Eiropas Savienības atvērtā telpa
Tajā valda pārvietošanās brīvība. Tas pats Sudrabkalna efekts. No kurienes ieradusies šī vajadzība atļaut visiem pilsoņiem brīvi pārvietoties? Pēc Otrā pasaules kara šāds fenomens bija atjaunotās Eiropas politiskās un ekonomiskās sadarbības priekšnoteikums. Preces, pakalpojumi, kapitāls un cilvēki jeb tā saucamās „četras brīvības“ tika izveidotas, lai attīstītu demokrātiju un labklājību ūnijas ietvaros. Daudziem šķiet, ka iespēja brīvi pārvietoties, meklēt darbu citur „paceltu galvu“, ir tirgus ekonomikas vajadzību noteikta lieta. Ja nevarēsim brīvi pārcelties uz citām valstīm un meklēt sev darbu ar labāku samaksu, tad tirgus ekonomika neizdzīvos? Nē, tā tas nav. Darbaspēka brīva pārvietošanās nav tirgus ekonomikas priekšnosacījums, bet gan darījumu izdevīguma sekas. Ja pircējam (darba devējam) rodas iespēja lētāk nopirkt darbaspēku, tad šāds darījums nodrošina viņa pelņas palielināšanos. Attiecīgi šodien mēs varam novērot jaunu labprātīgās kolonizācijas procesu, kad nevis iekarotājs okupē un pakļauj veselas valstis un teritorijas, bet gan trūcīgo zonu iedzīvotāji paši ieceļo un piedāvā savas darba rokas citu svešu valstu (un pie viena arī savam!) labklājības uzplaukumam. Vai bagātās ūnijas dalībvalstis saprata, kāds darbaspēka migrācijas paisums tās gaida pēc iekšējo robežu atvēršanas? Nē, tā īsti nesaprata gan. Atceros, kā zviedru sociāldemokrātu vadība visiem spēkiem centās iebilst pret robežu atvēršanu darbaspēkam no postsovjetiskajām valstīm dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt baidoties no algu dempinga politikas (ārzemnieki darīs to pašu darbu lētāk) noteiktās jomās (īpaši celtniecībā) un „sociālo pabalstu medniekiem“, kas centīsies piesavināties zviedriem, norvēģiem vai dāņiem paredzētos bezdarbnieku vai vientuļo mammu pabalstus. Tātad Jērana Pēšona bažas piepildījās. Deviņdesmito gadu sākumā kā darba tirgus bieds un monstrs tika Ziemeļvalstu medijos piedāvāts „poļu santehniķis“, kas veic darbu lētāk, bet sliktāk par zviedru. 15 gadus vēlāk tirgus jau masveidā piegādāja viduvējus darbiniekus visām zemo algu profesijām rietumos no postsovjetisko valstu zonas par lētu cenu. Pilsētās pie lielveikaliem ar cieņu sāka pelnīt rumāņu un bulgāru ubagi, kas faktiski bija eiromigranti un drīkst pārvietoties pāri robežām paceltu galvu, kad un kā vien vēlas. Likuma pret ubagošanu joprojām nav, tāpēc ubagu līgas turpina eksistēt un nodrošināt lielāku peļņu, iekārojot taboru skolu pagalmos, parkos vai atpūtas teritorijās, tās piesārņojot ar atkritumiem un fekālijām. Viņus dzenā vietējā vara, tvarsta policija, bet situācija tāpēc neuzlabojas. Nauda taču nesmird. Ja reiz var nopelnīt, tad kāpēc to nedarīt, ja šāda iespēja pastāv? Taču daudzi šo tirgus ekonomikas peļņas loģiku tomēr nesaprot. Piemēram, pērn vienu šādu ubagu - eiromigrantu alkoholiķi Huskvarnā nogalināja vietējie pusaudži. Pieaugušajiem nepatika migrants ubags, bet puikas rīkojās. Paņēma koku un nosita svešo onkuli. Šis notikums ir traģiska zīme, jo parāda turīgās rietumu sabiedrības attieksmi pret otrās šķiras eiropiešiem. Tiem pašiem, kas dodas svešumā, lai “ierautu nāsīs“ iespējami vairāk naudas. Viņus var arī nosist, ja vietējiem darba devēju valstī nepatīk veids, kādā migranti pelna savu naudu.