Nekāda "Facebook", interneta un pat elektrības: kā dzīvo 18. gadsimtā aizkavējušies amerikāņi (24)

Amišu kopienu aizsākumi meklējami 17. gadsimta beigās, kad franču sprediķotājs Jakobs Amans no Elzasas nodibināja pats savu baznīcu. Tā ļoti stingri pieturējās pie svētajiem rakstiem un Bībelē rakstīto tulkoja burtiski.

Amana mācības sekotāji izpletās pa visu Šveici un Elzasu, līdz pie varas nāca Luijs XIV un ticīgos aizdzina pāri okeānam uz Ameriku.

Mūsdienās vairums amišu - anabaptistu kristiešu grupu - dzīvo ASV un Kanādas ziemeļos. Pati lielākā kopiena ir Pensilvānijā - ap 51 000 cilvēku.

Ņemot vērā to, ka amiši neizmanto mūsdienu saziņas līdzekļus, atsevišķas kopienas neuztur kontaktus. Gadu gaitā katrā amišu kopienā izveidojušās savas tradīcijas un dzīvesveids, tomēr pamatā visi dzīvo pēc ļoti burtiskas svēto rakstu interpretācijas.

Civilizācijas kārdinājumu aizliegums

Lai pretotos kārdinājumiem, amišiem jādzīvo pēc iespējas vienkāršāk un jānododas smagam darbam. No ārpasaules labumiem jāizvairās. Gandrīz visas amišu ģimenes nodarbojas ar lauksaimniecību.

Amiši dzīvo pašu rokām celtās mājās. Televīzija, tālruņi, kino, datori - tas viss ir stingri aizliegts. Amiši ģērbjas tāpat kā viņu senči pirms 300 gadiem.

Saimnieko, nevis karo

Kā jau var iedomāties, amiši tikpat kā nemaksā nodokļus (izņēmums ir tie, kuri nodarbojas ar tirdzniecību). Dzīvojot kopienā, tās noteikumus viņi tur augstākā vērtē nekā valdības pieņemtos likumus.

Lai ko amišam ievajadzēsies (no mājas celšanas līdz vecāko radinieku aprūpēšanai), "savējie" vienmēr palīdzēs.

Amiši ir kategoriski pret vardarbību un jo īpaši militāro dienestu. Vīriešiem pat aizliegts audzēt ūsas, jo tiek uzskatīts, ka tas norādot uz pārāk lielu kaujinieciskumu.

Vēl viens interesants fakts - šiem cilvēkiem pasē nav fotogrāfijas. Tiesa gan, pase vispār ir tikai retajam amišam. Tas gan viņu dzīvi pārāk neapgrūtina, jo lielākā daļa tā arī nekad neizbrauc no valsts.

"Baušļos aizliegts veidot savu elku tēlu jeb atveidu. Daudzi nesaprot, ko tas nozīmē," franču dokumentālajā filmā "Amiši. Utopijas ieleja" stāsta sieviete no amišu kopienas. "Es domāju tā: nofotografējies, paskaties uz sevi un saki: "Ak, kāda es skaista!" Un tad tev gribas būt vēl skaistākai."

Svešais starp svešajiem

Lai arī amišu paražas tiek uzskatītas par ļoti stingrām, viņi atšķirībā no daudzām citām konfesijām nekristī savus bērnus, bet ļauj jaunajai paaudzei pašai izvēlēties savu dzīves ceļu.

Pusaudžiem noteiktā periodā tiekot atļauts padzīvot kā parastiem amerikāņiem. Taču pēc tam jāpieņem lēmums: atgriezties kopienā vai uz mūžu pamest amišus, atpakaļ neskatoties. Tādā gadījumā dzimtajā pusē pie ģimenes vairs nevarēs atgriezties.

Vairums pusaudžu izvēlas pirmo variantu. Lielākoties tas saistīts ar faktu, ka pēc stingri reliģiozās un vecmodīgās audzināšanas viņiem ir grūti iekļauties modernajā sabiedrībā un atrast kopīgu valodu ar vienaudžiem.

Tieši tāpēc amiši jau paaudzēm ilgi precas tikai kopienas ietvaros, kā rezultātā tā izveidojusies par ģenētiski noslēgtu populāciju. Amiši neatzīst ne kontracepciju, ne abortus. Ģimenēs vienmēr ir daudz bērnu - nereti pat septiņi un vēl vairāk.

Kopiena diezgan strauji aug: tajā ir augsta dzimstība, bet ļoti zema bērnu mirstība. Paši amiši šo fenomenu skaidro ar tuvību dabai un veselīgu dzīvesveidu.

Made by Amish

Mūsdienās daudzi amiši ir gatavi kaut nedaudz atkāpties no kopienas stingrajiem likumiem - sarunājas ar tūristiem, fotografējas, filmējas dokumentālajā kino, sniedz intervijas. 

2012.gadā amerikāņu telekanālā TLC debitēja realitātes šovs "Breaking Amish", kurā filmējās vairāki amišu un mennonītu (nedaudz mazāk stingras anabaptistu grupas) jaunieši. Tūkstošiem amerikāņu televīzijas ekrānos varēja sekot līdzi tam, kā amiši Ņujorkā iepazīst 21. gadsimtu.

Ekoloģisko un "tīro" produktu buma laikā uzraksts "ražojuši amiši" pierādījis sevi kā gudru mārketinga taktiku. Medus, piens, sviests, siers, kukurūza un gaļa no amišu saimniecībām kotējas ļoti augstu, jo netiek izmantotas nekādas ķimikālijas, pesticīdi un pat modernā lauksaimniecības tehnika.

Amišu ražotā produkcija tiek pārdota prestižos Ņujorkas rajonos.

Amiši darina arī koka mēbeles un tekstilizstrādājumus. Laiku, ko modernajā pasaulē atvēl televīzijas pārraidēm un tamlīdzīgi, amiši var tērēt rokdarbiem un vēl savus izstrādājumus pārdot. Vienu mēbeli vai paklāju var pārdot par vairākiem simtiem dolāru vai pat vairāk.

Mierīgi un draudzīgi. Kur problēma?

Kā jau iepriekš norādīts, kopiena strauji kļūst arvien lielāka. Demogrāfu aplēses liecina, ka 2026.gadā amišu skaits sasniegšot pusmiljonu. 

Šim skaitlim pieaugot, arvien lielākas problēmas varētu sagādāt fakts, ka amiši ir visai vienaldzīgi pret valsts likumiem. 

Pagaidām ASV valdība pret kopienu izturas diezgan pretimnākoši. Neskatoties uz to, ka vairumam amišu nav ne autovadītāja apliecības, ne veselības apdrošināšanas, ne pat pases, viņi izņēmuma kārtā dokumentu vietā varēja uzrādīt baznīcas vecākā ar roku rakstītu rīkojumu. 2001.gadā šāda iespēja tika atcelta - ja amiši vēlas izbraukt no valsts, tad viņiem jāpārkāpj principi, pēc kuriem dzīvo.

Ja valdība kļūs mazāk pielaidīga pret amišu kopienu, tā varētu zaudēt savu atšķirīgo dzīvesveidu un integrēties pārējā sabiedrībā.