Emigrants un mūsu izredzes

Viņam ļoti gribējās stāstīt 

Skaļi un krāsaini aprakstīja savu pārtikušo eksistenci. Vispirms par  dārgām mantām, padevīgām sievietēm, un pēc tam tika komentēta arī ķīniešu sieviešu uzupurēšanās nākotnes vārdā. Ķīniešu sievietes solīdā vecumā labprātīgi pametot savus dzīvokļus, lai tajos varētu ievākties bērni. „Jaunajai paaudzei dzīvoklis ir daudz vairāk nepieciešams nekā gados vecākai sievietei,” uzsvēra referents un nedaudz domīgi konstatēja, ka ķīniešu tantiņu gatavība labprātīgi pārvērsties par bezpajumtniecēm esot apbrīnas cienīga drosme. „Šī vecākās paaudzes gatavība upurēties nākotnei un savai valstij ir patriotiskas apbrīnas vērta!” viņš slavēja ķīniešu pensionāres un neaizmirsa saprast arī to, cik grūti tādai “kundzei cienījamos gados” ir nomazgāties no rīta vai vakarā, jo vienīgā viņas pasaule esot iela un drazu čupa ielas malā, uz kuras gulēt. Bet patriotes viņas esot. Tas nu skaidrs kā diena. 

Reakcijas uz viņa stāstīto nebija. Neviens nereaģēja. Ne no labās, ne no kreisās puses. Tāpēc viņš turpināja par Indijas un Pakistānas, Austrālijas un Jaunzēlandes ceļojuma iespaidiem. Apmeklētajās vietās bārdainais latviešu puisis noteikti būtu varējis palikt uz dzīvi, jo pasaule esot gatava uzņemt tādus kā viņš ar atplestām rokām, jo par palikšanu viņš spējot trekni samaksāt. Šajā brīdī bija pienākusi kārta Latvijai.  

Latvija neder

Latviešu valodā džeks salika visu pa vietām. Kritizēja nesaudzīgi to, kas dzimtenē noticis un notiek. Vispirms noklausījos, „cik Rīga kļuvusi tukša”, un to redzot katrs, kas uz “šo sādžu” atbrauc. Pēc tam par to, cik maz Latvijā maksā par darbu un cik stulbi ir visi, kas strādā Valsts uzņēmumu dienestā, Ekonomikas un Finanšu ministrijā. Pēc tam verbālu pļauku saņēma arī politiķi, ierēdņi un mēs pārējie. Palicēji esot neuzņēmīgie un neapdāvinātie, jo tie, „kam galva uz pleciem”, jau sen Latviju ir pametuši. Tad viņš izteiksmīgi paskatījās uz mani un turpināja tekstu par to, ka arī sievietes varot atrast savu laimi ārzemēs. Pat viņa māte pārcelšoties uz Saūda Arābiju kopā ar savu jauno draugu un māsa esot gatava “dzīvot vienalga kur ārzemēs kā pārticis cilvēks”. Dubaija taču esot lielisks piemērs talantiem no Latvijas. “Ko gaidāt?” viņš jautāja un nesaudzīgi paskatījās uz mani. Nereaģēju. Skatījos uz lidostas sienas pulksteni. 

Nekas nekam neder

Pēc tam sekoja stāsts par to, cik Latvija ir neperspektīva lielražošanai. Pat ķīniešiem neesot jēga piekrāmēt konteineru ar mantām un vest uz šejieni, jo neviens neko nopirkt tāpat nevarot. Veikalos neko sakarīgu nepārdodot un Latvija kā valsts esot neperspektīva. Paredzēju, ka tālāk sekos aģitācija Kremļa un Putina stilā par to, ka „mazas valstis ir nejēdzība” un priekšlikumi pievienoties Krievijai. Kā pārticības garantam. Taču tas nesekoja, jo mani izglāba lidostas skaļrunis, kas aicināja Arturu Auziņu uz Helsinku lidmašīnu. Pārcilvēks noreaģēja kā odzes sadzelts un metās uz autobusu. Viņam līdzi čāpoja arī tas, kurš sēdēja pa kreisi. Laikam jau abi bauda laimi kopā. 

Es paliku uz soliņa. Man bija biļete turp-atpakaļ režīmā. 

Redzēsim, kurš šajā kaujā uzvarēs. Mēs vai emigranti.