Apceļo Latviju! ⟩ Kājām gar Krievijas robežu (9)

Alūksne - Ponkuļi

P40 jeb Pleskavas iela no Alūksnes ārā ved gar Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skolu - ekskavatoru un greideru ieskauti, ceļa malā mācībās piedalās karavīri, turpat bruģētāji un citi ceļu darbinieki beidz ielas labiekārtošanu. Alūksne, šķiet, gatavojas tūrisma sezonai. Jau pēc dažiem kilometriem Alūksnes ezera otrā pusē ar skatu pret Alūksnes pilsētu atrodas skumji iespaidīgas Lāzberģu muižas pils atliekas. Vēl pirmās Latvijas brīvvalsts laikā šajā pilī notika saviesīgi pasākumi. Kāds 1936. gada sludinājums vietējā laikrakstā vēstīja par 31. decembrī gaidāmo teātra izrādes „Laimīgā laulība" izrādīšanu un pēc tam Vecā gada pavadīšanu un Jaunā gada sagaidīšanu ar dejām un rotaļām līdz pat plkst. 4 rītā. Padomju laikos te bija iekārtojies vietējais kultūras nams, pēc tam dzīvokļi un pat kūts vienā pils malā. Tagad no 1860. gadā celtās pils godības palikušas vien drupas ar pussabrukušām ārsienām un torņiem, kuros labāk iekšā neiet. 

Tālākās divas stundas garais gājiens uz Mārkalni ir vienmuļš - vien dažas garāmbraucošas automašīnas ar Latvijas, Igaunijas un Krievijas numuriem un vairāki baļķvedēji.  Mārkalne ir mazs miests ar diviem pārtikas veikaliņiem pašā centrā. Pēdējā iespēja papildināt pārtikas krājumus, jo nākamais veikals būs vien 25 kilometrus attālajā Pededzē, kuru man vajadzētu sasniegt rīt. Veikaliņa pārdevēja uz darbu šeit ierodas no Alūksnes. Stāsta par Mārkalnes skolu, kas slēgta pirms trim gadiem, un to, kā pēc tam apsīkusi ciemata dzīve. Vienīgie darba devēji - vietējais gateris un bruģakmens ražotne. Iedzīvotāju skaits pēdējā laikā strauji samazinājies - tur, kur slēgtas tiek skolas, pazūd dzīvība, stāsta veikala pārdevēja. Autobusa pieturā pretī veikalam milzīga līdz ūkai pilna miskaste ar tukšām alus bundžām un pudelēm.

Kartē skatoties, šķiet, ka nākamās apdzīvotās vietas Volkova, Degumi un Ponkuļi būs mazi ciemi, bet patiesībā tie ir trīs, četru māju puduri. Turklāt teju bez kādām saimniekošanas pazīmēm. Šodien vēl neesmu redzējis nevienu pašu govi, kas vēl nesenā pagātnē bija normāla parādība teju katrā lauku viensētā. Līdz ar vakara iestāšanos esmu ticis līdz Ponkuļiem, nākamajai dažu māju apdzīvotajai vietai. Šodien nostaigāti 23 kilometri. Līdz Latvijas, Igaunijas un Krievijas robežu sadures vietai  no šejienes ir divi kilometri. Ap kokiem aptītas līmlentes ar uzrakstiem atgādina, ka šī ir pierobežas zona, lai tajā drīkstētu atrasties, ir vajadzīgas atļaujas. Telts uzsliešanai meklēju vietu māju tuvumā.

Saimnieki, kas ļauj uzstutēt telti sava dārza malā, labprāt stāsta par dzīvi pierobežā. Vietējiem šeit ir kontakti ar robežsargiem. Aizdomīgu cilvēku pamanīšanas gadījumā vietējie zvana un ziņo. 

Kā izskatās aizdomīgi cilvēki? Ar šķībām acīm, piemēram. Pirms dažiem gadiem ziemā pie kaimiņu logiem klauvējis kāds vjetnamietis un, aukstumā drebēdams, zīmju valodā lūdzis ēdienu. Viņš bijis viens no lielākas grupas, kuru tvarstījuši robežsargi. Kaimiņi pabarojuši un sasildījuši nelegālo robežpārkāpēju, tad saukuši robežsargus. Saimnieki spriež, ka šāda vjetnamiešu grupu vešana pāri robežai nenotiek bez Krievijas specdienestu piesega. Kā gan vairāku desmitu reģionam nepiederošu personu grupas nepamanīta pārvietošanās vispār būtu iespējama? Latvijas pusē šādi cilvēki uzreiz tiek pamanīti. 

- Visādi ienāk un ieklīst, - arī par tuvākās apkārtnes vietējiem iedzīvotājiem piesardzīgi ir saimnieki. - Pierobeža paliek arvien tukšāka, tuvāko gadu laikā būs vien no cilvēkiem tukša prērija. No lielajiem darbnīcu un fermu kompleksiem pāri palikušas vien drupas. Viss izlaupīts un sabrucis. Palikušie cilvēki uz rokām jānēsā. Robežsargiem drīz nebūs, pie kā vērsties, jo visus krūmus viņi nevarēs izčamdīt. 

It kā nieka 23 kilometru gājiens no Alūksnes, bet svaigais gaiss un pie gariem pārgājieniem nepieradušās kājas ir radījuši iemidzinošu sagurumu. 

Ponkuļi - Pededze - Zabolova

Nākamais rīts iesākas ar pērkona ducināšanu, pamalē ir samelnējuši mākoņi. Internets telefonā vēsta, ka, iepriekšējā dienā pamatīgi izplosījies Kurzemē, līdz šim vasaras negantākais negaiss ir ticis arī līdz šejienei.

No negaisa mākoņa man izdodas izsprukt, bet nepareizā apavu izvēle šodien liek sevi manīt un top skaidrs, ka šis būs divu, nevis trīs dienu pārgājiens. Lai samazinātu kilometru skaitu, mēģinu stopēt, kaut iepriekš tiku brīdināts, ka retie braucēji šeit nav labvēlīgi stopētājiem.

VW pasāts grabina pa grants ceļu virzienā uz Pededzi. Pie stūres sēdošā sieviete blakussēdētājai krieviski ar sajūsmu stāsta par savu neseno ekskursijas braucienu uz Baltkrieviju. Ekskursija bijusi ļoti labi noorganizēta, dzīvošana 12. stāvā, sagaidīšana un pavadīšana bijusi ar glāzīti sīvā. Tālāk stāstījums pārsviežas uz Krievijas kultūras dienu pasākumu ar salūtu. Pasāts sāk rīstīties un raustīties, līdz apstājas ceļa malā pirms pašas Pededzes. 

- Tas tev par sodu, ka Baltkrieviju un Krieviju slavināji, - nervozi iesmejas līdzbraucēja un pār plecu paskatās uz mani.

Pededzē šodien ir ceļojošais humpalu tirdziņš un arī ārsta diena. Ārsts šeit ierodas un pacientus pieņem vien divas reizes nedēļā, tāpēc saradušās pārsteidzoši daudz sieviņu ar spieķīšiem. Un dīkdieņu bariņš, kādi laukos parasti redzami pulcējamies pie veikaliem.

Uz sludinājumu dēļa plakāts par 22. jūnijā gaidāmo ielīgošanu. Uz pasākumu īpaši aicināti ir Jāņi, Līgas un Ivani. Turpat blakus noderīga informācija par atļauju kārtošanu braucieniem pāri robežai uz Krieviju. 

- Kādas darīšanas vietējiem ir Krievijā? - es interesējos. 

- Lētās cigaretes, alkohols un soļarka, - stāsta Ilona, kura divu vīriešu pavadībā ātrā solī kursē šurpu turpu pa centrālo laukumu. Viņai šodien ir darbīga diena - lielais klunkurējošo večiņu pulks viņai ir peļņas avots. Sieviņas pašas nav spējīgas nest smagos veikala iepirkumu maisiņus, tāpēc apmaiņā pret alus pudeli Ilona ir pats iztapības un izdarīguma paraugs. Viņa labprāt pozē fotogrāfijai un izvēlas vietu pie kamanu un koka figūru instalācijas centrālajā laukumā. Ar saviem pavadoņiem kopā viņa gan negrib fotografēties. 

Pededzē atrodas viena no tālākajām Alūksnes novada pamatskolām. Kopš Mārkalnes skolas slēgšanas daļa skolēnu mācīties brauc uz šejieni. Pirms tam Pededzes skolā mācības notika krieviski, tagad tikai latviešu valodā. Klīst baumas arī par plānotu Pededzes skolas slēgšanu. Ja tā notiks, vecākiem bērni skolot būs jāved uz 30 kilometru attālo Alūksni.

Ārstu apmeklēt ir ieradusies arī 76 gadus vecā Helēna. Par vienu eiro viņa ir sarunājusi līdzbraucējas vietu mašīnā. Atspiedusies uz spieķa, viņa stāv pie veikala durvīm ar diviem smagiem iepirkumu maisiņiem un nezina, kā tos nogādāt līdz mašīnai. Piedāvāju aiznest, bet Helēna bilst, ka nespēs man samaksāt par šo pakalpojumu...

Ziemā, kad aukstumā nav kur likties, viņa nopērk vietu vienā no diviem Alūksnes pansionātiem. Helēnas pensija ir 100 eiro. Tagad dzīvo ar trešo vīru, divi iepriekšējie jau miruši. Viens no akmeņa pūslī, otrs no dzeršanas. 

- Muļķa galva uz šejieni atnesa, - Helēna īsi pārstāsta savu dzīvi un to, kā nokļuvusi Pededzē. - Atbraucu no Bauskas rajona Iecavas 1993. gadā. Biju jauna, negribēju strādāt sovhozā. Aiziet uz konservu fabriku! Pastrādāju kādu gadu, divus. Es te iešu mīcīties pa ūdeni? Nē! Brūtgānu nekādu jēdzīgu nav. Prom uz Rīgu! Aizbraucu ar vienu draudzeni un strādāju uz dzelzceļa par remontnieku. Piecus gadus nostrādāju, jaunas sliedes liekot. Pienāca laiks ar puišiem iepazīties, un sadzīvoju bērnu. Ko nu darīsi ar to bērnu pilsētā? Ne naudas, ne kā... Atpakaļ pie mātes uz sovhozu. Māte mani ārā dzīt - man te ir otra meita ar vīru un bērnu, ko tu atbrauci? Kur nu iet!? Aizgāju uz miliciju un izstāstīju - tāda un tāda lieta, darbu vajag. Viņi mani tā papētīja, ieraudzīja vēderu - man jau četri mēneši. Uzsita pa plecu un teica tā - darbs būs, viss būs nokārtots. Kad vajadzēs strādniekus, tad pasauksim. Es laimīga atpakaļ uz Iecavu. Piedzemdēju dēlu, padzīvoju mājās bišku, un mani uz sovhozu izsauca strādāt. Līdz 19 gadiem nodzīvoju dzīvoklī. Bet tad nomira māsa, māsai vīrs un bērniņš. Tad nomira māte. Paliku es viena, un bērns skolā jālaiž. Naudas nav. Sāka jukt ārā sovhozi, kolhozi - kur nu? Ieraudzīja kaimiņiene no pirmā stāva un prasa: kas ir? Ko tu tāda melna nobēdājusies? Nāks zēns mājās, prasīs mātei ēst, bet man naudas nav. Kur es ņemšu? Ko iesākt? Viņa teica: nebēdā - dabūšu tev adresi un dabūsi sev vīru. Kad dēls sāka mani jau neklausīt, jau liels, uzsāka ar pavecāku sievieti dzīvot. Tai nāca kavalieri visādi uz mājām. Bija man dēls - nogrūda viņu pa trepēm lejā no otrā stāva. Nosita. Nezinu, kāpēc…

Kaimiņiene iedeva adresi, es atbraucu šurp. Braucu, braucu, braucu, kamēr atbraucu, adrese izjuka man. Izjuka tas papīrs man. Domāju, kaut riktīgs vīrietis sagaidītu mani, bet invalīds - kuprītis mugurā, kāja viena šķība bija. Bet viņam bija naudas un mammīte dzīva bija. Viņa pēc tam nomira un viņš nomira, un es paliku viena. Es izgāju ārā no mājām un turpat netālu satiku kādu vīrieti. Viņš saka, man sieva nomira tikko, nāc pie manis! Es ar lielāko prieku. A to savu māju uzdāvināju citiem par velti. Un mežu un zemi. Sajuku prātā. Tagad nav nekā. Tāda dzīve cilvēkiem ir pasaulē visiem, ne tikai man vienai. 

Zabolova - Zaiceva

Robežpunkts Zabalova. Atrasties šeit drīkst tikai uz ceļa, kas savieno Latviju ar Krieviju. Bez caurlaides novirzīties no ceļa ir aizliegts. Pirmajā reizē brīdinājums, otrajā 270 eiro liels naudas sods. Ar robežsargu atļauju dodos izstaigāt ceļa posmu pie pašas robežas. Kartē atzīmētas apdzīvotas vietas ar neierastiem nosaukumiem - Zabalova, Sprektīši, Putrovka, Jaseņici, Zvaneri, Čistigi. Pa kreisi no manis dažu simtu metru attālumā ir Krievija, apkārtne šeit pēkšņi ir lauksaimnieciski attīstītāka nekā iepriekš redzētais. Milzīgi apstrādāti lauki, ieraugu pirmās  mājas ar jauniem jumtu segumiem un mastā plīvojošu Latvijas karogu. Pēc dažiem kilometriem lauku ceļš pieved pie pašas robežas. Redzams ir jaunuzceltais žogs un Latvijas/ Krievijas robežstabi. Kartē apzīmētā vieta Sprektīši, izrādās, ir vien viena māja. Bet Jaunērgļu mājām iegadījies tā, ka no trim pusēm caur logiem saimnieki redz dzeloņstiepļu žogu, no kuriem tuvākais iet burtiski cauri pagalmam. Ceturtajā - Latvijas pusē - iekopts kartupeļu un labības lauciņš.

Ne tikai tūristi, bet arī vietējie iedzīvotāji te ir retums. Kopš Zabolovas robežpunkta astoņus kilometrus atpakaļ neesmu saticis nevienu cilvēku. Tagad pirmā satiktā sieviņa stāv savas mājas dārzā un skatās manī kā lielā brīnumā, tad iznāk uz ceļa aprunāties un prasa, kā man izdevies tikt pāri robežai. 

Gadījumi mēdzot būt visādi. Iepriekšējā ziemā pie logiem divi klauvējuši un lūguši telefonu, lai varētu piezvanīt. Runājuši lauzītā krievu valodā - čečeni vai čort viņ zin kas. Bijuši arī šķībām acīm. Ikdienā pa retam garām pabrauc robežsargu patruļas, bet, kad tiek piefiksēts robežpārkāpums, pēkšņi sarodas daudz robežsargu un ķērāju. Sieviņa dzīvo šeit jau 30 gadus. Pastnieks pieved pārtiku no veikala. Bet netālais kaimiņš, kuram ir govis, tirgo viņai pienu par 30 centiem litrā. Par televīzijas kanālu izvēli informācijas iegūšanai viņa ir izvairīga. Tad atzīstas, ka Latvijas kanālus šeit ķer, bet izvēlas skatīties Krievijas. Pašai 60 eiro pensija, vīram 100. 

Zaiceva - Alūksne

Autobuss Pleskava-Alūksne, kas uzņem mani Zaicevas pieturā, ir ar vienu pasažieri salonā un telefonā nemitīgi "sēdošu" šoferi. Autobuss ir ar Latvijas numuriem, toties izrotāts ar Georga lentīti un pareizticīgās baznīcas ikoniņām pie priekšējā stikla. Un lielu uzrakstu uz autobusa sāniem - Welcome to Greece! (Laipni lūdzam Grieķijā).

Mugursomas svars (ieskaitot telti un fotoaparātu) - 16 kg.

Attālums - pirmajā dienā 23 km, otrajā dienā 56 km, no kuriem 18 km kājām.