Latvijas Radio valdes skandāls kā žurnālistikas krīzes izpausme (6)

Kāpēc šāds konflikts varēja rasties?

Latvijas Radio ir arī mana bijusī darba vieta. Tāpēc sajūtas (saistībā ar aktuālo „zemestrīci“) ir īpaši sāpīgas ne tikai man, bet arī arī visiem bijušajiem „radiomājas“ cilvēkiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šis klasiskais masmedijs Doma laukumā asociējas ar ļoti profesionāliem, gudriem kolēģiem un lielu atbildības sajūtu pret savu darbu un klausītāju auditoriju. Turp vienmēr centos aizvest studentu grupas, lai arī iesācēji gūtu priekšstatu par to, cik nozīmīga kultūrkapitāla sastāvdaļa ir šā Lintera ieviestā medija veikums un cik svarīgi saglabāt ne tikai katalogus un fonotēku, bet arī darba tradīcijas un profesionālisma standartus.

Diemžēl līmenis šajā flagmanī pašlaik ir dramatiski nokrities. Īpaši uzkrītoši tas noticis pēdējo desmit gadu laikā. Tagad radioraidījumu kvalitāte vairs nav tik augsta kā agrāk un kvalitātes erozija jau skar visas raidījumu grupas. Īpaši uzkrītoši lejupslīde izpaužas ziņu dienesta darbā. Varu to apgalvot, jo esmu agrāk vairākkārt veikusi LR1 ziņu izlaidumu satura kvalitātes mērījumus diennakts laikā (ieskaitot nakts stundas) LR vadības uzdevumā un redzu, kā labās iestrādes tagad tiek anulētas un iznīcinātas. Kāpēc tas tā notiek?

Pirmajā brīdī šķiet, ka vainīga ir slikta un alkatīga priekšniecība (LR valde), kas „nesaprot drēbi“ un domā tikai par savu algu palielināšanu uz „darba skudru“ rēķina. Jā, tā tas ir: a) Latvijas Radio, iespējams, ilgstoši ir strādājis autopilota režīmā, b) rodas iespaids - to nenogurstoši vada žurnālistikā nekompetenti cilvēki ar “pareiziem” CV, kuriem kabinets Doma laukumā ir tikai karjeras kāpņu pakāpiens, nevis kompetences joma. Rezultātā no darba aiziet spējīgi žurnālisti, jo priekšnieki nesaprot „produktu“ jeb jēdzienu - kas ir laba un atbildīga žurnālistika sabiedriskajā medijā. Ja ceptuves direktors nesaprot labas rupjmaizes garšu un recepti, tad kārdinošus kukulīšus tur nav ko gaidīt. Tieši tas pats attiecas uz radiomāju šodien. Vadošajos amatos Latvijas Radio sistemātiski tiek ievietoti visādu veidu žurnālistiku nezinoši cilvēki ar labiem diplomiem un vadības darba pieredzi citās jomās. Tāpēc rezultāts ir tāds, kādu to redzam šodien. Taču medijos neizglītota menedžmenta problēma vēl nav 100% šīs dilemmas izskaidrojums.

Vai var uzlabot situāciju, atlaižot valdi? Daļēji var, bet ar to pati problēma vēl nebūs atrisināta. Vai vajadzētu beidzot tikt vaļā no nevajadzīgās radio un TV padomes, kurai valodnieki piekāruši neatbilstošo “nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu“ etiķeti? Jā, 100% to vajadzēja izdarīt jau sen. Taču arī šis būs tikai viens no griezumiem „strutu augonī“, kas turpina pārņemt Latvijas mediju telpu. Tātad Latvijas Radio krīze 2019 ir tikai viena no mūsu valsts žurnālistikas kvalitātes erozijas izpausmēm. Tikai viena no.

Kā acīmredzamais varēja notikt?

Ļoti vienkārši - pēc neatkarības atjaunošanas (90. gados) nenotika publiskās domas pāreja no totalitārisma (vienu partiju un varu slavinošās) un cenzētās žurnālistikas pie demokrātiskās mediju izpratnes. Celtnieki vai ārsti turpināja savu darbu arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vairāk vai mazāk ierastajā veidā, bet žurnālistu misija un uzdevumi kardināli mainījās. Tagad žurnālists vairs nebija “galma apdziedātājs“, varas kalps un priekšnieku slavinātājs, bet nopietns oponents „varai un naudai“. Respektīvi - žurnālistika vienā rāvienā pārvērtās par valsts demokratizācijas procesa būtisku priekšnosacījumu ar pavisam jaunu misiju - nodrošināt demokrātisku dialogu par valstī notiekošajiem procesiem publiskajā telpā. Šo mediju jauno lomu brīvajā Latvijā daudzi Latvijas politiķi un plaša sabiedrības daļa ... joprojām nav sapratuši. Daudziem liekas, ka žurnālisti atļaujas pārāk daudz: kritizē priekšniekus, atrok pārkāpumus, analizē procesus un pieņem lēmumus paši, “palaiž muti“, “atļaujas uzbraukt cienījamiem cilvēkiem - trīszvaigžņu ordeņa kavalieriem“, neuzklausa derīgus padomus utt. Liela daļa vēlas šos „žurnaļugas“ (lamuvārds no krievu valodas) nolikt pie vietas. Proti - cenzēt, aizliegt viņiem izteikties un rakstīt. Tas nozīmē, ka liela sabiedrības daļa joprojām uzskata, ka žurnālists ir tikai varas, medija īpašnieka un priekšnieku kalps. Tāpat kā tas bija kādreiz Padomju Savienībā un kā tas šodien turpinās Krievijā, Ķīnā, Kubā, Irānā, Turcijā vai Ziemeļkorejā. Tur žurnālisti muti nepalaiž un „nesmukus viedokļus“ nepauž. Zīmīgi, ka šo postsovjetisma reakciju varam ļoti uzkrītoši pamanīt arī interneta diskusijās, kad viena sabiedrības daļa emocionāli sakāpināti uztver cita (alternatīva) viedokļa dominēšanu rakstā vai raidījumā. Tad autors tiek saukts par sliktu un necienījamu cilvēku, jo visiem taču jābūt vienādiem un jādomā tā, kā vajag. Tātad - nevis paši žurnālisti, bet gan sabiedrība nespēja piekārtoties jaunajām prasībām. Žurnālisti sāka spēlēt citā laukuma pusē (pēc jauniem noteikumiem), bet sabiedrība Latvijā šo pārkārtošanos nesaprata.

Uzskatu, ka tieši šī neizpratne par mediju misiju demokrātiskajā sabiedrībā traucē Latvijas politiķiem izveidot godprātīgu mediju attīstības politiku un uzraudzības institūcijas mūsu valstī. Mums joprojām nav: 1) mediju attīstības stratēģijas, 2) profesionāla mediju likuma uzraudzības komisijas, kas pārstrādā noteikumus vismaz katru piekto gadu; 3) mediju tiesībsarga un mediju tiesas; 4) visaptverošas žurnālistu arodbiedrības ar nosaukumu Žurnālistu savienība, kas ne tikai cīnās par darba tiesībām, bet arī sertificē žurnālistus (izsniedzot preses karti) un organizē apmācības, publiskas diskusijas un kvalifikācijas celšanas kursus; 5) reformētas žurnālistu izglītības atbilstoši jaunā laika prasībām.

Respektīvi žurnālistikas nozare ir aizlaista atmatā. Nekopta un civilizācijas pamesta. Tātad - valsts politiskā vadība nesaprot, ka šajā virzienā ūdens jau sen smeļas mutē un ir jāsāk sanēšana visā frontē. Visaugstākajā politiskajā līmenī joprojām netiek saprasts, ka mediju jomā tirgus nav regulētājs. Proti - palaižot vaļā medijus un pieprasot, lai mežonīgais kapitālisms visu saliek pa vietām, mēs esam panākuši milzīgu skaitu sēnalu jeb zemas kvalitātes izdevumu. Mums praktiski vairs nav kvalitātes mediju latviešu valodā. To, ko vācu baroni neizdarīja 800 gadu laikā un padomju vara 50 gadu garumā, ir panākusi brīvās Latvijas pārprastā mediju „nepolitika“. Proti - izzūdot kvalitātes medijiem, noplicinās valoda un kultūra. Jauni jēdzieni un norises vairs latviski nav jāskaidro, jātulko vai jādiskutē. Tāpēc, ka vairs nav vietas, kur par to runāt. Taču ir daudz horoskopu, plaša „saplēsto mežģīņu“ niša, zīlētāji un konspirāciju speciālisti visos virzienos, kā arī dažādu baznīcu labi apmaksātās un dekorētās skatuves. Latviešu māksla lēni aizvirzās ēnā, jo tās vietu jau sen ieņēmuši pašdarbnieki. Zinātnes un intelekta vietā jau droši stāv mācītāji, tāpēc jēdzīgas sarunas par valstij svarīgiem procesiem vairs nenotiek.

Rodas iespaids, ka Latvijas politiskā vadība apzināti iznīcina kvalitātes medijus, nogriežot skābekli smadzenēm. Tātad - tas varēja šādi notikt tāpēc, ka zivs pūst no galvas. Ja Saeimas deleģētā padome sistemātiski ieceļ sabiedrisko mediju vadītājus bez kompetences un izglītības žurnālistikā, tad nezāles droši pārņems iekoptu dārzu. Tagad tas ir noticis. Latvijas Radio cīnās jau zem ūdens līmeņa. Tikmēr valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne nevis pati sāk sarunu sar saviem padotajiem, mediju jomas ekspertiem un atbildīgajiem politiķiem, bet gan nolīgst cilvēkus (mediatorus), kas viņas vietā nokārtos konkrēto uzņēmuma iekšējo krīzi menedžmentā. Tā sakot - ja tauta ir badā (jo veikalos nav maizes) tad dodiet masām kūkas.

Kā vajadzētu rīkoties?

Man nav ambīciju nodarboties ar šīs samilzušās problēmas atšķetināšanu. Godīgi sakot - esmu zaudējusi cerības, ka pie mums vispār kaut ko kopā, solidāri un atbildīgi iespējams paveikt radikāli. Pārāk daudz neprasmīgu cilvēku Latvijā ieņem augstus amatus, un tāpēc gaidīt iniciatīvu no turienes ir bezcerīgi. Tāpēc lietoju tikai ārzemju informācijas avotus, lai gūtu izpratni par to, kas pasaulē notiek. Taču manos spēkos ir aicināt uz diskusiju par šo tēmu. Manuprāt, pirmajam solim šajā jomā būtu jābūt jaunas medijpratības koncepcijas izveidošanai Kultūras ministrijas režijā. Steidzīgi jāizveido lokalizētas, vai vislabāk oriģinālas medijpratības grāmatas bērnudārziem, skolām un publiskajai telpai. Augstskolās, kurās gatavo mediju speciālistus, būtu jāpiedāvā studentiem kursi medijpratības skolotāja specialitātes apguvei.

Jālikvidē kļūdaini nosauktā padome (nacionāla elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome), kuru pašlaik vada Dace Ķezbere, un tās vietā jāizveido mediju tiesībsarga institūcija un mediju tiesa ar pieredzējušiem žurnālistiem (nevis juristiem) vadošajās pozīcijās. Frekvenču sadalīšanu atstājot Kultūras ministrijas kompetencei.

Jāizveido funkcionējoša žurnālistu arodbiedrība jeb Žurnālistu savienība, kurā vadošajās pozīcijās nav nedz „sorosīti“ (žurnālistu asociācija) vai „lembergisti“ (Paidera kunga vadītā žurnālistu savienība), bet neitrālas, kompromisa personības, ka spēj apvienot sašķelto žurnālistu korpusu. Šī misija būtu jāuzņemas Kultūras ministrijai.

Jāuztic mediju ekspertiem (vēlams vairākiem) izstrādāt labas žurnālistikas, PR (sabiedrisko attiecību) un reklāmas laba standarta formulējumus un ētikas kodeksu, kuru pēc tam iespējams apspriest un diskutēt Žurnālistu savienībā (un citās iesaistītajās institūcijās) līdz galīgajai pieņemšanai likuma statusā.

Pārtraukt pašreizējo žurnālistu izglītošanas formātu augstskolās, reformējot to atbilstoši modernā laikā un mediju prasībām.

Vai ar šo tiek pārāk daudz prasīts?

Domāju, ka ne.

Vajag vienkārši sākt.