Černobiļas sajūtas ikvienam: ko slēpj pamestā Slokas papīra fabrika? (6)

Pirmie soļi

Lai gan uz bijušās fabrikas atrašanās vietu ir iespējams nokļūt daudzos un dažādos veidos, man palaimējās ar mašīnas sniegtajām iespējām. Teikšu uzreiz, ka ar minēto transporta līdzekli piekļuve šim objektam absolūti nav sarežģīta. Pastāvēja iespēja iebraukt gandrīz vai pašā rūpnīcas teritorijā un ar kājām vajadzēja mērot tikai pavisam nelielu gabaliņu.

Pirmā lieta, ko ieraudzīju bija interesanta izskata tehnika. Lai gan absolūti neesmu šādu aparātu pārzinātājs, ar draugiem spriedām, ka tie vēl varētu darboties. Veicot detalizētāku izpēti un nelielu kāpelēšanu, nodomājām, ka šeit mums ir darīšana ar akmeņu skaldītāju. Vēl nedaudz tālāk bija arī mazs, pamests sarkans traktoriņš. Šajā gadījumā mans draugs arī nenocietās un nolēma to apskatīt no iekšpuses.

Jau šajā brīdī mani pārņēma sava veida postapokaliptiska sajūta un nodomāju – ko gan šis jau tajā brīdī šķietami interesantais objekts būs sarūpējis tālāk?

Tuvojoties «kodolam»

Nākamā lieta, ko ieraudzīju bija divi milzīgi torņi, kuri savos zelta laikos noteikti darbojās. Uz viena no torņiem bija uzgravēts uzraksts «1963». Kā Džordža Orvela daiļrades cienītājs, pie sevis uzreiz nodomāju – labi, ka ne «1984»! Tomēr tas manī jebkurā gadījumā raisīja ziņkāri par šāda gadskaitļa nozīmīgumu. Veicot detalizētāku izpēti, noskaidroju, ka šis gads atbilst laikam, kad papīrfabriku pēc Otrā Pasaules kara postījumiem atjaunoja, modernizēja un paplašināja.

Pieejot tuvāk torņiem, lūkojos uz iespējām tajos uzkāpt. Galu galā – vai ir labāks veids, lai izprastu apkaimi, kā to aplūkojot no putna lidojuma? Tomēr šeit nedaudz aplauzos. Vienam tornim acīmredzami bija noņemta liela daļa no kāpņu apakšējā posma un šeit sapratu, ka bez kāpšanas ekipējuma diemžēl neiztikt. Saistībā ar otru torni situācija bija daudz labāka un kāds labdaris pat bija pieslējis koka kāpnes, lai palīdzētu mazāk veikliem kāpelētājiem. Tomēr šajā gadījumā mani īsti nepārliecināja kāpšļu izturība, tāpēc sapratu, ka šajā brīdī ir lieliska iespēja atstāt kādu labu atgriešanās iemeslu.

Tomēr manu uzmanību piesaistīja kāda cita daudzstāvu būve, kuru pats sāku redzēt kā visas interesantās teritorijas «kodolu».

Ienākot «kodolā»

Aplūkojot ar apokaliptiskajām noskaņām apvīto būvi, labajā pusē uzreiz pamanīju ko atmosfēru graujošu – novērošanas kameru un arī salīdzinoši profesionāli iestiklotus logus. Šajā brīdī sapratu, ka laikam šī vieta nav tik pamesta kā likās un cilvēku klātbūtne nav eksotiska parādība. Šajā brīdī izjutu kārdinājumu uzkāpt uz ēkas priekšā novietotās tehnikas un iekāpt pa logu. Tomēr ierīkotās kameras mani beigu beigās atrunāja un lika doties ēkai apkārt.

Savukārt, otrajā pusē atradu parocīgu caurumu sienā, kuru izmantoju lai piekļūtu ēkas pirmajam stāvam. Tur jau atkal ieraudzīju vēl vienu kameras objektīvu. Tomēr šajā brīdī nodomāju - «nevaru atnākt tik tālu un neizpētīt to, kas «lācītim vēderā». Draudzīgi uzsmaidīju kameras otrā pusē esošajam cilvēkam un devos apskatīt sabrukušo celtni.

Iekšpusē ieraudzīju interesantu gaismas un ēnas spēles maģiju, kuru papildināja griestos esošie caurumi. Spēju tikai iztēloties, kā šī istaba būtu izskatījusies savos zelta laikos. Mans draugs norādīja, ka iespējams tur tika novietota kāda ražošanas tehnika un to apkalpot mēģināja vismaz ducis cilvēku.

Ēka pati par sevi otrajā pusē arī izskatījās kā radīta kāpšanai un jau atkal cīnījos ar vēlēšanos spītēt kamerai un izpētīt gan otro, gan arī trešo stāvu. Tomēr šajā brīdī manu uzmanību pārtrauca drauga kliedziens. Viņš bija atradis ko vēl interesantāku.

«Kodola» apkaimē

Ēkas apkārtnē atradās interesantas ēkas, kuras izskatā līdzinājās cisternām. Uz to sienām un arī pašu ēku iekšpusē bija uzpūsti salīdzinoši augstas kvalitātes grafiti. Tie jau tā apokaliptiskajai atmosfērai piešķīra pat sava veida pagrīdes sajūtu. 

Vienu no ēkām par savu mitekli bija ierīkojis arī kāds «vietējais draugs», kurš laikam teritorijā ne tikai regulāri iegriežas, bet arī tur guļ. Katrā gadījumā, izskatījās, ka viņš tur ir iekārtojies salīdzinoši labi un novietojis savu matracīti tieši pie lodziņa un durvīm. Galu galā, siltā laikā patīkams vējiņš var ļoti uzlabot dienu.

Atstājot kodolu

Pēc spilgtajiem iespaidiem un interesantās kāpelēšanas gan par gruvešiem, gan arī to iekšpusē, bieži gribas atveldzēties. Šajā kontekstā ļoti palīdz blakus esošā Lielupe ar saviem gleznainajiem krastiem. Mums ļoti bija paveicies ar saulainu laiku, tāpēc varējām baudīt tumši zilā un gaiši zaļā krāsu saspēli visā tā krāšņumā. Spriedām arī par iespēju nopeldēties, taču aizņemtā dzīves ritma dēļ, bija jāpaspēj laicīgi nokļūt mājās.

Jebkurā gadījumā, viennozīmīgi secinājām, ka atbraukt uz šo nosacīto dieva aizmirsto nostūri noteikti bija vērts. Ja vēlaties vietu, kur atslēgties no ikdienas rutīnas un palutināt gan dvēseli, gan ķermeni ar postapokaliptiskām un iespējams arī nostaļģiskām sajūtām, noteikti iesaku atbraukt. Iespējams, ka atklāsiet kādu mazu niansi vai detaļu, kura arī liks aizdomāties par to, cik gan viegli cilvēku būves var tikt aizmirstas nebūtībā.