Turcijas draudi iebrukt Sīrijā. Trīs iemesli, kāpēc tam pievērst uzmanību (18)

Turcijas piedāvājums principā ietver kontroli pār tādiem vērā ņemamiem ziemeļu apdzīvotajiem centriem kā Tel Abjādu, Ras al Einu un Al Malikiju bez kuru kontroles Sīrijas kurdu valstiskums nebūtu iedomājams. Turklāt Turcija ilgstoši jau iepriekš bija draudējusi, ka nekautrēsies izmantot militāru spēku, ja sarunas par buferzonas izveidi nenesīs augļus.

«Rudaw» slejas autors Deivids Romano pieļauj, ka Turcija varētu vēlēties iegūt kontroli pār minētajiem centriem, lai likvidētu de facto autonomos un Sīrijas kurdu dominētos politiskos veidojumus. Tāpat Turcija vēloties iegūt vēl vienu teritoriju, kur izmitināt 3,6 miljonus Sīrijas bēgļu, kuri pagaidām šajā valstī atrodas. Turcija gan pati uzsver, ka tās interesēs ir tikai nodrošināt savas dienvidu robežas aizsardzību un panākt, lai tai naidīgie elementi tiktu atvilkti no tās robežas.

Par laimi, 7. augustā pēc smagām pārrunām ASV un Turcijas pārstāvji panāca vienošanos, kuras ietvaros tiks izveidots vienots centrs minētās buferzonas izveidei. Tāpat abas puses vienojās, ka buferzona arī tiks izmantota bēgļu izmitināšanai un ASV palīdzēs Turcijai tikt galā ar draudiem, kas nāk no Sīrijas.

Līdz ar to izskatās, ka Turcijas operācija varētu vismaz pagaidām arī nenotikt un Ankara kontroli pār šim teritorijām varētu saņemt mierīgā ceļā.

Šāda notikumu attīstība ir būtiska, jo tā jau būtu trešā reize, kad Ankara ar tiešu militāru intervenci uzņemtos ietekmēt Sīrijas pilsoņu kara gaitu. Pirmo reizi tas tika darīts 2016. gadā ar operāciju «Eifratas vairogs», kuras ietvaros kurdu dominētajiem Sīrijas Demokrātiskajiem spēkiem (SDF) tika liegta iespēja kontrolēt vienotu teritoriju valsts ziemeļos. Savukārt otrais iebrukums notika 2018. gadā, kad Ankara okupēja šo pašu spēku kontrolēto Afrīnas kantonu Sīrijas ziemeļrietumos.

Jautāsiet, kāpēc Turcija tik ļoti ir iestājusies pret Sīrijas kurdiem? Tas tāpēc, ka Ankara domā, ka jau minētajiem Sīrijas Demokrātiskajiem spēkiem ir saiknes ar Turcijā esošo Kurdistānas Strādnieku partiju (PKK). Tā savukārt ir spēks, kura Turcijā cīnās par lielāku kurdu autonomiju un atrodas de facto karastāvoklī ar Erdogana valdību. Ne velti Ankarai jau ilgi ir kremtis ASV sniegtais atbalsts Sīrijas Demokrātiskajiem spēkiem, kurš bija nepieciešams šīs grupas cīņai pret teroristisko grupējumu «Islāma valsts».

Tomēr kāpēc uzmanību šiem Turcijas iebrukuma draudiem vajadzētu pievērst arī mums Latvijā? It īpaši, ja  Turcijas iebrukuma risks kopš vakardienas vismaz īstermiņā ir būtiski samazinājies.

Iemesls Nr.1: potenciāla NATO vienotības vājināšanās

Ja Erdogans patiešām izvēlētos spert tik radikālu soli, tas nenoliedzami būtiski sarežģītu jau tā salīdzinoši saspringtās Turcijas un ASV attiecības. ASV tomēr nevēlas tik vienkārši atteikties no ietekmes pār Sīrijas Demokrātiskajiem spēkiem, kuri veic būtisku darbu ieslodzīto «Islāma valsts» karavīru uzraudzīšanā un arī atbrīvoto teritoriju stabilizācijā. Vašingtona saprot: ja tā izvēlēsies upurēt draudzību ar SDF draudzības ar Turciju vārdā, tad tiks ievērojami grauta savstarpējā uzticība un līdz ar to - iespējas veidot ar kurdiem konstruktīvu sadarbību.

Ne velti ASV aizsardzības ministrs Marks Espers otrdien, 6. augustā, nāca klajā ar paziņojumu, ka ASV Sīrijas Demokrātiskos spēkus pamest negrasās un «viņa valsts novērsīs vienpusējus iebrukumus, kuri grautu ASV, Turcijas un Sīrijas Demokrātisko spēku kopīgās intereses Sīrijas ziemeļos,» vēsta raidsabiedrība Reuters. Foreign Policy pat pauž viedokli, ka Espers ar šo retoriku varētu būt norādījis, ka Vašingtona būtu gatava spert kādus konkrētus atbildes soļus. Turcijai šāda pozīcija nenoliedzami nav patīkama. 

Šādā kontekstā jāatceras, ka Turcija ir arī NATO dalībvalsts un vēl lielāks saspīlējums ar tās lielo «bosu» katrā ziņā nedarītu neko labu vienotībai citos NATO jautājumos.

Jāatgādina arī, ka Turcijai pēdējos gados ir ievērojami pieauguši uzsvari uz sadarbību ar Krieviju.

Piemēram, vēl pavisam nesen Ankara no Krievijas iegādājās S-400 pretraķešu aizsardzības sistēmu. Šeit varētu rasties jautājums, vai, teiksim, Turcija būtu tik atsaucīga alianses ietvaros aktīvi vērsties pret Maskavu tad, ja to aktīvi lūgtu valsts, ar ko tai ir ārkārtīgi saspīlētas attiecības.

Iemesls Nr.2: potenciāla starptautiskā terorisma spēcināšana

Sīrijas Demokrātiskie spēki, kuri teritoriāli sakāva «Islāma valsti» Sīrijas austrumos, pagaidām ir saņēmuši gūstā tūkstošiem grupas kaujinieku. Atsevišķi ASV virsnieki ir pauduši viedokli, ka

Turcijas iebrukums varētu likt Sīrijas Demokrātiskajiem spēkiem novērst uzmanību no teroristu apsargāšanas un tā vietā fokusēties uz Turcijas ambīciju iegrožošanu.

Tas savukārt varētu apdraudēt «Islāma valsts» kaujinieku apcietinājuma vietu drošību un, iespējams, pat ļaut tiem izbēgt, paudis jau minētais ASV aizsardzības ministrs Marks Espers.

Jāatgādina, ka līdzīga situācija jau ir bijusi novērojama. Piemēram, 2018. gada martā, kad Turcija uzbruka SDF kontrolētajam Afrīnas kantonam, tā komandstruktūra nolēma apturēt sākto militāro operāciju pret «Islāma valsti» Deir ez Zorā. Tas pats notika arī 2018. gada maijā, kad Kobanī un Tel Abjādas tuvumā norisinājās sadursmes starp Turcijas un SDF spēkiem, vēsta Kurdistan 24.

SDF pārstāvis Tols Hildans intervijā Middle East Eye ir arī paudis viedokli, ka Turcijas uzbrukuma kontekstā varētu pieaugt arī tā saucamo sleeper cells jeb teroristu, kuri dzīvo sabiedrībās un gaida izdevīgu uzbrukuma brīdi, ietekme. Tie savukārt tad varētu mēģināt arī nokļūt Eiropā un, iespējams, arī Latvijā.

Iemesls Nr.3: potenciāli lielāka iespēja Sīrijai apvienoties

Ja nu gadījumā Turcija iebruktu Sīrijā un ASV mainītu savu pozīciju, beigu beigās izvēloties nestāties ceļā, SDF politiskajai vadībai būtu vēl viens iemesls censties veidot ciešāku koordināciju ar Bašara Al Asada režīmu, kurš jau pagaidām ir atkarojis lielāko Sīrijas daļu. 

Jāpiemin, ka Sīrijas pilsoņu kara ietvaros jau iepriekš ir bijusi novērota Asada un kurdu spēku savstarpēja koordinācija, kā arī Asada manevri Turcijas spēku tuvumā. Līdz ar to nevar izslēgt, ka kaut ko līdzīgu varētu redzēt vēlreiz. Tāpat ciešāka militāra koordinācija varētu sniegt papildu vēlēšanos veidot ciešāku sadarbību arī politiskajā līmenī. Jau kādu laiku starp šiem spēkiem norisinās mēģinājumi vienoties par attiecību ietvaru pēc kara beigām, taču ievērojams progress nav novērojams.

Lai gan varbūt daudziem šķitīs, ka Asads pats par sevi ir marionete un viņam arī nav īsti iespējas ļoti pretoties Turcijai, tomēr nedrīkstam aizmirst, ka aiz viņa stāv Krievija un Irāna. Savukārt šīs valstis var censties Turciju iegrožot gan divpusējā līmenī, gan caur jau minēto Astanas sarunu formātu.

Šāda dinamika, kura saistās ar Sīrijas apvienošanu un eventuālo konflikta noregulējumu, ir aktuāla arī mums, jo no Sīrijas tomēr nāk ievērojamas bēgļu plūsmas un par sevi liek manīt arī jau iepriekš minētais starptautiskais terorisms.