Cilvēki par jaunu "modes kliedzienu" gatavi izdot lielu naudu; notiek diskusijas par ietekmi uz veselību (41)

2018. gada janvārī kādā ASV humora šovā izskanēja jautājums: “Vai šeit ir kāds, kurš dzer ūdeni, bet vēlētos par to maksāt vairāk?”

Raidījuma vadītājs turpināja: “Bet tagad – labas ziņas! Jauns modes kliedziens Silīcija ielejā – jēls ūdens. Tas ir tāds, kas nav filtrēts, nav apstrādāts un nav dezinficēts. Tas tik ir kaut kas! Dzert ko tādu – nenormāli!”

Īsi pēc tam sekoja publikācija ietekmīgajā laikrakstā “New York Times”, kas burtiski izsmēja “inovatīvo” piedāvājumu – avota ūdeni, kas nav apstrādāts. Ar tā tirdzniecību nodarbojās vairāki jaunuzņēmumi, kā, piemēram, “Live Water” (“Dzīvais ūdens”), kas pārdeva ūdens pudeli par 37 dolāriem (gandrīz 33 eiro). Šie uzņēmumi nepārtraukti uzsvēra, ka tieši šis – neapstrādātais un “jēlais” ūdens ir daudz labāks un veselīgāks par parasto dzeramo ūdeni, kas tiek izmantots ikdienā.

Tomēr, kā beigās izrādījās, bizness, par kuru sākotnēji ļoti daudzi cilvēki smīkņāja, atrada dzirdīgas ausis sabiedrībā. Dzeramā ūdens joma lielākajā daļā pasaules ir ļoti stingri regulēta, līdz ar to “jēlā ūdens” tirdzniecības tirgus ir ļoti neliels.

Tomēr pastāv tāda mājaslapa kā “findaspring.com” (“Atrodi avotu”), kuru apmeklē tūkstošiem cilvēku. Viņi kartē atzīmē vietas, kur ir iespējams iegūt avota ūdeni, un dalās ar informāciju par iespējām tikt un iegādāties “dzīvu ūdeni, kas nav piesārņots ar minerāliem un citām sastāvdaļām, kas nopērkamas lielveikala ūdenī”.

Tomēr mājaslapā norādīts, ka lapas autori neuzņemas atbildību par tur publicēto informāciju, kā arī aicina cilvēkus pašus rūpīgi izvērtēt ūdeni, pirms to dzer.

Tiesa, mājaslapas autors Daniels Vitaliss norāda, ka “cilvēki ir kā dzīvnieki – bioloģiski gatavi uzņemt avota ūdeni, bet rūpnieciski rafinētais ūdens ir piesārņots ar dažādām ķīmiskām vielām, kas kaitē mūsu organismam”.

Pie Vitalisa ieraksta gan ir cilvēki, kuri atspēko viņa sacīto. Tur lasām komentārs, ka “atsevišķi avoti var būt piesārņoti ar “E-Coli” baktērijām, kas var izraisīt smagas slimības”.

Savukārt higiēnas profesore un apkārtējās vides sanitārā stāvokļa eksperte Vala Kērtisa uzskata, ka par “jēlā ūdens” kustības idejām ir jāsāk uztraukties.

“Manā skatījumā tas ir solis atpakaļ. Cilvēce un sabiedrība ir izgājusi cauri ilgam un sarežģītam ceļam, lai beidzot atrisinātu dzeramā ūdens problēmu, to attīrot. Mēs esam arī uzlabojuši attīrītā ūdens sastāvu, padarot to ne tikai nekaitīgu, bet arī veselīgu mūsu organismam.

Vai tiešām tas viss tagad jāaizslauka mēslainē, lai atgrieztos akmens laikmetā?” vaicā Kērtisa.

Uzņēmuma “Live Water” galvenā interneta lapa gan vēsta, ka tieši neapstrādāta avota ūdens izplatīšana arī ir galvenais kustības mērķis - “ar šādu ūdeni cilvēce dzīvojusi 99% laika kopš tās pastāvēšanas sākuma”.

Tiesa, gan “Live Water”, gan “findaspring.com” pārstāvis Vitaliss no komentāriem medijos atteicās. Viņa “Instagram” profilā gan ir redzamas fotogrāfijas un video, kur viņš aktīvi “propagandē jaunu un mūsdienīgu izdzīvošanas kultūru”. Pēc Vitalisa domām, vislabākais, kas cilvēkam nepieciešams, – atgriezties pie saknēm un dzīvot pēc senču paražām, izmantojot visu, ko sniedz daba, ignorējot mūsdienu reālijas.

Kērtisa gan oponē, ka senatnē dzīvildze bijusi mazāka, un liela loma šajā gadījumā ir arī dzeramajam ūdenim.

“Mūsu senči masveidā mira no tīfa, holēras, lamblijām un citām baktēriju izraisītām saslimšanām. Kas attiecas uz dažādiem apgalvojumiem par to, ka “jēlais ūdens” satur noderīgās baktērijas, kas palīdz kuņģa darbībai, – jā, tā tas var būt, taču nedrīkst ignorēt kaitīgās baktērijas, kādu ir ne mazums,” saka Kērtisa.

Vienā no saviem video Vitaliss apgalvo, ka “ūdens no krāna ir piesārņots ar antibiotikām, hloru un fluoru”, tomēr Kērtisa uzsver, ka šādi apgalvojumi ir pārspīlēti.

“Nav nekādu pierādījumu, ka dažādu medikamentu piejaukumi mikroskopiskos apjomos kaitētu cilvēka veselībai. Krāna ūdenī šādu vielu nav. Par to tiek diskutēts jau sen,” saka Kērtisa.

2018. gadā Halens Zinks pameta darbu Silīcija ielejā un uzsāka “pārtikas pašoptimizācijas” meklējumus, pārceļoties uz salu Aļaskas dienvidos. Viņš norāda, ka šeit vietējie iedzīvotāji patērē pārsvarā dabīgās izcelsmes dzeramo ūdeni. “Šeit tas ir tā pieņemts. Un turklāt – tas veselībai ir ļoti noderīgi,” saka Zinks.

Viņš uzsver, ka “dabīgajā ūdenī ir zināms daudzums probiotiku, kas ļauj cilvēkam uzlabot sava organisma kopējo stāvokli, un, katru dienu dzerot šādu ūdeni, uzlabojoties arī ādas stāvoklis”.

Zinks gan piekrīt profesorei Kērtisai vienā jautājumā – drošus dzeramā ūdens avotus ir iespējams atrast vien tur, kur ir daudz dabas un apkārt dzīvo ļoti maz cilvēku.

“Man nācās visu pamest un pārcelties uz šo tālo salu. Tagad vismaz es zinu, kāds izskatās patiesi tīrs ūdens un kāds ir īsteni tīrs gaiss,” saka Zinks, stāstot par dzīvi Velsas prinča salā, kas atrodas pie Aļaskas krastiem. Uz šīs 5776 kvadrātkilometru lielās salas dzīvo aptuveni trīs tūkstoši cilvēku, un šeit nav nekādas rūpnieciskās darbības – vien nelielas zemkopības saimniecības.

“Tiklīdz jūs nonāksiet tuvāk kādai civilizētai vietai, saprotiet – tur uzreiz ūdens būs piesārņots un to nevarēs dzert.

Esmu mēģinājis dzert ūdeni no avotiem, ko internetā iesaka cilvēki. Jo vairāk cilvēku iesaka kādu avotu, jo sliktāks ūdens tas ir. Jā, sākumā organisms nejutīs sekas, bet vēlāk gan var rasties dažādas veselības problēmas,” saka Zinks.

Kērtisa uzsver – vienīgais veids, kā pārliecināties par avota ūdens tīrību, ir nosūtīt tā paraugus uz mikrobioloģisko izpēti, tērējot tam naudu. Tāpat jāņem vērā, ka rezultātu drošībai ūdens paraugi jāņem atšķirīgos gada laikos.

Savukārt žurnāla “Trends in Microbiology” redaktore Geila Taicela norāda: “Jums vajadzētu pārbaudīt ūdeni katru reizi, pirms jūs to dzerat. Tas ūdens, kas ir nopērkams pudelēs, jau ir pārbaudīts, un tas ir pilnībā drošs. Kad stāstu par dažādu firmu ūdeni, kas apgalvo, ka tas ir avota ūdens, – tas tāpat jau iepriekš ir pārbaudīts pret bīstamiem mikrobiem un ķimikālijām.”

“Jēlā ūdens” kustības atbalstītāji gan pauž, ka ir spēcīgs arguments par labu dabiskajam ūdenim – aptuveni 90% dzeramā ūdens pudelēs satur plastmasas mikrodaļiņas. Līdz ar to tiek uzdots jautājums – vai šāda veida dabīgā ūdens meklējumi nav protests pret mūsdienu dzeramo ūdeni?

“Dzeramā ūdens piesārņojums, protams, ir jāpēta, tomēr ir bažas, ka cilvēki pārvērtē iespējamo bīstamību,” saka Taicela.

Kērtisa arī norāda – plastmasas mikrodaļiņu piesārņojums ir pārāk niecīgs, lai par to uztrauktos, un šāds ūdens uzturā ir visdrošākais.

“Viens no iemesliem, kādēļ slimoju ļoti reti, – ne es, ne mani tuvinieki nedzer piesārņotu ūdeni. Ja viņi sāks dzert šādu ūdeni un saslims, tad viņi automātiski kļūs par galveno slimības riska faktoru man un maniem kolēģiem. Vienkāršs piemērs – cilvēks iedzēra ūdeni un uzņēma organismā “E-Coli” baktēriju, izmantoja sabiedrisko tualeti, pieskārās produktiem darba vietā, un drīzumā šo pašu baktēriju bija uzņēmuši jau citi cilvēki,” saka Kērtisa.

“Ja dzerat neattīrītu ūdeni, tad jums jāuzņemas atbildība par to, ka saslimšanas gadījumā varat aplipināt arī citus, kuri neatbalsta šāda veida kustību,” pabeidz Kērtisa.

Pasaulē ir vietas, kā, piemēram, Aļaska un Islande, kur lielākais dzeramā ūdens ieguves avots ir tieši “jēlais ūdens”, kas nācis no ledājiem. Tomēr tie ir izņēmumi – plaši apdzīvotu pilsētu un valstu iedzīvotājiem vislabāk uzturā ir lietot ūdeni, kas ir apstrādāts un nopērkams veikalā par pieejamu cenu. Pērkot ūdeni, maksājot pat vairākus desmitus eiro, var nākties pārmaksāt – vēlāk ciešot arī no dažādām veselības problēmām.