Noziegums, kurā piedalāmies mēs visi (45)

Par upuriem mēdz kļūt arī latvieši, kā parādīja Latvijas un Lielbritānijas presē pagājušogad plaši atspoguļotais gadījums.

"Pie mums atvilina darbiniekus, solot, ka Lielbritānijā ielas ir no zelta. Ticiet man, tā nav," uzsver Lielbritānijas Nodarbinātības starpniecības aģentu licencēšanas pārvaldes (GLA) pārmaiņu vadības direktora vietnieks Marks Hīts. 

Savulaik no Latvijas nāca darbinieki, kuri tika ekspluatēti citās valstīs. Taču pēdējā laikā arī pie mums tiek ekspluatēti no nabadzīgākām valstīm iebraukušie. Nesen šāds liktenis piemeklēja 16 strādniekus no Tadžikistānas, kuri bija atsaukušies tautieša piedāvājumam par samērā labu algu strādāt Eiropā - ar noteikumu, ka vispirms starpniekam tiek samaksāti 150 eiro un vēlāk atdota daļa no algas. Kad viņi ieradās Latvijā un noslēdza līgumus latviešu valodā, izrādījās, ka solītais atslēdznieka darbs nav pieejams, bet esot jāmācās par mūrniekiem. Pēc pusotru mēnesi ilgām apmācībām regulāra darba joprojām nebija. Galu galā tika izmaksāts atalgojums par pārdesmit stundām, sekoja sarunas augstos toņos. Kad iesaistījās Latvijas iestādes, atklājās, ka tadžiku strādnieki dzīvojuši gandrīz badā un sliktos apstākļos.

Baltijā bažas rada arī Ukrainas un Baltkrievijas strādnieku nodarbināšana, kā starpnieku izmantojot citu valsti. Piemēram, uz Lietuvu ukraiņi tiek sūtīti it kā ar Polijas uzņēmuma starpniecību. Taču Lietuvas Darba inspekcijas izmeklēšanā noskaidrojās, ka patiesībā nehumānos apstākļos dzīvojošajiem, nepilnu algu saņemošajiem strādniekiem ar Poliju nav nekāda sakara - tur reģistrēts uzņēmums izmantots tikai tāpēc, lai apietu sarežģīto trešo valstu darbinieku uzaicināšanas procesu. Valsts dienestiem ir grūti izsekot šādu darbinieku gaitām un novērst nelikumības.

Mums labpatīk uzskatīt, ka verdzības laikmets ir beidzies. Taču patiesībā tas tikai mainījis apveidus un paslēpts tālāk no acīm - aiz rūpnīcu durvīm, tālās zemēs un globālās daudzposmu piegādes ķēdēs. Mūsdienās verga cena ir zemāka kā jebkad, jo ir pieaudzis planētas iedzīvotāju skaits un cilvēki, neredzot citas darba iespējas, ir gatavi sevi nolikt riskantās un nelabvēlīgās situācijās, norāda Notingemas Universitātes "Unchained Supply" projekta vadītājs Aleksandrs Trautrims.

Lielākā daļa produktu līdz veikala plauktam mēro garu jo garu ceļu. Piemēram, laukstrādnieki Etiopijā ražas laikā novāc kafijkoka augļus un iegūst no tiem pupiņas, kas tiek izžāvētas. Transporta kompānija kafijas pupiņas nogādā uz eksportētāja noliktavām. Tam seko vēl vairākas pieturas, kas bieži vien izkaisītas pa vairākiem kontinentiem: uzglabāšana, grauzdēšana, malšana, pakošana, izplatītāju tīkli un visbeidzot nonākšana veikalā vai kafejnīcā.

Darbaspēka ekspluatācija var notikt jebkurā piegādes ķēdes posmā, taču visbiežāk no tās cieš mazkvalificētais un sezonālais darbaspēks (laukstrādnieki, rūpnīcu darbinieki, tālbraucēji šoferi), kā arī caur starpniekiem nolīgtie darbinieki.

Piegādes ķēdes ir nepārskatāmas; vairumā gadījumu uzņēmumam ir aptuvens priekšstats par to, kas notiek tam blakus esošajos posmos. Ja ķēdē ir trīs līdz četri posmi, tā jau ir kļuvusi praktiski neizsekojama. Bet realitātē vairumam veikalos nopērkamo preču ir piegādes ķēdes ar daudz vairāk posmiem.

"Ikviena biznesa piegādes ķēdē būs atrodama verdzība. Ja domājat, ka tā nav, tad neskatāties pietiekami cieši," situāciju raksturo Trautrims.

Darbaspēka ekspluatācija nav tikai nabadzīgo valstu fenomens. "Manā valstī tas nenotiek - tas ir mīts," uzsver Hīts.

Augsts darbaspēka ekspluatācijas risks ir tādās industrijās kā lauksaimniecība, pārtikas ražošana, būvniecība, zivsaimniecība.

Jāsit pa maku

Darbaspēka ekspluatācija ir ekonomiski motivēts noziegums, tāpēc vienīgais risinājums - neļaut ekspluatatoriem pelnīt, ir vienisprātis aicinātie eksperti Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā un LR Iekšlietu ministrijas rīkotajā konferencē.

"Visa pamatā ir tas, ka kāds no šīs situācijas gūst peļņu," uzsver Hīts.

Līdz ar to arī risinājumam jābūt ekonomiskam - jāsit pa maku pārkāpējiem un jāatalgo tos, kuri rīkojas ētiski. Valsts un tiesībsargājošo iestāžu līmenī to var panākt ar licencēšanu, bez kuras uzņēmums nedrīkst strādāt, auditiem, likumdošanas pilnveidi un sodīšanu par likumpārkāpumiem. Bet ar to vien nepietiek. Cīņā pret darbaspēka ekspluatāciju jāiesaistās arī uzņēmējiem.

"Uzņēmējiem jāpieņem lēmums: vai mēs gribam zināt, kas notiek mūsu piegādes ķēdē?" skaidro konsultāciju firmas "Migration Management Advice" direktors Anderss Lisborgs. "Taču šim lēmumam ir sekas. Ja uzņēmums zina, ka notiek nelikumības, tad lietas labā kaut kas ir jādara. Ja nezina, tad pakļauj sevi aklam riskam."

Mūsdienās viena no starptautisko uzņēmumu lielākajām vērtībām ir laba reputācija. To, kādu risku nes acu pievēršana, uz savas ādas izjuta pasaules lielākais pārtikas uzņēmums "Nestle". Cilvēku grupa no Mali vairākkārt ierosinājusi tiesvedības, apgalvojot, ka kā bērni tika paverdzināti Kotdivuāras kakao plantācijās un ka "Nestle" darbinieki to zinājuši, bet tik un tā finansiāli un tehniski palīdzējuši bērnus paverdzinājušajiem audzētājiem, kuri nodrošinājuši vislētāko kakao cenu.

Lai izvairītos no pircēju uzticības zaudēšanas, daži uzņēmumi cenšas proaktīvi cīnīties ar darbaspēka ekspluatāciju. Viens no  spilgtākajiem piemēriem ir Somijas valsts mēroga kooperatīvs "S Group", kas darbojas pārtikas un citu preču mazumtirdzniecības, viesnīcu un restorānu nozarē.

Kooperatīvs anketē savus piegādātājus par to produktu izcelsmi. Pēc anketu saņemšanas tiek pētīts, vai produkti nāk no augsta riska valstīm un industrijām. Īpaši augsta riska grupā ir tādi produkti kā kakao, kafijas pupiņas, palmu eļļa un kokvilna. Tas ir sarežģīts uzdevums, jo "S Group" apritē ir simtiem tūkstoši produktu un tas izmanto ap 17 000 dažādu pakalpojumu.

Viens no "S Group" pētītajiem piegādātājiem bija tomātu produktu ražotne Itālijā, kas nav augsta riska valsts, un tāpēc tajā nenotiek auditi.

Diemžēl starptautiskajā biznesa vidē tiek radīti apstākļi, kas motivē darbinieku ekspluatāciju. Starptautiskās kompānijas iegūst no lētā darbaspēka izmantošanas Āzijas un Āfrikas valstīs. Ja ietekmīgs uzņēmums uzdod ražotājam pasūtījumu, kas pārsniedz ražotnes kapacitāti, tiks nolīgti grūti izkontrolējami starpnieki. Kā burkānu vicinot nākotnē gaidāmos lielos pasūtījumus, uzņēmumi var no ražotāja izcīnīt vēl zemāku cenu, taču tas pastiprina darbinieku ekspluatācijas risku.

Ideja, ka uzņēmums ne tikai atbildīgs par cilvēcīgu un likumīgu apstākļu nodrošināšanu savā ražotnē, bet ka tam vajadzētu šādu atbildību prasīt arī no iepriekšējiem ķēdes posmiem, joprojām ir samērā nepopulāra un gūst atsaucību vien tad, kad uz spēles likta uzņēmuma reputācija.

Par šo jautājumu jādomā ne tikai privātajam, bet arī publiskajam sektoram, kas ir liels preču un pakalpojumu iepircējs. 

Piemēram, Norvēģijas slimnīcu iepirkumu kopsumma gadā sasniedz sešus miljardus eiro, norāda tos kontrolējošās institūcijas pārstāve Pia Ūre Trulsena. Gumijas cimdi, pārsēji, medicīniskie instrumenti un mēbeles nereti tiek iepirkti no teju no visas pasaules, tai skaitā no augsta riska valstīm Āzijā un Āfrikā.

"Vai darbiniekam Indijā jācieš, lai mēs varētu izārstēt pacientu Norvēģijā? Atbilde pavisam noteikti ir nē," stingri uzsver Trulsena.

Tomēr realitāte joprojām ir tālu no vēlamā. Malaizijā un Taizemē tiek ražoti gumijas cimdi, bez kuriem slimnīcas nevar iztikt. Lai strādātu gumijas cimdu ražotnē, darbiniekiem šajās valstīs nereti jāmaksā lielas summas par iekārtošanu darbā, jāstrādā necilvēcīgi garas darba dienas par niecīgu algu, jācieš slikti un nedroši darba apstākļi. Pēdējos gados vērojami nelieli uzlabojumi, piemēram, vairāk tiek ievēroti līguma noteikumi un darbinieku rīcībā paliek viņu pases, taču tas, protams, ir ārkārtīgi zems standarts.

Norvēģijas Slimnīcu iepirkumu trasta stratēģija: uzskatāmi parādīt piegādātājiem, ka līgums netiks pagarināts, ja tas nesekos nacionālajiem un starptautiskajiem likumiem. Tiek uzraudzīts, kas notiek piegādātāju ražotnēs, un ziņojumi par darba apstākļiem tiek nodoti arī iestādēm Zviedrijā, lai darbs nebūtu jādara dubultā.

Bet garšīgi taču!

Darbinieki tiek ekspluatēti ne tikai tāltālās zemēs, bet arī mūsu visu deguna galā - to lieliski ilustrē Somijas piemērs par kādu ļoti iecienītu ēstuvi, kas bez sevišķiem traucēkļiem turpina darboties arī pēc smagā noziegumā notiesājoša tiesas sprieduma un lieliem naudassodiem.

Baltijas un Ziemeļvalstu tiesu praksē spilgti iezīmējas tendence, ka tiesām tiek nodotas lietas par darbaspēka ekspluatāciju, bet reālu cietumsodu un pat notiesājošu spriedumu ir ļoti maz.

Pēdējais piemērs parāda, ka pēc juridisko iespēju izsmelšanas bieži vien izšķiroša nozīme ir sabiedrības viedoklim - izvēloties ignorēt informāciju, mēs palīdzam ekspluatētājiem. Savukārt rūpīgāk izvēloties to, ko pērkam, mēs balsojam ar savu maciņu. Tas nenotiks uzreiz, bet patērētāju un mediju spiediens, visticamāk, būs izšķirošais elements, lai sāktu efektīvu cīņu pret darbaspēka ekspluatāciju.