/nginx/o/2019/08/07/12445024t1hda1e.jpg)
Tu esi spējīgs, veiksmīgs, māki runāt ar cilvēkiem, pārliecināt. Tu patīc citiem un patīc arī sev. Zems pašvērtējums – tas nav par tevi. Protams, protams, vienmēr var labāk, bet tu dari maksimumu visās situācijās; un, ja cenšas, tad jau arī sanāk. Nesanāk jau tiem, kuri nedara, necenšas.
Un tad atgadās kaut kas neparedzēts. Tu sasit mašīnu. Darbā piedzīvo būtisku neveiksmi. Tevi pamet dzīvesbiedrs. Bet varbūt tu vienkārši saņem negatīvu atgriezenisko saiti no kolēģiem vai vadības. Varbūt tavs bērns sakaujas vai izrādās, ka viņa sekmes ir labākajā gadījumā vidējas. Vai varbūt tu saslimsti tā, ka tas traucē darīt lietas, ko iepriekš esi varējis. Varbūt pēkšņi vairs nevari naktī aizmigt – nevis vienu nakti, bet jau mēnešiem.
Nav grūti mīlēt cilvēku, kurš ir formā, kuram viss izdodas un kurš skatās ar cerībām nākotnē, taču zinām jau, ka labākais tests patiesai mīlestībai ir grūtie brīži.
Līdzīgi ir arī ar sevi. Viegli mīlēt sevi tad, kad viss notiek pēc mūsu plāna, taču vai tā ir īsta mīlestība?
Vairums no mums izprot beznosacījumu mīlestības ideju, kas savā vistīrākajā formā parasti ir starp bērniem un vecākiem. Mēs mīlam savu bērnu, neatkarīgi no tā, vai viņš ir labā omā vai ne, vai viņš sastrādā blēņas vai uzvedas labi (tas nenozīmē, ka nevaram tajā pašā laikā izjust arī dusmas un bezspēcību šajās attiecībās).
Patiesa sevis pieņemšana un mīlestība nozīmē, ka līdzīgā veidā attiecamies pret sevi.
Ai, cik bieži izrādās, ka situācijās, kur dzīve un mūsu tuvie cilvēki pēkšņi vairs nav “mūsu pusē”, arī mēs paši metamies sevi kritizēt, nosodīt, kaunināt.
Pēkšņi izrādās, ka tas vienīgais cilvēks, ar kuru mums nāksies nodzīvot visu dzīvi – mēs paši, arī mūs nodod brīdī, kad tik ļoti nepieciešams labākais draugs un līdzjūtība.
Neatkarīgi no tā, ar kādām spējām esam apveltīti vai kāds ir mūsu sociālais statuss, mēs visi esam ievainojami. Ievainojamība ir daļa no tā, ko nozīmē būt cilvēkam; mēs nevaram nodzīvot dzīvi bez sāpēm un krīzēm. Sevis pieņemšana nozīmē būt kopā ar sevi un būt līdzjūtīgam pret sevi arī tad, kad jūtamies visievainojamākie.
Ko nozīmē līdzjūtība pret sevi? Vai tā ir sevis žēlošana? Nē! Tad, kad žēlojam sevi, mēs gaužamies par to, cik mums ir slikti salīdzinājumā ar citiem, un to, cik ļoti tie citi mums dara pāri vai mūs nesaprot.
Savukārt līdzjūtība pret sevi nozīmē apzināties, ka es esmu cilvēks un kā visi cilvēki - ievainojams un pakļauts sāpēm. Līdzjūtība pret sevi nozīmē just līdzi cilvēciskajam sevī un nevis intelektuāli saprast, bet patiesi sajust, ka neviens, neviens nav un nevar būt perfekts, un tieši tas mūs padara cilvēcīgus; līdzjūtība pret sevi nozīmē sajusties vienotam ar citiem.
Pēdējo gadu pētījumi psiholoģijā parāda, ka līdzjūtība pret sevi ļauj mums justies laimīgākiem (ne vienmēr laimīgiem!) ilgtermiņā, veidot dziļākas attiecības ar citiem un arī gūt panākumus.
Ieklausies, ko saka un kādā tonī skan tava iekšējā balss! Vai tā ir kritiska un nosodoša, vai arī iedrošinoša un silta? Iedomājies, ja tavs labākais draugs (vai bērns, vai māsa, vai kāds cits tuvs cilvēks) justos līdzīgi, ko tu viņam teiktu?
Kā tu to teiktu? Kļūsti par labāko draugu sev, pieņem un izturies ar līdzjūtību pret sevi arī tad un jo īpaši tad, kad ir grūti.
2019. gada rudenī Psiholoģijas un KBT centrā "Intellego" rīkosim personības attīstības ciklu – “KĀ SADRAUDZĒTIES AR SEVI: pašvērtējums un kā to stiprināt?” Uzzini vairāk mājas lapā www.intellego.lv