Alternatīvās administratīvi teritoriālās reformas autori piedāvā izveidot piecus vai astoņus apriņķus

Šodien preses konferencē, kas notika Latvijas Lielo pilsētu asociācijas (LLPA) telpās, ekonomikas doktors Andris Miglavs, Latvijas pašvaldību savienības padomnieks, Latvijas Universitātes (LU) Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes profesors Māris Pūķis un LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes profesors Pēteris Šķinķis prezentēja alternatīvu Latvijas teritoriju attīstības pārvaldības reformas piedāvājumu sabiedriskajai diskusijai. Miglavs uzsvēra, ka pētījums ir viņu pašiniciatīva, jo neviena institūcija viņiem to nav nedz pasūtījusi, nedz apmaksājusi.

Pētnieki uzsvēra, ka spēcīga politiski centralizēta valsts pārvaldība tieši vai netieši atspoguļojas centriski orientētā ģeogrāfiskās telpas uzbūvē un attīstības procesos. Latvijā pastāvošā pārvaldības divu līmeņu - valsts un vietējo pašvaldību, struktūra ir viena no centralizētas valsts izpausmēm un ir būtisks teritoriju sarukšanas un nelīdzsvarotas reģionālās attīstības cēlonis.

Alternatīvās reformas autori uzskata, ka ir neatliekami jāīsteno valsts teritoriju attīstības pārvaldības reforma, lai veicinātu visas valsts apdzīvotību, efektīvāk izmantotu esošos un piesaistītu jaunus cilvēkresursus, radītu efektīvāku uzņēmējdarbības vidi, veidotu teritoriālā piederībā un pašatbildībā sakņotu kopienu dzīvi un decentralizētu Latvijas attīstību.

Miglavs, Pūķis un Šķinķis uzskata, ka pārvaldības reformai jāsastāv no trīs neatņemamām, savstarpēji saistītām un līdzsvarotām sastāvdaļām, proti, pārvaldības struktūras, finanšu pārvaldības un teritoriālās organizācijas reformas.

Pārvaldības struktūras reforma paredzētu esošās vietējās pašvaldības iekļaujošu apriņķu pašvaldību līmeņa izveidi valsts pārvaldības struktūrā ar kopīgotu daļu no vietējo pašvaldību funkcijām un deleģētu daļu no valsts pašlaik centralizētajām funkcijām un atbilstīgi pārstrukturētiem resursiem.

Finanšu pārvaldības reforma nozīmētu produktīvu ekonomisko aktivitāti teritorijās motivējošas un atbildīgas finanšu resursu veidošanās un izmantošanas sistēmas izveidi, mainot nodokļu ieņēmumu pārdales kritērijus starp valsti un pašvaldībām, kā arī citu pārdales mehānismu jeb cita veida kritēriju definēšanu arī valsts budžeta dotāciju piešķiršanai pašvaldību darbībai.

Īstenojot teritoriālās organizācijas reformu pētnieki iesaka izveidot lielas reģionāla līmeņa pašvaldību teritorijas jeb apriņķus, radot priekšnoteikumus valsts teritoriālai un funkcionālai decentralizācijai.

Alternatīvās reformas autori piedāvā pārvaldības struktūras reformas gaitā esošā divu līmeņu publiskās pārvaldības struktūru reorganizēt par trīs līmeņu struktūru: valsts, apriņķu pašvaldības ar nodalītām autonomajām funkcijām un vietējās pašvaldības ar savām nodalītām autonomajām funkcijām.

Attiecības starp valsti un pašvaldībām, kā arī starp apriņķa pašvaldībām un vietējām pašvaldībām autori iesaka balstīt uz Eiropas vietējo pašvaldību hartas principiem. Pašvaldības vada tieši vēlētas domes.

Apriņķa funkcijas atbilstoši subsidiaritātes principam veidojamas divos procesos, proti, daļēja vietējo pašvaldību esošo funkciju kopīgošana, deleģējot tās apriņķiem, pamata un vidējās izglītības pārvaldība (arī valsts ģimnāzijas un cita konkursos balstīta izglītība), transporta infrastruktūra (arī pilsētu tranzītielu) uzturēšana un attīstība, veselības un sociālās aprūpes infrastruktūra, civilā aizsardzība un drošība, bāriņtiesas, mājokļu politika.

Daļēja nozaru ministriju funkciju decentralizēšana, uzticot tās apriņķiem. Piemēram, profesionālās izglītības (primāri ar reģionālo nozīmi) pārvaldība; vismaz primārā un sekundārā veselības aprūpe; valsts reģionālo un vietējo ceļu uzturēšana un attīstība; pasažieru pārvadājumu organizācija, apriņķa telpiskā un attīstības plānošana; civilā aizsardzība.

Autori iesaka apriņķī kopīgi izveidot biznesa attīstības veicināšanas funkciju, ietverot Latvijas Investīciju attīstības aģentūras (LIAA) reģionālās attīstības instrumentus - biznesa inkubatorus, reģionālos speciālistus; kompleksus un "ad hoc" biznesa attīstības veicināšanas risinājumus.

Apriņķis būtu atbildīgs arī par cilvēkkapitāla attīstības struktūru un programmām, kā arī reģionu attīstības fondu izmantošanu plānošana teritorijās un attīstības programmu īstenošanu. Pētnieki norādīja, ka reformas gaitā būtu nepieciešama padziļināta diskusija par katru no šīm funkcijām, kuru kopīgošana var izpausties dažādās formās.

Autori uzskata, ka var nodot funkciju pilnā apriņķa kompetencē, tad apriņķis nosaka politiku, pieņem saistošos noteikumus, atbild ar savu budžetu. Var izveidot sadarbības iestādi, kas administratīvi padota apriņķa domei, bet pilda katras vietējās pašvaldības politiku un rīkojas saskaņā ar katras pašvaldības saistošajiem noteikumiem un attiecīgo vietējo budžetu ietvaros. Sadarbība starp viena līmeņa pašvaldībām un starp dažāda līmeņa varām vienmēr būs aktuāla, neatkarīgi no reformām. Līdz ar funkciju pārdali jānotiek cilvēkresursu, finanšu resursu un materiālo resursu pārdalei.

Autonomo funkciju jomā apriņķa pašvaldības nebūtu pakļaujamas centrālajai valdībai. Savukārt visu pašvaldību darbības pārraudzību pētnieki rosina saglabāt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) kompetencē.

Savukārt, runājot par finanšu pārvaldības reformu, autori iesaka izveidot apriņķu pašvaldību prognozējamu un ar saimnieciskās aktivitātes attīstību saistītu patstāvīgu ieņēmumu bāzi, mainot nodokļu ieņēmumu pārdales kritērijus starp valsti un pašvaldībām, par nozīmīgu iedzīvotāju ienākumu nodokļa sadales kritēriju izceļot ienākumu rašanās vietu, ne tikai deklarēto dzīves vietu.

Viņi rosina pārveidot finanšu izlīdzināšanas sistēmu, kā arī definēt cita veida kritērijus valsts budžeta dotāciju piešķiršanai pašvaldību darbībai, par izšķirošu atzīstot motivācijas sistēmas izveidošanu produktīvas uzņēmējdarbības attīstībai apriņķos. Tāpat nepieciešams izveidot investīciju piesaistes un to vadības sistēmu produktīvas uzņēmējdarbības attīstībai apriņķos.

Par teritoriālās organizācijas reformas primāro uzdevumu autori noteikuši apriņķu izveidošanu, nosakot to robežas un centrus, vienlaikus pieļaujot atsevišķu vietējo pašvaldību reorganizāciju uz brīvprātības pamata un saglabājot sadarbības teritoriju attīstību.

Apriņķiem ir jābūt maksimāli lielām vienībām, lai varētu efektīvi īstenot izmaksu ietilpīgākās un plašas teritorijas ietekmējošas attīstības pārvaldības funkcijas un infrastruktūras attīstības projektus - pamatā - izglītības, veselības aprūpes un satiksmes infrastruktūras, un arī vairākas citas.

Ievērojot līdzšinējos Latvijas teritoriju pārvaldības struktūras elementus un jau esošo potenciālu, apriņķu izveidošanā ir racionāli izvēlēties vienu no diviem risinājumiem. Apriņķus var veidot uz plānošanas reģiona bāzes. Plānošanas reģions jau tagad saskaņā ar likumu ir atvasināta publiskā persona.

Otra iespēja ir apriņķus veidot uz republikas pilsētu administratīvās jaudas bāzes, piesaistot vietējo pašvaldību teritorijas republikas pilsētām un ievērojot kultūrvēsturiskās identitātes nozīmi. Šajā gadījumā apriņķis varētu deleģēt administrēšanas (sekretariāta) funkciju atbilstīgajai republikas pilsētai. Šādas organizācijas variants būtu astoņu apriņķu modelis.

LLPA izpilddirektors Viktors Valainis (ZZS) stāstīja, ka šis alternatīvais piedāvājums ir izsūtīts visu lielo pilsētu vadītājiem un pirmdien, 22.jūlijā, notiks diskusija par pētnieku piedāvājumu. LLPA un Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) ar pētījumu plāno iepazīstināt ministrus un Saeimas deputātus, lai, lemjot par reformu, viņi varētu pieņemt pētījumos un analīzē balstītu lēmumu.

Ar alternatīvās administratīvi teritoriālās reformas saturu varēs iepazīties LLPA un LPS mājaslapās.

Jau ziņots, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas piedāvātā administratīvi teritoriālā reforma paredz pašvaldību skaitu samazināt no 119 uz 35.