"Raudāt es nevarēju": "Meduza" ģenerāldirektore par Golunovu un Krieviju (19)

11.jūnijā krimināllieta pret Golunovu tika pārtraukta pierādījumu trūkuma dēļ.

Galerija: Ivans Golunovs tiek atbrīvots no aresta

Kā uzsver tiesībsargi, žurnālistu sabiedrība un daudzi sabiedriskie darbinieki, Golunova aizturēšana un tai sekojošās procesuālās darbības tika īstenotas, rupji pārkāpjot Krievijas likumus, bet pati “Golunova lieta” ir pilnīgs safabricējums ar mērķi kavēt turpmāku žurnālista profesionālo darbību.

- Iepriekš jūs izteicāties, ka jūsu skatījumā žurnālista Golunova aizturēšanā pieļauts tik daudz pārkāpumu, ka vai nu policijā strādā tikai viduvējības, vai arī pārkāpumi izdarīti apzināti, lai žurnālista advokātiem būtu, kur “aizķerties”. Šobrīd jums ir skaidrs, kas tieši notika?

- Diemžēl “no iekšienes” mēs neko nezinām. Es, protams, arvien mazāk un mazāk domāju, ka viņi to [pieļāva pārkāpumus] izdarīja apzināti. Man šķiet, ka viņi patiešām ir “trijnieku karaļi”. Un, spriežot pēc tā, ka no Maskavas Rietumu administratīvā apgabala iekšlietu pārvaldes pēc notikušā no darba tika atbrīvotas vairākas augstas amatpersonas, tur situācija nebija pārāk laba – viņi vienkārši slikti strādāja.

- Par emocijām, kuras izjutāt, kad viena no pirmajām uzzinājāt par Ivana Golunova aizturēšanu. “Meduza” galvenais redaktors Ivans Kolpakovs man stāstīja, ka nakts, kad redakcija uzzināja par Golunova aizturēšanu, bijusi “sastinguma stundas”. Ko jutāt jūs?

- Par Ivana aizturēšanu es uzzināju otrā. Pirmā bija Sveta Reitere, kura uzreiz piezvanīja man. Es neatceros nekādas emocijas.

Es aizliedzu sev jebkādas emocijas. Es visu to nedēļu pat paraudāt nevarēju.

Kad Ivanam kā drošības līdzekli noteica mājas arestu, es sapratu, ka viņš, vairāk vai mazāk, ir drošībā. Es izgāju no tiesas, aizgāju aiz kaut kādām automašīnām, apsēdos uz zemes un mēģināju nedaudz paraudāt, bet man nesanāca. Es vienkārši trīcēju, man iedeva ūdeni un viss. Es nevarēju paraudāt ne reizi. Vienkārši, kad ir lieta, kas jāizdara, emocijas tu sev neatļauj.

Kad es [tajā naktī] piezvanīju Kolpakovam un izstāstīju [par Golunova aizturēšanu], tajā galā iestājās klusums, un es viņam teicu: “Vaņa, šis ir mūsu karš un mums tajā jāuzvar”. Bet karā emociju nav.

Pareizāk sakot, ir, bet tu neatļaujies tās izrādīt, bet vienkārši dari visu, kas nepieciešams.

- Kādus soļus “Meduza” plāno spert saistībā ar “Golunova lietu”?

- Ir skumja patiesība, ko es jau ilgu laiku cenšos izstāstīt saviem kolēģiem Maskavā. Laikam tas tomēr ir slikti, ka es sēžu Rīgā un stāstu cilvēkiem [Maskavā], kā viņiem vajag dzīvot. Tomēr esmu pilnīgi pārliecināta, ka nav tādu soļu, ko varētu spert, lai sevi pilnībā pasargātu. Katrā gadījumā – vismaz ne Krievijā. Tu gluži vienkārši nezini, no kuras puses nāks draudi.

Tāpēc tu vienkārši dari savu darbu, apzinoties, ka šis darbs ir bīstams, un kaut kādā veidā centies garantēt savu datu, kolēģu, sevis un savas ģimenes drošību. Šeit, konferencē, es esmu dzirdējusi daudz vārdu par to, ka “mums jānodrošina žurnālistiem droša darba vide”.

Draugi, tā nekad nebūs! Tie ir skaisti vārdi, tomēr žurnālista darbs vienmēr būs saistīts ar draudiem. Citādi tā nav žurnālistika.

- Runājot par draudiem. Kam jānotiek, lai “Meduza” pārceltos uz Krieviju?

- Nezinu. Nezinu, godīgi sakot. Situācija Krievijā labāka nekļūst, es esmu pieaudzis un saprātīgs cilvēks, kurš saprot, ka šāda pārcelšanās var notikt, visticamāk, divu iemeslu dēļ – vai nu visi mani darbinieki man paziņo: “Pietiek! Mēs gribam uz Maskavu!” un man tad neatliks nekas cits, kā vien braukt kopā ar viņiem, vai arī – [Krievijā] kaut kas kardināli mainīsies un mums būs garantijas drošam darbam.

- “Meduza” strādā Latvijā. Kā jums šķiet, vai žurnālisti, atrodoties Latvijā, nezaudē saikni ar Krieviju?

- Zaudē. Lai gan nē, nezaudē. Viņi brauc uz Krieviju divas trīs reizes mēnesī. No Maskavas uz Latviju brauc mūsu draugi. Saiknes zaudēšana ar Krieviju pagaidām nenotiek. Notiek cita lieta, emocionālā līmenī.

Ko tu redzi, kad aizbrauc uz Maskavu uz dažām dienām? Platas ielas, smaidoši cilvēki. It īpaši, ja aizbrauc vasarā – tik skaisti!

Tomēr ir jūtams, ka notrulinās trauksmes sajūta.

Tā sajūta, ka kopumā mēs strādājam ļoti nelabvēlīgā atmosfērā. Mums parādās zināma vieglprātība. Jā, cilvēki sēž kafejnīcās, mūzika skan, viss ir labi, Maskava vasarā – viss ir skaisti. Parki, veloceliņi. Tu vienkārši aizbrauc ciemos, visi ir priecīgi tevi redzēt, saka: “Aiziesim pastaigāt, iedzersim”...

- Jūs kaut kad teicāt, ka pārceļoties uz Latviju, sākāt svinēt arī Jāņus. Šogad arī svinējāt?

- Nē. Šogad pēc Golunova lietas Kolpakovs mani burtiski aizdzina atvaļinājumā. Turklāt es šogad pirmo reizi dzīvē ieplānoju vasaras atvaļinājumu jau janvārī. Vairs tā nekad nedarīšu! Mēs ar meitu noīrējām mazu namiņu Atlantijas okeāna krastā Francijā. Tomēr saistībā ar visiem jūnija notikumiem es ieplānoto 14 dienu vietā tajā namiņā pavadīju tikai deviņas.

- Kad “Meduza” tikko startēja, jums uzdeva jautājumu, vai jaunais medijs neplāno ieviest tā dēvēto maksas sienu jeb saturu, kas lasītājiem būs pieejams tikai par maksu. Toreiz jūs atbildējāt: “Es netaisos pārdot liberālas idejas un vēl kaut ko.” Šodien jūs domājat tāpat?

- Joprojām negribu neko pārdot. Es aizdomātos, ja būtu cita situācija un cita auditorijas maksātspēja. Pašreizējā situācijā informāciju pārdot nedrīkst.

- Latvijā atsevišķi mediji sāk ieviest maksas saturu. Jūsuprāt, cilvēki ir gatavi maksāt?

- Cilvēki nav gatavi maksāt. Es neesmu liela maksas satura speciāliste, es drīzāk esmu tā kritiķe. Bet tieši tāpēc es to esmu pētījusi.

Kad cilvēki kaut ko pērk, viņi lieliski saprot, par ko viņi atdod savu naudu. Es atdodu 50 centus un saņemu pudeli ūdens. Medijiem arī tieši tāpat ir jāpasaka, ko tie pārdod. Kad viņi konkrēti definēs vēstījumu “Ko mēs pārdodam”, tad varbūt arī tiks likts pirmais akmens panākumu pamatos.

No otras puses, tev jājautā pašam sev: “Kādas ir manas priekšrocības? Ūdeni pērk visi, tomēr kaut kādus zīmolus pārdot labāk, bet citus – sliktāk. Kur ir to priekšrocības – iepakojumā, ūdens tīrībā, ieguves vietā?

Šajā visā ir ielikta bumba ar laika degli – no vienas puses ir jābūt gudram medija vadītājam, bet no otras puses – spēcīgam redaktoram, kurš pretosies vadītāja vēlmei aiz maksas sienas nolikt pilnīgi visu. Vai arī argumentēti piekrītot pārdot savu saturu, saprotot, kā tas ir jādara, lai būtu rezultāti.

Vēl viens aspekts – ir jābūt ļoti vienkāršai maksāšanas metodei. Katrs papildu solis atņem tev lielu daļu potenciālo pircēju.

Tāpēc es negribu sēdēt un domāt, vai es vēlos nopirkt vienu rakstu, abonementu uz dienu vai uz mēnesi.

Es, piemēram, kad pērku metro biļetes, šeit, Londonā, esmu spiesta domāt – “pirkt biļeti vienam braucienam vai visai dienai?” - un man no tā kļūst pretīgi. 

Turklāt nedrīkst būt arī lēts, jo, ja tu esi cienījams izdevums, tu nevari pārdot savus tekstus lēti. Tavi žurnālisti maksā dārgi. Viņi galu galā par to maksā ar smagu darbu. Tomēr pārāk dārgi sevi arī nevar tirgot, jo cilvēki vienkārši nevarēs atļauties samaksāt šādu summu. Viņi tavā maksas sienā atradīs pat vismazāko caurumu, kas ļautu viņiem saturu iegūt bez maksas, un viņi to izmantos.

Piemēram, es zinu, ka sociālajos tīklos ir grupas, kuru dalībnieki “sametas”, viens cilvēks abonē maksas saturu, kas tiek pārpublicēts šajās grupās. Man liekas, ka tas ir lielisks koplietošanas ekonomikas piemērs, tomēr medijam no tā nekas netiek.

Papildus tas ir ļoti sarežģīts bizness. Man ir labs piemērs ar krievu izdevumu “Slon”, kas vēlāk kļuva par “Republic”. “Maksas sienas” pastāvēšanas laikā viņi zaudēja trīs ceturtdaļas savas auditorijas. Viņiem ar to pietiek izdzīvošanai un viņi ir vairāk vai mazāk ekonomiski stabili, tomēr žurnālistiem ir nepieciešama auditorija!

Kā tu izskaidrosi žurnālistam “piedod, tavu rakstu izlasīja 500 cilvēku”, kad viņš redz, ka konkurējošā medijā rakstu par līdzīgu tēmu izlasījuši 10 000, 20 000 vai 30 000 cilvēku. Žurnālistiem “maksas siena” rada sajūtu, ka viņi strādā tukšumam.

Galerija: Gaļina Timčenko konferencē “Defend Media Freedom”

- Viena no skaļākajām šīs konferences ziņām bija informācija par Lielbritānijas lēmumu atteikt akreditāciju Krievijas propagandas medijiem RT un “Sputnik”. Kā jūs vērtējat šādus lēmumus?

- Man ir vienkāršs viedoklis. Tā ir organizatoru darīšana. Kādus noteikumus viņi nosaka, tādi visiem ir jāievēro. Man kopumā nepatīk jebkādi aizliegumi, tomēr konkrētais gadījums – tā ir Lielbritānijas darīšana. Kas es tāda, lai viņiem kaut ko pārmestu? Manis rīkotā konferencē Maskavā bija gan RT, gan visi pārējie. Viss bija normāli. Bet tie bija mani noteikumi.

- 2015.gadā jūs izteicāties, ka “Meduza” nenodarbosies ar Baltijas valstu ziņām. Vai jūsu viedoklis nav mainījies?

- Nē, nav mainījies.

- Kāpēc? Ir taču vietējie žurnālisti, kas varētu strādāt un ir lasītāji, kas informāciju par savu valsti gribētu iegūt tieši no “Meduza”.

- Latvijā mēs esam jau gandrīz piecus gadus. Vai es varu apgalvot, ka labi pazīstu Lietuvu un Igauniju? Nepavisam. Vai es varu apgalvot, ka labi pazīstu Latviju? Es zinu vairākus ziņu veidotājus, vairāk vai mazāk saprotu kopējo situāciju, tomēr es neņemšos spriest kā eksperts.

Tas, ka Krievijas ziņu telpa mums atvērta grāmata, ir mūsu priekšrocība, un mēs to izmantojam.

Lai kvalitatīvi rakstītu Latvijas ziņas, mums, pirmkārt, būtu jāalgo vietējie žurnālisti, bet tam man nepietiek līdzekļu un resursu. Es taču gribu kaut ko saņemt arī pretī. Piemēram, auditoriju. Tomēr tā šeit ir labi sadalīta starp esošajiem Latvijas ziņu resursiem.

Ja es tur iebrāzīšos kā tāds bruņinieks, radīsies drūzma vienā ne visai lielā tirgū.

Lielu auditoriju es neiegūšu, ar kolēģiem sastrīdēšos, viņiem cilvēkus atņemšu, kļūšu visiem slikta. Kam man tas vajadzīgs? Ko es iegūšu? Nu, nelielu reklāmas tirgus gabaliņu. Tā nav mūsu specializācija, vienmēr ir ērtāk spēlēt savā laukumā. Lūk, mans laukums – Krievijas ziņas.