Par “Mellužu pansionātu” dēvē graustu kompleksu Jūrmalā, Mellužos. Vieta, kas tagad vairāk līdzinās Černobiļas kodolkatastrofas skartajai Pripjatas pilsētai, kādreiz bija dzīvības pilna oāze, kur dzīves īpašos mirkļus piedzīvoja atpūtnieki gan no Latvijas, gan no bijušās Padomju Savienības valstīm.
Vasaras atpūtas komplekss “Melluži” jeb vietējo iedzīvotāju vidū saukts vienkārši par Mellužu pansionātu ir vairāk nekā 27 000 kvadrātmetru plaša teritorija Mellužos. Tas ir viens vesels kvartāls. Nu jau aptuveni 15 gadus šī vieta stāv tukša.
Manā bērnībā šeit pārsvarā dzīvojās bērni un viņu vecāki no Rīgas, kā arī bijušās Padomju Savienības valstīm: Krievijas, Baltkrievijas u.c. Toreiz (un arī tagad) es dzīvoju mājā, kas ir tieši iepretī pansionātam. Arī šodien, ejot garām šai pagātnes liecībai, skatos uz nu jau pussagruvušām mājiņām, atceroties, ka, lūk, šeit dzīvoja Ļuba ar ģimeni, bet aiz viņas kotedža, lielā dzīvojamā korpusā - pansionāta direktore.
Šī vieta man – mazajam cilvēkam (pansionāta uzplaukuma gados man bija vien 8-10 gadi) – bija kā atsevišķa pasaule. Tā kā pansionāts bija netālu no manām mājām, vecāki neraizējoties laida spēlēties ar citiem bērniem, jo vienmēr zināja, kur es esmu.
Tas bija laiks, kad nevienam īsti vēl nebija mobilo telefonu. Ja nu vecāki vēlējās mani redzēt, bija vienkārši skaļi jāsauc vārdā. Vēl aizvien ar draugiem smejamies, atceroties manas omas allaž skaļo uzsaucienu “Iļjūšā, iģi kūšaķ!” (no krievu valodas - Iļja, nāc ēst!). Lai kurā pansionāta nostūrī es tajā brīdī būtu - vienmēr sadzirdēju.