Baltijas ceļš Raivo atmiņās (2)

Bija saulaina diena, bet diezgan vējaina. Topošā sievasmāte slauca govis, kad iegāju kūtī. Pielika slaucamo aparātu ceturtajai govij un, ieraudzījusi mani, jautāja, vai jaunie braukšot uz to Baltijas ceļu. Nu bet protams! 20 gados ir interesanti piedalīties visādos pasākumos, protams, mēs brauksim! "Redzi," viņa teica topošajam sievastēvam, "un tu negribi braukt?"

Pēc smagas darba dienas sievastēvs noburkšķēja, ka varot jau arī aizbraukt. Govis bij sakoptas, uzvilkām tīras drēbes, es uzvilku jauno, dārgo džinsu jaku, sievastēvs ielika Abavas tranzistoram jaunas lielās, apaļās baterijas, un mēs braucām uz to Baltijas ceļu. Pie "Sēnītes" jau bija daudz ļaužu, tādēļ braucām tālāk līdz Vangažiem, apgriezāmies Siguldas virzienā un nolikām mašīnu ceļa malā. 

Reta cilvēku rinda bija izkārtojusies gar ceļa malu. Noliku žigulīti ceļa malā, un gājām stāties rindā. Sievastēvs ieslēdza dzelteno  tranzistoru (Abavu), pieregulēja vidēju skaļumu, uzmeta siksniņu plecā, un tā mēs tur nostājāmies. Pa radio aicināja cilvēkus sadoties rokās. Tas nebija vienkārši, jo pa labi no mums bija tuvu cilvēki, bet pa kreisi patālu. Iedevām roku tiem pa labi un tad stiepāmies pie tiem pa kreisi. Tikai pēc vairākām minūtēm mēs pavilkām rindu un man izdevās satvert roku pa kreisi stāvošajai sievietei. Tā mēs tur stāvējām, paši nezinādami, kāpēc. Tad visa rinda pavirzījās uz raustīto vidusass līniju. Garām brauca mašīnas pa otro joslu, bet ļoti lēni. Dažas mašīnas apstājās, un cilvēki izkāpa, lai aizpildītu tukšumus rindā. Rokas bija izstieptas maksimāli, lai saturētu blakus stāvošo. Bija mazliet baisi, jo ja nu atbrauks milicija? Pa radio skanēja dažādas patriotiskas dziesmas, un tas aizķēra. 

Stāvējām tā ilgi, pusstundu, varbūt stundu, varbūt ilgāk, jo devāmies prom, kad sāka jau krēslot. Garām pabrauca kolona ar Latvijas karogiem uz kravas auto. Pa radio teica, ka esam rokās sadevušies no Viļņas līdz Tallinai. Bija dīvaina sajūta, kā kaut kā liela sākumā. Bailīgi, bet kaut kāds lepnums un cerība bija sajūtās. Jo mēs gribējām neatkarību... neatkarību no krievu valodas pamatā. Lai, veikalā ieejot, tev neteiktu "zdrastje", lai mums būtu MŪSU ganības, lai būtu brīvi un savas zemes lēmēji. To grūti paskaidrot, bet tas bija lepnums par to, ka esam latvieši. Ja vēl ar mums ir lietuvieši, un igauņi, tad noteikti jānotiek kam lielam un pozitīvam un mums noteikti izdosies.

Pēc 25 gadiem iegāju to pašu Vangažu pārtikas veikalā, un atkal man pateica "zdrastje". Skumji, bet fakts! Ta ko tur, pirms pieciem gadiem, pirms pāris mēnešiem iebraucot būvobjektā, sacīju sargam, lai atver vārtus, tad viņš man palūdza krieviski pateikt to pašu. Skumji, ka tik ļoti daudz cilvēku todien ticēja, ka mums izdosies, bet šodien ir tik daudz citu valodu mūsu dzimtenē. Ne tikai krievu, bet arī angļu un pat ķīniešu. Mēs toreiz nezinājām, ka būs tā. Mēs ticējām, ka tovakar visu to no darba nogurušo cilvēku tikšanās tur uz lielceļa atnesīs ko labāku mūsu bērniem, mazbērniem, mums pašiem, un neviens neaizbrauks svešumā. Mēs ticējām toreiz, un es ticu šodien, ka nevajag vectēvu atgūtos īpašumus pārdot skandināviem, eiropiešiem un sazin kam vēl. Tēvzemi nevajag iemainīt pret lietotiem Opel, BMW markas auto. 

Mēs paši varam uzart, apsēt un nopļaut savu zemi. Es un noteikti daudzi ir gatavi strādāt no tumsas līdz tumsai, kā mans vectēvs, kam sviedru piles pil pa degunu siena pļavā. Ticībā, ka mazbērniem būs vieglāk, labāk un ērtāk dzīvot... neaizmirstot un nenoniecinot iepriekšējo paaudžu ieguldījumu iespējai runāt latviski. Runāt brīvi visur savā valstī un svinēt vasaras un ziemas saulgriežus neslēpjoties. Dziedāt "Dievs, svētī Latviju" skaļi un lepni, ne tā, kā to dziedāja man omīte - klusi un kad tuvumā neredz svešus ļaudis. 

Es ticu, ja šodien piedāvātu sievastēvam braukt uz to Baltijas ceļu, viņš nedomādams piekristu, jo par vectēvu, tēvu un savu zemi ir jābūt vienmēr gatavam stāvēt, gan pirms 30 gadiem, gan šodien, gan pēc 30 gadiem, un turpmāk vēl... gan Vangažos, gan no robežas līdz robežai, kamēr mums vēl tādas ir, jo tikai tu un es varam saglabāt to, ko mums ir devuši mūsu senči.