Reāli stāsti: noklusētie nelaimes gadījumi darba vietās

Valsts darba inspekcijas organizētās izglītojošās kampaņas “Esi drošs, ka darbs ir drošs” ietvaros piedāvājam divus pieredzes stāstus.

Darba devējs nodiktē, ko rakstīt paskaidrojumā

49 gadus vecā Anna strādāja kokapstrādes rūpnīcā. Sieviete darbā bija gana pieredzējusi un konkrētajā darbavietā nostrādājusi pusotru gadu. Šajā laikā Anna bija rūpīgi iepazinusi gan darba vidi, gan savus pienākumus. Tomēr pievīla darba vides drošības risku izvērtējums… Starp vienu no rūpnīcas iekārtām un platformu, uz kuras pārvietojās darbinieki, bija dziļa šķirba, kura nebija nekādi norobežota ar barjerām – kādu dienu darba laikā tajā ieslīdēja sievietes kāja.

Kā vēlāk stāstīja kolēģi, Anna nebija pirmā, kura pusotru līdz divus metrus dziļajā atverē iekritusi – gadījumi bijuši jau iepriekš, taču bez tik smagām sekām.

Sieviete negadījumā traumēja kāju, kurai bija nepieciešams likt šuves, kā arī sasita roku. Lauzts nekas nebija, un sākotnēji liekās, ka trauma nav smaga. Negadījumā patiesās sekas atklājās vēlāk – bija traumēts rokas nervs, kā rezultātā Anna ilgstoši roku varēja pacelt tikai daļēji un šobrīd tā ātri nogurst. Ikdienu apgrūtina arī gūžas un stipras muguras sāpes, jo kritienā tika sasista arī tā.

Pēc negadījuma ātrā palīdzība netika saukta - rūpnīcas darbinieki sievieti uz slimnīcu nogādāja paši. Dienu vēlāk sieviete ieradās darba vietā, kur viņai likts rakstīt paskaidrojumu – tā tekstu “augšā pie administrācijas” viņai nodiktēja priekšā. Sieviete tika instruēta rakstīt, ka atverē iekritusi pašas neuzmanības dēļ.

“Kad jautāju, kāpēc jāraksta, ka negadījums noticis pašas neuzmanības dēļ, viņi atbildēja, ka neviens taču neesot pagrūdis. Tobrīd tas šķita loģiski, un par šāda paskaidrojuma teksta tālākām juridiskajām sekām es neaizdomājos,” viņa saka.

Tomēr gan pašas paskaidrojuma teksts, gan tas, ka dokumentos piefiksēts, ka traumēta tikai kāja, tagad, gandrīz trīs gadus vēlāk, krietni apgrūtina taisnības izcīnīšanu un kompensācijas saņemšanu no darba devēja. “Ārsti pēc nelaimes piefiksēja, ka traumēta kāja. Piefiksēts, ka rokai ir sasitums, taču tobrīd nešķita, ka tas atstās paliekošas sekas. Tagad izrādās, ka negadījumā traumēts rokas nervs, taču šobrīd pierādīt, ka tas noticis tieši traumas rezultātā, ir ļoti grūti. Moka arī stipras muguras sāpes, citreiz pat nevaru piecelties, taču arī šo sūdzību saistību ar negadījumu tagad var mēģināt pierādīt tikai tiesas ceļā. Darba devējs nekādu kompensāciju nav gatavs maksāt,” viņa stāsta.

Annai pēc notikušā piešķirta invaliditāte un diagnosticēta arodslimība. Gandrīz trīs gadus pēc negadījuma, viņa joprojām ir spiesta dzīvot “uz slimības lapas” un regulāri veic rehabilitācijas procedūras un cita veida ārstēšanu. Anna zina teikt, ka darba devējs negadījuma vietā tagad vajadzīgās barjeras uzstādījis. Par taisnību Anna apņēmusies cīnīties tiesas ceļā.

Lauzts gūžas kauls, bet darba devējs iesaka iedzert pretsāpju līdzekli

22 gadus vecā Kristīne strādāja par pārdevēju kādā Rīgas veikalā. Lai mazo veikaliņu apgādātu ar iztrūkstošo sortimentu, darba pienākumos ietilpa arī regulāri gājieni uz noliktavas telpu. Viens šāds gājiens sievietei beidzās ar smagu traumu. Eja uz noliktavu nebija apgaismota un to aizšķērsoja dažādi priekšmeti. Ceļš bija ierasts, jo Kristīne veikalā bija nostrādājusi jau gandrīz divus gadus. Taču tā kā noliktavas grīda bija tumša, liktenīgajā dienā viņa nepamanīja, ka ceļu aizšķērso neliels, tumša krāsojuma galds.

Sieviete aizķērās un krita, piezemēšanās bija smaga – viņa vispirms uzkrita uz gaitenī novietota koka stenda un visbeidzot piezemējās uz flīzēm, kur viņai virsū uzkrita vēl cits – nenostiprināts stends.

Kristīne sajuta stipras sāpes gūžas rajonā un nespēja piecelties. Uz grīdas, saucot pēc palīdzības, viņa pavadīja apmēram 10 minūtes. Sakopojot spēkus, viņai galu galā izdevās piecelties.

Sieviete par notikušo nekavējoties paziņoja darba devējam – veikala valdes loceklei, kura pēc kāda laika ieradās veikalā. Veikala saimniece neizrādīja īpašu interesi par notikušo, kā arī nesastādīja aktu par nelaimes gadījuma darba vietā. Tā vietā, lai izsauktu mediķus vai iedrošinātu darbinieci pie tiem vērsties, viņa vien ieteikusi iedzert pretsāpju zāles.

“Būtībā viņa par mani pasmējās. Vien noteica: ak, tu invalīds tāds, iedzer pretsāpju tableti. Pēc tam viņa vienkārši devās prom,” stāsta sieviete.

Tā kā sāpes nepārgāja, Kristīne saviem spēkiem centās sarunāt, lai viņu veikalā aizstāj kāda cita kolēģe, taču nesekmīgi.

Darba devēja nedeva atļauju darba vietu līdz darbdienas beigām pamest, un Kristīne pēc notikušā nostrādāja veikalā pilnu darba dienu.

“Ja veikals tiek aizslēgts un nedarbojas, no lielveikala tiek piestādīts 2000 eiro sods. Nevēlējos savai darba devējai sagādāt šādas problēmas, tāpēc paliku, lai gan sāpes bija briesmīgas, un uz kājas nevarēju atbalstīties,” viņa skaidro.

Pēc maiņas beigām Kristīne devās uz Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu, kur viņai veica rentgenizmeklējumu. Lielās tūskas dēļ ārsti tobrīd lūzumu nekonstatēja. Taču sāpes nepārgāja, un tikai mēnesi vēlāk magnētiskajā rezonansē sievietei tika konstatēts nedislocēts gūžas kaula lūzums, kaula smadzeņu tūska, vēlāk arī muguras skrimšļa plīsums, kā arī citi traumas rezultātā radušies veselības traucējumi.

Tagad, gandrīz gadu vēlāk, Kristīnei ir darba nespējas lapa un viņa kārto dokumentus invaliditātes iegūšanai.

Trauma joprojām liek par sevi manīt – nepareizi sadzijušais gūžas kauls un muguras trauma sagādā stipras sāpes, sieviete paiet var tikai ar grūtībām, un līdz ar to nespēj gūt ienākumus. Ārstēšanas un rehabilitācijas izdevumi, kas jau tagad sniedzas vairākos tūkstošos, turpinās augt.

Tikai pēc notikušā, saņemot slimības pabalstu, Kristīne saprata, ka darba devējs nav veicis sociālās iemaksas no visām viņai algā izmaksātajām naudas summām, jo daļu atalgojuma viņa saņēma aploksnē.

“Pati droši vien biju vainīga, ka pieņēmu šādu situāciju… Darba devēja solīja, ka palīdzēs un visu nokārtos, ja tāda vajadzība būs. Protams, pēc tam, kad nelaime notika, nekādu palīdzību nesaņēmu. Mans pabalsts bija nieka 50 eiro,” viņa atzīst.

Ārstēšanai un rehabilitācijai turpinoties, ir skaidrs, ka Kristīne vairs nevarēs strādāt tirdzniecībā, jo traumas dēļ nedrīkst veikt darbu, kas veicams paaugstinātas fiziskās slodzes apstākļos.

Tā vietā, lai uzņemtos atbildību par notikušo, darba devējs paudis neizpratni par to, ka Kristīne slimnīcā atzinusies, ka trauma notikusi darbavietā.

“Viņa man teica, ka tas esot sliktākais, ko es vispār varēju izdarīt, jo tas taču tad varot aiziet līdz Darba inspekcijai, un radīt problēmas,” stāsta Kristīne.

Nesaņemot godīgu attieksmi un palīdzību no darba devēja, Kristīne vērsās pie jurista. Līdz šim mēģinājumi ar veikala pārstāvi vienoties par kompensāciju vai cita veida risinājumiem nav devuši nekādu rezultātu.

Sieviete tagad vērsusies arī Valsts darba inspekcijā, un lieta visdrīzāk tiks risināta tiesas ceļā.

Lai samazinātu nelaimes gadījumu skaitu darba vietās un aicinātu mikrouzņēmumus, mazos un vidējos uzņēmumus aktīvi pieteikties bezmaksas atbalstam darba vides sakārtošanai, Valsts darba inspekcija (VDI) sākusi plašu sabiedrības izglītošanas kampaņu "Esi drošs, ka darbs ir drošs".

VDI īstenotā projekta laikā darba devējiem tiks piedāvāts arī praktisks atbalsts - ikviens uzņēmums, kurā stādā ne vairāk kā 249 darbinieki un kurš darbojas bīstamajā nozarē var pieteikties Eiropas Sociālā fonda (ESF) bezmaksas atbalstam, lai sakārtotu darba vidi atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. Projektā līdz 2023. gada 31. decembrim atbalstu plānots sniegt 4700 uzņēmumiem. Kopējais ESF projektā pieejamais finansējums dažādām aktivitātēm, kas vērstas uz darba aizsardzības jautājumu sakārtošanu, ir vairāk nekā 12,6 miljoni eiro.