Kāpēc džihādisti rodas arī Latvijā? Ieskats vietējo musulmaņu aizkulisēs (49)

Cik vispār liela ir Latvijas musulmaņu kopiena?

Filmas uzņemšanas ietvaros mūs interesēja konvertīti. Tie ir tie latvieši un krievvalodīgie, kuri ir pārgājuši islāmā. Viņi ir sākotnēji dzimuši vai nu nereliģiskā ģimenē, vai arī ģimenē, kura piekopj citu reliģiju. Cik esmu runājis ar Latvijas Islāma kultūras centra vadītāju Jāni Luciņu, viņš teica, ka vismaz pie viņiem apgrozoties ap 54 konvertītiem. Tie ir arī Latvijas pilsoņi.

Tomēr pati islāma kopiena ir daudz lielāka, jo tajā ietilpst arī uzbeki, tadžiki, čečeni. Vislielākās no šīm laikam ir tadžiku un uzbeku kopienas. Vienreiz esmu pat bijis uz uzbeku svētkiem, kur mani cienāja ar uzbeku plovu.

Savukārt trešo musulmaņu kopienas daļu veido iebraucēji (pamatā studenti). Piemēram, ir tāds cilvēks vārdā Mudžehids. Viņš ir Vācijas pilsonis, taču pēc izcelsmes sīrietis. Šeit viņš ir atbraucis studēt medicīnu. Pats savulaik arī bijis dažādos "Panorāmas" sižetos, jo brauca uz Sīriju laikā, kad tur norisinājās aktīva karadarbība. Viņš tur esot palīdzējis cilvēkiem ar savām ārsta iemaņām. Esmu redzējis, kā Mudžehids iet piektdienās uz lūgšanām Islāma kultūras centrā, taču viņš par turienes pieredzi nav bijis lielā sajūsmā. Viņš ir daļa no studentiem, kuri iebraukuši no ES valstīm. Savukārt, ja mēs runājam par NVS valstu studentiem, tad viņi pārsvarā turas savās grupās, jo runā krieviski.

Ir arī vēl viena islāma kopiena, kura ir bāzējusies Lāčplēša ielā un nedraudzējas ar to kopienu, kura bāzējas Islāma kultūras centrā. Tas tāpēc, ka tās abas praktizē atšķirīgus islāma ticības skolas paveidus. Ja tu pielūdz citādu paveidu nekā kopienā atzīto, tad uzskata, ka tu pielūdz maldus. Tomēr tas nenozīmē, ka pie mums ir tāda situācija kā Pakistānā, kur sunnīti spridzina šiītus. Pie mums nekā tāda nav.

Kas īsti finansē Islāma kultūras centru un Lāčplēša ielas kopienu?

Par Lāčplēša ielas kopienu nezinu, taču Islāma kultūras centra vēl ekspluatācijā nenodotajai mošejai (atrodas Avotu ielā) nauda pamatā ir nākusi no arābu valstīm. Neatceros precīzi, vai tā bija Saūda Arābija, vai arī Apvienotie Arābu Emirāti (AAE).

Tas interesanti, jo dotajai naudai bieži arī seko kāds politisks mērķis un bagātās līča valstis bieži eksportē savu islāma reliģijas interpretāciju pasaulē. Vai tas varētu būt arī kaut kādā veidā ietekmējis Islāma kultūras centru?

Tas īstenībā bija tas, ko mēs filmas veidošanas laikā pētījām. Mūs šokēja bijušā Islāma kultūras centra vadītāja Oļega Petrova publicētie video. Tad, kad viņš brauca uz universitātēm lasīt lekcijas par islāmu, Petrovs nekautrējās piesaukt Saūda Arābijā valdošās islāma interpretācijas – vahabītisma līderi un vahabītisma paveidu kopumā. Viņš protams runāja par islāmu kā tādu, taču ik pa brīdim pieminēja šā līdera vārdu.

Tas mums ar Matīsu (filmas scenāristu) izraisīja pārsteigumu un lika secināt, ka tomēr ir šī Saūda Arābijas ietekme.

Ne velti Valsts drošības dienests pamatoti uztraucās, ka lielākā daļa no šiem islāma kopienas līderiem ir skolojušies arābu valstīs. Pie šā saraksta var pieskaitīt gan Oļegu Petrovu, gan viņa brāli, gan Umāru abu Safiju.

Kas īsti ir Umārs abu Safija?

Viņš ir Lielbritānijā dzīvojošs konvertīts, un viņam ir milzīga ģimene ar daudziem bērniem. Pats viņš ir no Ādažiem un pieder pie pirmās islāmu pieņēmušo cilvēku paaudzes Latvijā. Pie tās pieder arī Oļegs Petrovs un Jānis Luciņš.

Umārs abu Safija ir skolojies Ēģiptē, un viņš pats saka, ka viņam tajā laikā modē bija Osama bin Ladens. Viņš pats ir teicis, ka viņam ir bijusi vēlme pievienoties Al Qaeda, bet veselais saprāts un spēja iedziļināties tajā reliģijā viņu atturēja. Tajā pašā laikā dažiem konvertītiem, kuri nāca no otrās paaudzes, kāja paslīdēja.

Pie otrās paaudzes pieder tādi cilvēki kā Oskars Dambītis un viņa draugs Abdulvahids. Šie cilvēki ir gados jaunāki, tāpēc pieskaitu tos pie otrās paaudzes. Par Abdulvahidu runājot, Drošības policija bija viņu izsēdinājusi no lidmašīnas. Viņš pats saka, ka esot lidojis uz Ēģipti, taču mēs nezinām, vai tas tiešām tā bija.

Otrās paaudzes laikā parādījās «Islāma valsts», un ne visi no tās pārstāvjiem spēja atšķirt radikālo propagandu no tā, kas patiesībā ir islāma reliģija. Es uzskatu, ka šīs divas lietas nošķirt ir ārkārtīgi būtiski.

Kas īsti, tavuprāt, pamudināja Oļegu Petrovu pievienoties «​Islāma valstij»? Filmā redzams, ka viņš bija radikālāk noskaņots nekā viņa biedri, taču kas īsti bija tas galvenais iemesls, kāpēc viņš pēkšņi vienu dienu pamodās un izlēma - «šodien braukšu uz Sīriju»?

Mēs arī par to ilgi domājām un savstarpēji diskutējām. Viņš patiesībā bija ļoti harismātisks un tiešām spēja visu kopienu saturēt kopā. Viņš pats bija it kā krievvalodīgais, taču arī ļoti labi runāja latviski un arābiski. Visi viņam uzticējās un ap viņu pulcējās.

Ja runājam par viņa internetā izplatītajiem video sižetiem par islāma reliģiju, tad tur bija redzams, ka viņš pakāpeniski savos uzskatos kļūst drošāks, kā arī sāk nerunāt caur puķēm un teikt to, ko patiešām domā. Ja pirmajos sižetos viņš ir tāds nosvērts un mierīgs, tad pēdējos pirms aizbraukšanas situācija ir jau pavisam cita. Cilvēks jau bija nobriedis tam solim.

Es domāju, ka viņš aizbrauca tāpēc, ka Latvijā ir ļoti ierobežotas iespējas izplatīt islāma ticību (īpaši vahabismu). Mēs esam sekulāra valsts, un mums reliģija pati par sevi nav aktuāla. Lielākā daļa cilvēku šeit pret reliģiju ir ļoti rezervēti. Es domāju, ka viņš vienā brīdī saprata, ka šeit neko neizdarīs un ka viņš nevar neko izmainīt.

Es domāju, ka viņa mērķi bija cēli, jo viņš gribēja pievērst islāmam pēc iespējas vairāk cilvēku.

Tomēr pievērst tādā kā labā nozīmē. Viņš gribēja sniegt tādu kā savu dāvanu Latvijas iedzīvotājiem.

Tad sanāk, ka viņš centās padarīt Latviju vairāk islāmticīgu?

Jā, bet to nevajag pārprast. Viņš vēlējās šeit realizēt savu sludināšanas dāvanu. Ja tu pieņem islāmu, tad tas ir augstākais sasniegums, ko tavs sludinātājs šajā dzīvē var iegūt. Ne velti pieņemt islāmu aicināja arī mūs. Ir pasaulē žurnālisti vai dokumentālo filmu autori, kuri ir tikuši tuvu radikālajiem islāma grupējumiem tikai tāpēc, ka ir šo ticību pieņēmuši.

Mums ar Matīsu bija diezgan skaidrs, ka tas nav priekš mums. Mums ir citi mērķi un citi uzstādījumi.

Tomēr vai nav vienkāršāk nomainīt valsti, kurā ticība tiek sludināta? Kāpēc uzreiz jābrauc karot?

Tas ir labs jautājums. Man liekas, ka viņa brālis tiešām ilgu laiku uzturējās arābu valstīs. Tāpat es varu pateikt to, ka man pēc šīs filmas parādīšanas ir rakstījuši cilvēki latviešu valodā, kuru numurs ir reģistrēts Kuveitā. Tas nozīmē to, ka viņi dzīvo tur un viņi ir harmonijā ar sevi.

Tomēr var jau arī būt, ka Oļegs Petrovs cerēja, ka «Islāma valsts» tiešām dos iespēju mainīt visu pasauli. Varbūt viņš tiešām bija tik ļoti jau tajā brīdī noskaņojies uz visu vai neko. Es domāju, ja viņš aizbrauktu uz arābu valsti, viņš būtu patiesībā zaudējis cīņu šeit Latvijā. Tur jau viss it kā ir sakārtots, bet «Islāma valstij» bija ambīcijas, ka viņi islāmticīgas padara arī tās valstis, kuras tādas nav. Iespējams, ka viņš uzskatīja, ka ar laiku sasniegta tiktu arī Latvija.

Kā vispār ir Latvijā ar radikalizācijas avotiem? Vai ir tāpat kā Rietumos, kad lielākā daļa radikālās ideoloģijas tiek izplatīta internetā?

Domāju, ka pa lielam jā. Piemēram, Oskars Dambītis noteikti radikalizējās internetā. Esmu pētījis viņa sociālo tīklu profilus, un tur diezgan ātri parādījās «Islāma valsts» video. Internetā tu vari atrast visu un līdz ar to – pierādījumus jebkurai sazvērestības teorijai. Ir jautājums, cik ļoti tu pieejamo informāciju esi spējīgs analizēt, saprast, ka tie ir maldi un muļķības.

Līdzīgs stāsts ir par Mārtiņu Grīnbergu (jaunais puisis, kurš aizbrauca karot uz «Islāma valsti» un pēc tam atgriezās Latvijā). Mēs varam teikt, ka viņš ir simtprocentīgs interneta produkts. Viņš mīlēja spēlēt datorspēles, un ļoti iespējams, ka šajā datorspēļu vidē viņu arī uzrunāja. Viņš arī pēc tam sēdēja dažādās islāmticīgiem veltītās lapās un aktīvi komunicēja ar turienes apmeklētājiem.

Par Mārtiņa Grīnberga lietu runājot, vai gadījumā nav tā, ka «Islāma valsts» tieši vairāk fokusējas uz šāda tipa cilvēkiem? Cik sapratu, tad viņš bija ļoti antisociāls un nedaudz interesējās par islāmu, to neizprotot. Vai nav tā, ka šādu cilvēku zināšanu vakuumu ir viegli aizpildīt ar radikālu ideoloģiju?

Precīzi! Domāju, ka visnotaļ precīzs apgalvojums. Es uzskatu, ka rekrutētāji, kuri viņam sēž pretī, šāda tipa cilvēkus ļoti labi jūt un prot tos efektīvi apstrādāt. Runājot par Mārtiņu Grīnbergu, mēs filmēšanas gaitā uzdevām sev jautājumu – vai tiešām neviens viņu nevarēja apturēt?

Skaidrs, ka nevaram vainot viņa vecākus, jo tas bija pirmais gadījums Latvijā un viņi kā lauku cilvēki domāja – viņš ir pie vietas un mēs esam pie vietas. Viņi noteikti arī nesaprata to, ka islāma reliģijas praktizēšana arī varētu būt radikalizācijas pazīme un tam būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība. Tikai viņa lietai attīstoties, Drošības policija pat sāka apmācīt bibliotekāres laikus atpazīt jauniešus, kuri potenciāli varētu radikalizēties.

Tomēr mūs filmā fascinēja tas, ka viņš ir bijis Islāma kultūras centrā. To mums apliecināja vairāki no turienes regulārajiem apmeklētājiem.

Tomēr filmā Roberts Klimovičs saka, ka neatceras viņu iepriekš redzējis...

Klimovičs daudz ko neatceras. Viņu bija redzējis gan Jānis Luciņš, gan Abdulvahids, kurš pateica, ka viņam esot pat mācījis arābu alfabētu. Tāpat kādas 2 vai 3 reizes viņu arī redzējis esot Oļegs Petrovs. Filmas uzņemšanas laikā uzzinājām, ka viņi abi ir pat braukuši kopā uz reliģisku semināru Polijā.

Tas viss ilustrē to, ka šīs reliģiskās kopienas, kuras sargā islāmu, ir pirmās institūcijas, kurām ir jānovērš radikālisms.

Ir skaidrs, ka iepriekšējais Islāma kultūras centra līderis Oļegs Petrovs Mārtiņa Grīnberga augošo radikālismu redzēja un to apzināti nenovērsa.

Viņa interesēs bija nodrošināt šā jaunieša pievienošanos «Islāma valstij». Tas tāpēc, ka viņš pēc tam «Islāma valsts» ietvaros var uz Grīnbergu atsaukties kā uz savu sasniegumu. Viņš var teikt – lūk, šis cilvēks ir mans produkts un es viņu uz to pamudināju.

Es, protams, neapgalvoju, ka viņš Grīnbergu radikalizēja pats, taču tas, ka viņš redzēja viņa nodomus, gan, manuprāt, ir fakts. Islāma kultūras centram bija visas iespējas novērst viņa aizbraukšanu, taču tur notika kaut kāda savstarpējā berzēšanās un bija slikta informācijas apmaiņa.

Iespējams, ka arī viņi paši bija pārāk pārņemti ar savas reliģijas praktizēšanu un vispār neredzēja to, kas notiek apkārt. Jānis Luciņš man visu laiku teica, lai liekam viņus mierā, jo viņi vienkārši gribot piekopt savu reliģiju.

Kāda vispār tagad ir situācija Islāma kultūras centra iekšienē? Vai pēc iepriekšējās vadības nomaiņas tur ir samazinājusies radikālā spārna ietekme?

Cik esam pētījuši, radikālisms tur tā īsti nekad arī nav bijis. Oļegs Petrovs bija viens tāds radikālākas islāma pieejas pārstāvis, kurš, iespējams, iedrošināja arī Oskaru Dambīti, tomēr tam īsti nav pierādījumu. Es par to spriežu tāpēc, ka viņi abi uzņēma kopīgu bildi pēc pievienošanās «Islāma valstij». Ja viņi tur tikās, tad iespējams, ka starp viņiem ir bijusi kāda komunikācija arī pirms tam.

Apgalvot to, ka Islāma kultūras centrā bija kāds radikālais spārns, būtu par spēcīgu. Tāpat tas arī būtu ļoti aizvainojoši pārējiem. Ja izsakām apgalvojumu, ka Islāma kultūras centrā ir kāds radikālais spārns, tad mēs pasakām, ka visi tā dalībnieki radikalizācijas kontekstā ir kaut kādā veidā savstarpēji saistīti un visiem kopā par to būtu jāuzņemas atbildība. Tur lielākajai daļai ir savs viedoklis par islāmu, taču viņi nekur nebrauks un «Islāma valstij» nepievienosies.

Ja nemaldos, tad filma tika uzņemta jau pirms diviem gadiem. Tas vēl bija laiks, kad «Islāma valstij» bija kādas teritorijas. Tagad «Islāma valsts» ir militāri sakauta un tās kaujinieki ir sākuši atgriezties mājās. Vai varam sagaidīt, ka atgriezīsies arī Oļegs Petrovs? Vai mūsu drošības dienesti tam būtu gatavi?

Tas ir tāds diezgan sarežģīts jautājums, par kuru es pats esmu domājis. Filmas «Sicario» otrajā daļā bija izspēlēta tēma, kuras ietvaros narkokurjeri vairs nenodarbojās ar narkotiku biznesu, bet gan ar cilvēku pārvadāšanu uz ASV. Viņi filmā sadarbojās arī ar «Islāma valsti» un ieveda šajā valstī trīs teroristus pašnāvniekus. Es tad nu domāju, kas traucētu Krievijas specdienestiem izdarīt mūsu valstī ko līdzīgu?

Protams, tās ir muļķības un es arī pats domāju, ka lielākā daļa karotāju, kuri tur bija, ir gājuši bojā. Tas pats Oskars Dambītis ļoti ātri sociālajos tīklos pazuda, par spīti tam, ka viņš tur salīdzinoši aktīvi komunicēja.

Es ar viņu aktīvi sarakstījos, un viņš bieži man teica - «ja mani Allāhs sauks, tad es došos».

Turklāt viņam bija tāds raksturs, kurš viņam liktu savas pārliecības vārdā iet līdz galam.

Savukārt, ja mēs runājam par Oļegu Petrovu, tad man ir diezgan lielas aizdomas, ka viņš patiesībā aktīvajā karadarbības frontē nebija. Es domāju, ka organizācijas vadība viņu uzskatīja par vērtību, jo viņš bija ļoti izglītots un ļoti labi pārzināja reliģiju. Viņš bija arī labs propagandists un brīnišķīgi runāja krievu un latviešu valodā. Par Latviju varbūt «Islāma valstij» interese ir ļoti maza, taču viņš arī spēja uzrunāt potenciālos karotājus Krievijā, Čečenijā un Dagestānā. Mēs arī apskatījām viņa viltus profilu sociālajos tīklos un tur redzējām, ka viņam bija ļoti daudzi sekotāji tieši no šīm vietām.

Mēs spekulējām, ka viņš īstenībā varētu sēdēt kādā interneta kafejnīcā Čečenijā un likt internetā propagandas video.

Respektīvi, strādā pie propagandas mašinērijas...

Jā. Viņš arī nebija tas cilvēks, kurš ies un karos. Cik atceros, viņš vairāk bija tāds kā stratēģis un domātājs. Oskars Dambītis atkal bija pretējais. Viņš noteikti bija kareivis un darītājs. Tā noteikti bija liela šo abu cilvēku atšķirība.

Tiesa, interesanti ir tas, ka esmu mēģinājis rakstīt uz Oļega Petrova epastu, ar kura palīdzību mēs pirms tam sazinājāmies, un man tur parādās «not found». Respektīvi, kāds šo epastu ir speciāli izdzēsis. Par Petrovu man ir jautājums arī saistībā ar viņa sievu un bērnu.

Petrova sieva un bērns viņam aizbrauca līdzi, ja?

Jā, tāda ir versija. Cik zinu, tad viņa sieva arī bija diezgan radikāli noskaņota. Man ir stāstīts, ka viņas uzskati esot bijuši šerpi. Tagad vispār ir izveidojusies tāda situācija, ka pēc «Islāma valsts» sakaušanas daudzas karotāju sievas ar bērniem ir nokļuvušas īpašās nometnēs. Tajās varot dzirdēt visas pasaules valodas.

Daudzas no šīm sievām ir tādas, kuras ir gatavas noliegt «Islāma valsts» mācības, taču dažas turpina tās ideoloģijai ticēt par jebkuru cenu.

Es ļoti gribētu satikt Oļega Petrova sievu un aprunāties par to, kas patiesībā notika. Ticu, ka viņa vēl arvien ir dzīva. Tomēr iespējams, ka viņa ar mani tāpat nerunātu un nestāstītu.

Kāda vispār ir situācija ar mūsu drošības dienestiem? Filmā bija interesanti parādīts, ka jūs ar publiski pieejamajiem avotiem esat spējuši atrast tikpat daudz informācijas, cik viņi. Vai tas varētu nozīmēt, ka mūsu drošības dienesti nav pietiekami spējīgi laikus identificēt un novērst radikālisma izplatību?

Nē, es domāju, ka tie strādā ļoti labi. Vienkārši man liekas, ka tie ieroči un paņēmieni ir samērā ierobežoti arī viņu pusē. Tomēr tas, ka viņi aktīvi situāciju vēro un cenšas kaut ko darīt, ir fakts.

Piemēram, Oļega Petrova un Oskara Dambīša fotogrāfija, kurā viņi abi pozē ar automātiem rokās, tika ievietota sociālajos tīklos tikai uz divām stundām. Lai to ieraudzītu, bija jābūt īstajā vietā un īstajā laikā. Tad, kad mēs runājām ar Drošības policiju, tā jau zināja par šo bildi. Visticamāk, kāds no viņu cilvēkiem visu laiku arī uzturas sociālajos tīklos un bija pat Oļega Petrova draugu lokā. Tas ir būtiski, jo šī bilde tika ievietota Petrova viltus profilā un viņš pats bija mani pievienojis savam draugu lokam.

Turklāt Islāma kultūras centra pārstāvis man pastāvīgi saka, ka viņi tiek pastāvīgi aicināti uz pārrunām. Tāpat viņi zina, ka viņus arī novēro ar videokameru. Tāpat man ir stāstījis viens cilvēks, ka viņš ir divas reizes uz ielas savākts. Viņam esot atņēmuši datoru, kā arī telefonu un veikuši pārbaudes. Tas bija tāpēc, ka viņš Turcijā bija fotografējies ar karogu, uz kura atrodas islāma ticības simbolika. Savukārt Abdulvahids man teica, ka esot pat ar suņiem izvandīta visa viņa māja.

Tomēr šeit, protams, ir jautājums, kāpēc viņiem cauri pirkstiem izslīdēja Mārtiņš Grīnbergs. Tomēr viņš ir «vientuļais vilks», un tas ir atkal cits gadījums. Tāpat var rasties jautājumi par Oļega Petrova radikalizēšanos. Viņš tomēr bija viņu sarakstos. Savukārt par Oskaru Dambīti runājot, viņu varēja uzmanīt tik ilgi, kamēr viņš bija Latvijā. Tad, kad viņš aizbrauca uz Īriju, drošības dienestu kapacitāte beidzās.

Par Dambīti runājot, filmā bija redzams, ka tu ar viņu saraksties Facebook. Man radās jautājums par to, vai tas viņu nepadarīja vieglāk izsekojamu?

Es nezinu, vai Latvijas resursi ir tik lieli, lai atļautos kādus dārgus satelītus, kuri varētu viņu izsekot. Turklāt es nezinu, vai mēs tam vispār gribētu tērēt resursus. Oskars Dambītis ir tikai viens no tūkstošiem kaujinieku un «Islāma valsts» hierarhijā ne pārāk augstā amatā. Turklāt, kuram no «Islāma valsts» vispār interesē Latvija? Šeit nav absolūti nekāda islāma radikalizācijas potenciāla.

Tāpat mūsu iesaiste starptautiskajās misijās ir tikai saistīta ar novērošanu un atbalsta funkciju sniegšanu. Mēs praktiski nekad neiesaistāmies aktīvā karadarbībā, un nodarījumus arābu pasaulei mums pārmest nevar.

Ja kaut kad parādīsies «Islāma valsts» mantinieks, vai, tavuprāt, mūsu pilsoņi būtu tam gatavi pievienoties?

Ir skaidrs, ka «Islāma valsts» mantinieks agri vai vēlu parādīsies, un par to liecina vēsture. Kādreiz runāja par «Hamas», tad aktuāla bija «Al Qaeda» un tā tālāk. Turklāt katra nākamā organizācija ir bijusi stiprāka par iepriekšējo.

Jāatceras arī, ka ne visi «Islāma valsts» kaujinieki ir nogalināti vai arestēti.

Daži no tiem ir aizbēguši, un dažiem noteikti ir ambīcijas. Šeit ir jautājums par Oļegu Petrovu. Ja viņš ir dzīvs, viņš varētu šā mantinieka veidošanas procesā arī iesaistīties.

Es kādreiz islāmu salīdzināju ar sava veida kontrkultūru. Ja kādreiz 60. gados bija hipiji, tad mūsdienās ir islāms. Tā ir kontrkultūra, kurā tu vari izcelties.

Ja tu esi elektromūzikas fanāts, kuram ir problēmas ar atkarībām, bet negribi sevi nogalināt un turpināt izcelties, tad islāms ir unikāls veids, kā to izdarīt.

Tu ar savu izskatu un uzvedību vienkārši piesaisti uzmanību.

Piemēram, Umārs abu Safija ir atzinis, ka viņam bija problēmas ar atkarībām, taču islāms viņu ir izglābis. Tikpat labi viņš varēja aizrauties ar katoļticību, taču viņam vajadzēja aizstāt atkarības ar ko tādu pietiekami ekstrēmu, kas viņam ļautu uz pārējo fona izcelties. Šobrīd jebkurš var būt rastamans, hipijs vai arī kas cits. Tomēr šīs subkultūras ir daļa no esošās sabiedrības un ir tajā veiksmīgi integrējušās. Tās vairs nav kas radikāls vai arī pretējs.

Kāpēc vispār reliģiju ietvaros ir tik vienkārši mobilizēt cilvēkus nogalināt? Atcerēsimies to, ka arī kristietības vārdā ir tikuši nogalināti daudzi un vardarbība netiek sasaistīta tikai ar islāma reliģiju.

Šis ir ļoti sarežģīts jautājums, un es vienmēr esmu centies nodalīt islāma reliģiju no radikālā islāma ideoloģijas, kurā tu pabāz apakšā kaut ko no islāma reliģijas un ietver savus politiskos uzskatus. Islāma reliģijai kā tādai nav ne vainas. Es uzskatu, ka tā ir tieši tāda pati kā jebkura cita reliģija ar saviem plusiem un mīnusiem. Tas, ka šāda reliģija pastāv, ir pat labi kultūras daudzveidībai.

Runājot par radikālā islāma ideoloģiju, tas tiešām ir sarežģīts jautājums par to, kā viņiem izdodas cilvēkus pamudināt nogalināt. Turklāt man vienmēr ir bijis arī jautājums par spēju cilvēku pārliecināt nogalināt sevi. Es to nespēju aptvert.

Man liekas, ka neviena cita reliģija pamudināt uz šādām pašiznīcināšanās darbībām nav spējīga.

Skaidrs, ka šāda situācija viegli var izveidoties Afganistānas un Pakistānas nabadzīgajos ciematos, kuros bērniem īsti nav izglītības iespēju. Tādā gadījumā tiem var viegli iestāstīt, ka nav nekā svētāka par uzspridzināšanos. Tomēr es nespēju saprast, kāpēc to bija gatavi darīt jaunieši no Eiropas.

Tas bija vēl viens iemesls, kāpēc man tik ļoti interesē Oskars Dambītis. Man likās, ka viņā bija šis pašnāvnieka potenciāls. Vēlējos saprast tam konkrētos iemeslus.

Paldies par interviju!

Paldies!

Filmas reklāmas rullītis.

Raksts tapis sadarbībā ar LMT mājas viedtelevīziju.