Baltijas ceļš Viktorijas atmiņās (4)

Par Molotova-Ribentropa slepeno paktu uzzinājām pēc Mavrika Vulfsona uzstāšanās Maskavā. Jau tad bijām gatavi kaut kam radikālam, kas atnestu Baltijas valstīm neatkarību. To dienu sajūtu aprakstīšanai trūkst vārdu. Tādu tautas vienotību nu jau, liekas, vairs nepiedzīvošu. Tad aktīvi piedalījāmies tautas manifestācijās. Kā varēja nezināt, kas notiks? Vecākais dēls tad dienēja alternatīvajā dienestā, un puiši piedalījās kārtības uzturēšanā un pasākuma koordinēšanā.

Mēs ar vīru laicīgi devāmies uz Pleskavas šoseju, cik vien tālu ar sabiedrisko transportu varēja nokļūt. Bijām aiz Rīgas robežas, līdzi bija tranzistors, lai dzirdētu tiešraidi. Bija ļoti daudz cilvēku, mašīnu straume nepārtraukti virzījās pa Vidzemes šoseju. Kādas automašīnas vadītājs pavēra auto durvis un aicināja braukt uz posmu, kur nav tik daudz tautas. Ne mirkli nekavējoties, kāpām auto un braucām.

Skats bija varens, automašīnu kolona virzījās no Rīgas, tikai reta mašīna brauca pretējā virzienā. Visur bija līksmu, satrauktu cilvēku virtene, gar ceļa malu karogi, ziedi. Braucām un uzpasējām laiku, lai nenokavētu sākumu 19:00. Kad bija atlikušas vairs tikai kādas 5 min, kāpām ārā no auto un iestājāmies rindā, sadodoties rokās. Vietās, kur cilvēku rokas neskārās, tika padotas tautiskās jostas. Virs galvas lidoja helikopters, un manījām, ka mūs filmē. Tikai vēlāk uzzinājām, kas bija šis filmētājs - žurnālists Juris Kaža.

Un, kad radio ēterā atskanēja aicinājums sadoties rokās, likās, ka caur rokām iziet strāva. Saviļņojums neaprakstāms un lepnums - MĒS TO IZDARĪJĀM!

Visi gavilēja un nebūt nesteidzās pamest savas vietas. Protams, pēc tam sēdamies tajā pašā auto, ar kuru atbraucām, un mūs praktiski aizveda gandrīz līdz mājām. Atvadījāmies, apkampāmies, pat neatceros, kā sauca to vīrieti un viņa meitiņu, bet sajūta bija fantastiska; bija pārliecība, ka mēs atgūsim neatkarību.

Ir pagājuši 30 gadi, vairs nav mana dzīvesbiedra, tikai skumji, ka mūsu sapņi nav piepildījušies... Esam atguvuši brīvību, bet vai esam neatkarīgi? Kāpēc Lietuva un Igaunija par mums ekonomiski ir krietni spēcīgākas?

Saka, ka katram jābūt savā vietā un jādara darbs godprātīgi pēc labākās sirds apziņas. Es strādāju onkoloģijas centrā līdz pat saviem 70, kopu pacientus pēc operācijām. Nu vairs pašai nav veselības un jāiztiek ar vienīgo iztikas līdzekli, pensiju, un tā ir māksla izdzīvot ar šo summu.

Mūsdienu jaunatnei joprojām stāstu, cik skaists bija tas laiks, cik vienoti tad bijām. Kaimiņu meitene, vēstures eksāmenu nolikusi, man zvanīja un teica paldies, jo atcerējās manis stāstīto gan par Baltijas ceļu, gan Tautas frontes dibināšanu, barikādēm...

Atliek vien novēlēt, lai mūsu politiķi domā vairāk par taupību, nešķiež līdzekļus nelietderīgām reformām, lai domā, kā radīt apstākļus, lai tie, kas pametuši dzimteni ekonomisku apstākļu dēļ, atgrieztos!

Vēl gribu redzēt plaukstošu Latviju, lai mani mazbērni nedomātu to pamest, lai darītu darbu un saņemtu pienācīgu atalgojumu.