšstatus, apzinoties, ka situācija ir nopietna, ka donoru nekad nevarēs būt par daudz un ka par to ir jārunā visu laiku. Man šķiet, ka tāda ir pasaules kārtība - dalīties tajā, kas tev ir, jo ne bez iemesla tas ir dots. Ja tev ir dota balss, tu nedrīksti nedziedāt. Ja ir iespēja dalīties finansiāli, kādēļ gan kaut nedaudz neatvēlēt kādam citam? Un, ja tev ir laba veselība, kāpēc daļiņu no tās neiedot kādam, kurš cīnās par dzīvību? Tā ir vienreizēja sajūta: iedot daļu no savas dzīvības citiem, domāt par cilvēkiem, kuriem tas ārkārtīgi nepieciešams. Lai gan tehnoloģiju laikmetā mums ir aizvien jauni telefonu un datoru modeļi, joprojām nekas nespēj aizstāt to dzīvības pavedienu, kas mīt mūsos, un tās ir asinis.”

Laiks pievienoties!