Pirmo reizi Ķemeros. "Kā gan kaut kas tik smirdīgs var būt tik veselīgs?" (6)

Lai nu kā, bet Ķemeros mums ir pašiem savs sēravots. Varens sēravots. Ja paveicas ar vēja virzienu, tad to saost var jau gandrīz Rīgā. Mani šis avots ar savu dziedinošo smaku nevilšus noveda pie visai filozofiskām un eksistenciālām pārdomām, proti, kā gan kaut kas tik smirdīgs kā Ķemeru sēravots var būt tik veselīgs, ka puse Eiropas savulaik brauca to nodzerties? Es nesaprotu. Arī tagad, kad drosmīgi biju piegājis tam 10 metru tuvumā, novēroju, kā pavecāks vācu tūristu pāris, gardi šmakstinādami, strebj sēravota ūdeni aizgūtnēm iekšā tāpat pa taisno no krāna. Pēc tam apmazgā seju, kaklu, rokas - brīnos ka vēl kājas nepabāza zem strūklas, – piepilda plastmasas pudeles, tā sakot, vēlākam laikam, un priecīgi dodas prom.

Tas viss man atgādina Džeroma K. Džeroma monumentālajā darbā “Trīs vīri laivā” aprakstīto gadījumu ar smalkajiem sieriem, kas smirdējuši tik šaušalīgi, ka nācies tos aprakt kādā nomaļā pludmalē, kur vēlāk gadu desmitiem cilvēki ar plaušu kaitēm nākuši ārstēties, jo tajā vietā esot ārkārtīgi spēcīgs un dziedinošs gaiss.

Lūk, dabas ceļi nav izdibināmi, tāpēc noliecu galvu smakas priekšā, tomēr iedabūt no pazemes nākošo dzērienu iekšā nespēju.

Lai nu kā ar to avotu, mans galvenais mērķis bija nevis cīnīties ar avota smakām, bet gan aplūkot gigantisko un episko, bet diemžēl pamesto un ar žogu apjozto sanatorijas ēku, ūdenstorni un, protams, pašu parku. Lai arī par to visu ir rakstīts teju neskaitāmas reizes, tomēr lakoniskā un uz mirklīgiem novērojumiem un šķipsniņas vēstures faktu balstītā stāstījumā centīšos savu impresiju sniegt arī es – cilvēks, kurš Ķemeros ir pirmo reizi un vispār – audzis Sēlijā, kur ar jūru, sanatorijām un labu gaisu nekāda sakara nav.

Tātad, kartē biju atzīmējis trīs objektus, kurus vēlējos aplūkot tuvāk, – Ķemeru ūdenstorni, pieminekli Ķemeru kūrorta dibinātājiem un direktoriem (galvenajiem ārstiem) un, protams, pašu Ķemeru sanatorijas ēku. Mans ceļš uz Ķemeru parku sākās pie vietējā veikaliņa, no kura iznākot ar bulciņām padusē, mani uzreiz ielenca sirmgalvju banda ratiņkrēslos, pieprasot naudu. Naudas man diemžēl nav, tāpēc centos kungus uzpirkt ar bulciņām, kas gan neizdevās, tāpēc devu kājām vaļu un pēc īsas pakaļdzīšanās epizodes, par laimi, aizlaidos sveiks un vesels.

Nonācis parkā, es pateicos klimata pārmaiņām, kas bija sarūpējušas ārkārtīgi jauku un saulainu laiku. Parkā lidinājās bites un vēl visādi kukaiņi, kokos čirčināja putneļi, liegs vējiņš un koku kuplās lapotnes sargāja no pārkaršanas, bet saulīte – no nosalšanas. Tieši tāpēc pastaigu parkā es izbaudīju kā jau kūrortā pienākas – lēnā solī, plaušās dziļi velkot dziedinošā gaisa šaltis, bet acīm klīstot pār bukolisko ainavu.

FOTO: ĶEMERU KŪRORTS SENATNĒ

Sanatorijas ēka mani ārkārtīgi pārsteidza. Šķiet, tik episku ēku man vēl nebija gadījies redzēt. Taisni vai žēl, ka to apjoza žogs, liedzot iekļūt tās iekšienē un izpētīt gaiteņus, balkonus un pagrabus. Ķemeru viesnīca (vēlāk sanatorija) ir celta 1936. gadā un, kā vēsta avoti, ir klasisks neoeklektisma paraugs. Tautā saukta par Balto pili, viesnīca savā laikā bija ārkārtīgi moderna un visai ekskluzīva vieta, kur apmesties, jo numuriņos esot bijis ne vien karstais un aukstais ūdens, bet arī iebūvētie radio, signalizācija, tālrunis, ierīces viesmīļa vai istabenes izsaukšanai utt. Pēc Otrā pasaules kara tur iekārtoja sanatoriju, uz kuru ārstēties brauca pacienti no visas Padomju Savienības.

FOTO: ĶEMERU SANATORIJA MŪSDIENĀS

1998. gadā teritorija un ēka tika privatizēta. Tika sākti kūrorta atjaunošanas darbi, kas gan 2013. gadā tika apturēti, visam beidzoties ar to skatu, ko mēs tur redzam šodien – skumju un vientulīgu gigantu, kas pusdzīvs aiz sētas tup izcili skaista parka malā. Priecē tas, ka brīdī, kad klaiņoju apkārt ēkai, tur pa krūmiem aktīvi rosījās vesela dārznieku armāda, kas aprūpēja Baltās pils pakāji.

Pēc tam rikšiem vien aiznesos uz ūdenstorni cerībā, ka tur izdosies uzkāpt un Ķemerus aplūkot no debesu augstumiem. Par nelaimi (varbūt laimi), vārti bija aizslēgti un atslēgas nekur nebija, tāpēc nācās apmierināties ar skatu, ko guvu, atliektu galvu un paplestu muti pētot torni no pieticīgākas pozīcijas – tā pakājes. Varena konstrukcija, jāatzīst. 42 metrus augstais ūdenstornis sākotnēji kalpoja tīri praktiskām vajadzībām, proti, sevī glabāja 100 kubikmetru ūdens un ļāva interesentiem apkārtni aplūkot no skatu laukuma tā galā. Diemžēl tagad tas nekādu praktisku funkciju vairs nepilda, kaut arī tas drīz varētu mainīties, jo Jūrmalas dome sola, ka tūliņ, tūliņ tiks sākta ūdenstorņa rekonstrukcija.

FOTO: ĶEMERU PARKA ŪDENSTORNIS MŪSDIENĀS

Vēlot veiksmi plānotājiem, es devos uz vēsturiski interesantāko vietu parkā – pieminekli Ķemeru kūrorta dibinātājiem un direktoriem (galvenajiem ārstiem). Piemineklis, kā kaļķakmenī veidots koka stumbrs ar piemiņas plāksnēm, atklāts 1861. gadā un ir viens no senākajiem objektiem Ķemeru vēsturiskajā centrā. Lai arī ilgajā pastāvēšanas laikā piemineklis ir vairākkārt pārveidots un pat apzagts, tam joprojām saglabājusies vēsturiskā nozīme un jēga. Pastāstīšu par to sīkāk.

Mani jau sen fascinēja šim piemineklim līdzīgie monumenti gan Latvijā, gan pasaulē, jo es nekādi nevarēju saprast, kāpēc tie tiek atveidoti kā koka stumbrs. Tiesa, tad es atskārtu, ka dzīvojam taču informācijas laikmetā un, lai kaut ko uzzinātu, nav pat jāvelkas uz bibliotēku vai jāsmok putekļos starp arhīva plauktiem. Visu var atrast internetā.

FOTO: PIEMINEKLIS ĶEMERU KŪRORTA DIBINĀTĀJIEM UN DIREKTORIEM

Īsumā, kapa pieminekļus atveidot koka stumbra veidolā ir 18. un 19. gadsimta tradīcija. Nolauzts koka stumbrs bez lapām simbolizē cilvēka aprauto mūžu, bet katrs nocirstais zars – mirušu dzimtas locekli. Savukārt čūska, kas apvij Ķemeru pieminekli, ir mūžības simbols. Šajā gadījumā dzimtas locekļi ir Ķemeru galvenie ārsti, kas aizgājuši mūžībā, bet pieminēti uz stumbra nolauztajiem zariem.

Kad biju izpētījis savdabīgo pieminekli, saprotams, devos uz tā saucamo Mīlestības saliņu – mākslīgi izveidotu saliņu Vēršupītes kanāla noslēgumā. Pašlaik tur atrodas vien bēdīga paskata atliekas no reiz krāšņa, ar kokgriezumiem rotāta mūra paviljona, kur bieži skanējusi mūzika, bet kūrorta viesiem piedāvātas uzkodas un dzērieni. Man ir bail no augstuma, tomēr pārvarēju sevi un pa šaubīgām vītņu kāpnēm uzrāpos uz rotondas jumta. Kā izrādījās, citiem nemaz nav bail no augstuma, jo jumts bija kā nosēts ar alkoholisko dzērienu pudelēm un tukšām čipsu pakām. Tas vedināja domāt par apbrīnojamo cilvēku drosmi un pašpārliecinātību, jo, ja es tur augšā būtu attapies krietnās burās, tad lejā, visticamāk, nolaistos ar galvu pa priekšu.

FOTO: MĪLESTĪBAS SALIŅA ĶEMERU PARKĀ

Atgriežoties mājās, man patiesi pietrūka Ķemeru parka. Es dievinu parkus, īpaši tādus nedaudz mežonīgus, kuros vēl klīst vēstures elpa un mājo pa kādam mežonīgam zvēram. Lai arī ar kūrortu ir cauri, tomēr Ķemeru parks patiesi ir lieliska vieta, kur dziedēties. Labi, vismaz atpūsties, pazvilnēt zālītē un palasīt kādu labu grāmatu. Es kaunos, bet man šis parks tiešām bija atklājums, ko bez šaubām ierindoju Latvijas skaistāko un interesantāko vietu sarakstā.

VIDEO: ĶEMERU SANATORIJA UN PARKS NO PUTNA LIDOJUMA