Tur rēgi klejo un tūristi. Iespaidīgā Rasu kapsēta Viļņā

Ņemot vērā, ka kopš 1967. gada šajos kapos cilvēki tiek glabāti tikai galējos izņēmuma gadījumos, piemēram, tas netiek liegts jau apglabāto ģimenes locekļiem, kapi ir pārvērtušies par kultūrvēsturisko pieminekli, piemiņas vietu un zināmā mērā arī tūrisma objektu.

Un patiesi, manu pieri vagoja neapmierinātības rievas, kad, ar trolejbusu nonācis līdz kapiem (tiesa, no pilsētas centra mierīgi var aiziet kājām), es sastapos ar veselu organizēto tūristu ordu, kas kāpa ārā no sešiem divstāvīgajiem autobusiem. Tajā mirklī sapratu, ka Rasu kapu nozīmi un slavu pasaulē esmu novērtējis krietni par zemu, tāpēc jāievelk elpa un jācenšas netrāpīties viņiem zem kājām.

Uzreiz pie ieejas kapos atrodas 1920. gadā izveidotie poļu kapi, kuros atdusas 164 poļu karavīri. Turpat uz akmens paaugstinājuma salikti vainagi poļu karoga krāsās, sveces un poļu karoga strēmeles, kas liecina, ka poļiem šī vieta Lietuvā ir ļoti nozīmīga, turklāt jāpiemin, ka poļu kapus, kas Otrā pasaules kara laika tika izdemolēti, 1993. gadā atjaunoja Polijas Republika.

FOTO: RASU KAPSĒTA VIĻŅĀ

Skats, kas pavērās, ieejot pašos kapos, bija visai neaprakstāms. Reti esmu bijis vietā, kas ir tik skaista un elpu aizraujoša, kaut arī kapu lietās uzskatu sevi par pašpasludinātu ekspertu. Tā nav nekāda meža līdzenumā iekopta skumīgu kapu kopiņu grupa, ko ik nedēļas ar grābeklīšiem nāk nogrābt nostalģijas vajātie.

Rasu kapi ir episki, iespaidīgi un atmiņā – cerams, ka ne murgos – paliekoši. Monolītas katakombas un rupji tēsti krusti, kas laika gaitā saslējušies katrs uz savu pusi, tomēr joprojām stingri stāv zemē, apzīmējot vietu, kur dus attiecīgais nelaiķis. Tā kā kapi atrodas uz pamatīga reljefa, uzkāpjot kapu kalna pašā galā, paveras iespaidīgs skats uz krustiem un pieminekļiem nosēto ieleju.

Klīstot pa ejām un taku līkločiem, rodas neaprakstāma vēlme rūpīgi izpētīt katru apbedījuma vietu un iemūžināt to fotogrāfijā. Vienīgo vilšanos sagādāja spožā un gaužām dzīvespriecīgā saule, kas tajā dienā kapus bija pārvērtusi par izdedzinātu stepi. Ja vien būtu nakts, lietus un pērkona negaiss – tad patiesi es varētu sajusties kā Edgara Alana Po vai Artura Konana Doila stāsta varonis.

Turpat, kalna galā atrodu arī vareno Čurļoņa kapu, kas monolīti slejas pret debesīm, it kā cenšoties atdarīt māksliniekam par tā rūgto dzīves noslēgumu.

Ak jā, ja kāds nevēlas kādu sev vajadzīgu nelaiķa atdusas vietu meklēt pats, tad var lieti noderēt ārkārtīgi nadzīgais vīrelis, kurš kā bulta šaudās gar starp kapu pieminekļiem un piedāvā savus pakalpojumus, piemēram, parādīt, kur guļ Čurļonis, vai īsi pastāstīt par kapu vēsturi. Kad viņš mani pirmo reizi bija teju līdz nāvei pārbaidījis, pēkšņi izlecot no kāda pieminekļa aizsega, es viņa piedāvājumus noraidīju vairākas reizes, sakot, ka mēģināšu padzisušos uzrakstus uz pieminekļiem izburtot pats. Vīrs nebija sarūgtināts, jo pamanīja tuvojamies minēto tūristu rindas. Ceru, ka peļņa viņam toreiz bija branga.

Diemžēl to, ka šajos kapos dus arī Pilsudska māte un sirds, sazin kādā veidā biju palaidis garām, tāpēc, pasērsis pie Čurļoņa kapa, apmetu vēl trīs četru lokus ap kapu “kvartāliem” un visai apmierināts devos prom.

Tālāk es devos uz nesen atklāto Viļņas Modernās mākslas muzeju, kur apskatīju visādus brīnumus ne no šīs pasaules, tomēr tikai vakarā, kad, atgūlies hosteļa ērtajās cisās, grasījos iemigt, sapratu, ka man tas neizdosies, jo Rasu kapi mani joprojām nelaiž vaļā. “Ja reiz jāguļas smiltājā, tad tikai tādā vietā,” es noskaitīju pie sevis un paņēmu pārlapot Čurļoņa mākslas albumu.