Andrejostas mistērija jeb kur paliek nacionālā bagātība?

Briesmīgie tūristi

Šovasar mediju telpu pārņem informācija par to, kā populāri tūrisma ceļamērķi pamazām tiek slēgti tūristiem. Horvātija, Itālija, Spānija vēlas ierobežot apmeklētāju skaitu savās lieliskajās pludmalēs un pilsētās tāpēc, ka viesi izturas nolaidīgi pret dabu un vidi, to sabojājot un ievainojot. Piemēram, nesen varējām izlasīt informāciju par to, kā divi vācu tūristi no Berlīnes bija apmetušies uz ietves pie plaši pazīstamā Rialto tilta Venēcijā, lai uzvārītu sev garšīgu kafiju. Viņi paguva uzstādīt, iekurināt savu gāzes plītiņu, uzvārīt ūdeni un ieliet to kafijas tasēs. Taču brīdī, kad smaržīgās dziras cienītāji uz tilta vēlējās to malkot, tos paņēma ciet itāliešu policija. Par nepiedienīgu uzvedību abus vācu tūristus sodīja ar 1000 eiro soda naudu un izraidīja no pilsētas. Vai šo akciju sarīkoja konkurējošu kafejnīcu īpašnieki? Nē, šāda rīcība bojā ietvi un pikniki nav pieļaujami tik intensīvi apmeklētā tūristu mekā kā Venēcija, kuru ik gadus apmeklē 30 miljoni ārzemju viesu. Venēcijas Domes priekšsēdētājs Luidži Brugnaro uzskata, ka viesiem un tūristiem nāktos rēķināties ar apstākļiem un vajadzībām, kurus vietējie uzskata par svarīgiem.

Par tūristu rupjību un paviršību pret dabu, ēkām un vidi itālieši ir sūdzējušies jau sen. Tieši tāpat kā mēs Rīgā esam sašutuši par ārzemju tūristu lielo vajadzību urinēt pie Brīvības pieminekļa Rīgas centrā. Tāpēc minēto incidentu plaši apsprieda arī vietējā pilsētas portālā un medijos. Pārāk ilgi venēcieši esot pacietuši tūristu bezkaunību, un tāpēc ar pirmo maiju atbraucējiem ir aizliegts rīkot spontānus piknikus pilsētā, piemēslojot ietvi. Vairs nedrīkst laistīties ar limonādi un kafiju uz kāpnēm, peldēties kanālos, mazgāt savas drēbes slavenajās strūklakās, pastaigāties pa ielām kailām krūtīm (vīriešiem!), bez apģērba vai peldkostīmos. Par pārkāpumiem nāksies maksāt soda naudu, samierināties ar izraidīšanu un rēķināties, ka tiks ziņots arī attiecīgās valsts vēstniecībai vai konsulātam.

Piesārņojums, rindas un konflikti ar vietējiem iedzīvotājiem nokaitinājuši arī Barselonas iedzīvotājus. Ar ēdienu un atkritumiem tūristu aptraipītās Antonio Gaudi ēkas raisījušas lielu vietējo neiecietību pret atbraucējiem, kas neprot uzvesties. Dubrovniku centrā tikko aktualizēts priekšlikums nelaist iekšā pilsētā vairāk par 4000 apmeklētājiem dienā (kruīzu pasažierus). Venēcija gatavojas līdzīgām akcijām nākamā gada Lieldienās. Romā turpmāk paredzēts bargs sods par peldēšanos slavenajās strūklakās, par sēdēšanu un ēšanu uz Spāņu kāpnēm. No marmora veidotās Spāņu kāpnes ir viens no Romas arhitektūras brīnumiem. Uz tām tūristi mēdza apsēsties, lai nobaudītu sviestmaizi vai pavērotu ainavu. Tagad par sēdēšanu un ēšanu uz šīm kāpnēm, kuras grūti notīrīt un saglabāt, nāksies maksāt 400 eiro soda naudu. Kāpnes ir pamazām zaudējušas savu sākotnējo krāsu gan gaisa piesārņojuma dēļ, gan kafijas, vīna un košļājamās gumijas atstāto traipu rezultātā.

Nupat līdzīgas problēmas sāk risināt arī Dānijas galvaspilsēta Kopenhāgena, kas vairs neiztur tūristu spiedienu centrā. Līdzīgi rīkojas Amsterdama. Tas nozīmē, ka aicinājums "tūristi par katru cenu" vairs nav spēkā. „Skaistās un magnētiskās teritorijās ir jau laicīgi jāparedz tūristu nākotnē izraisītās problēmas un laikus jāplāno saprātīga un attiecīgai videi atbilstoša tūristu plūsmas uzņemšana,” uzskata Vibeke Kolba, Lundas universitātes vēstures zinātņu profesore, kas savā ikdienā nodarbojas ar tūrisma izraisīto efektu pētniecību. Viņa apgalvo, ka tūrisma plūsma nākotnē palielināsies vēl vairāk un ka galvenie punkti būšot ne tikai vecās, atpazīstamās adreses un objekti, bet arī jaunas teritorijas, kas spēj piedāvāt autentisku dabas pārdzīvojumu un tīru liedagu. Tās tikšot piesārņotas un zaudēšot savu burvību, ja piesardzības pasākumi netikšot veikti laikus.

Kas izraisījis pašreizējo tūrisma vilni? Tās ir zemo cenu lidkompānijas, kas nodrošina katram interesentam iespēju aizceļot lēti uz visiem pasaules nostūriem. Tas nozīmē, ka ceļojumu galamērķi „nolietosies“ vēl intensīvāk un iespējamajām ekoloģiskā tūrisma zonām jau laikus būtu jāgatavojas masu tūrisma uzņemšanai tālredzīgi. Vai ar šo apstākli jārēķinās arī mums? Jā, izrādās, ka ir jārēķinās.

Andrejostas domu fīča

Domāju, ka nav nepieciešams pievienot skaitļus, kas liecina par masu tūrisma apjomu pieaugumu postsovjetisma valstīs pēc mūra krišanas. Latviju ieskaitot. Par šo fenomenu gan labvēlīgi, gan nervozi raksta poļu, čehu un ungāru prese. Mēs vairāk turpinām priecāties, ka brauc ciemiņi un mēs varam nopelnīt uz viņu rēķina. Vienalga kādi. Protams, brīnāmies par čurātājiem pie pieminekļiem, peldētājiem strūklakās un atkritumu mētātājiem vecpilsētā un Jūrmalā. Taču pagaidām šie pārkāpumi neliekas tik dramatiski, lai par tiem satrauktos katalāņu, romiešu vai venēciešu līmenī. Lai iedziļinātos šajā jautājumā, piedāvāju ieskatīties kādas fiktīvas Latvijas pašvaldības ikdienā, kas ļoti vēlas nopelnīt tieši uz tūristu rēķina. Nosauksim šo novadu par Andrejostu un iedomāsimies, ka tas atrodas pie jūras. Bijušajā PSRS slēgtajā zonā, kur kādreiz bija plaši izvietotas padomju raķešu daļas un tāpēc pieeja masu tūrismam bija slēgta praktiski visus 50 gadus. Tieši šeit meklējami Eiropas paši tīrākie liedagi un industrijas gandrīz neskarti kāpu meži ar meža zemenēm, baravikām un ziedošiem viršiem.

Tātad runa ir nevis par Andrejostu pašu, kas ir novada centrs, bet gan par tā nomalēm, kas sadrūzmējušās gar jūru. Vietu, kas varētu pelnīt ar pārdomātu ekoloģiskā tūrisma industrijas attīstīšanu, jo šādam atpūtas biznesam ir nākotne arī mūsu pašu Latvijā.

Fiktīvā Andrejosta ir kārtīgi industrializēts miestiņš, kas atrodas pie jūras un visiem spēkiem cenšas izveidoties par attīstītu vasaras kūrortu. Lielāko daļu nekustamo īpašumu izpērk bagāti vasarnieki, tāpēc ziemā kafejnīcas un restorāni nedarbojas, jo vide te piemērota tikai vasaras viesiem. Par kompleksu ziemas tūrisma projektu te neviens nedomā. Nav tik tālu aizdomājušies. Proti – nezina, ka tāds vispār ir iespējams.

Lielākais nodokļu naudas piegādātājs centram ir provinces miestiņi, kuros pamazām atgriežas uz ārzemēm izbraukušie algādži, lai izvērstu lauksaimniecību un lopkopību. Tas  viņiem arī izdodas, un tie maksā Andrejostai nodokļus, kas tālāk pārvēršas vasaras kūrorta kāpnītēs, jaunās Andrejostas viesnīcās vai kādos citos objektos, kas nepieciešami centrā. Stratēģiska un tālredzīga attīstības plāna te nav. Nedz centram, nedz novadam kopumā. Vadība te dzīvo pēc vecā un pārbaudītā principa, kas sastāv no diviem pieņēmumiem: a) manam mūžam pietiks, b) pēc manis kaut ūdensplūdi. Proti, Andrejostas vadība saprot tikai pārdošanu un ekspluatāciju vecajā stilā. Jo „treknāks“ maksātājs, jo vairāk tam jāpārdod.

Vienalga, ko pircējs plāno tur darīt. Ja kāds vēlas piesārņot lauku vidi, bet par to labi samaksās, tad iebilst nevajadzētu. Kas maksā, tas drīkst visu: rīkot rallijus pa kāpām, sarīkot kāzas ar krabju un pankūku cepšanu dabas lieguma zonā vai ar traktoriem ik dienas nogādāt zvejnieku laivas pāri kāpām uz jūru. Jūs sakāt, ka tas piesārņo vidi, tek degviela un riepas maļ jutīgo piekrastes floru un faunu? Loģiski būtu uzbūvēt vietējiem makšķerniekiem laivu piestātni vietās, kur tādas kādreiz jau ir bijušas. Taču tad nāktos izdot naudu, tās izbūvējot. Lai nedarītu neko, vienmēr var atrast izskaidrojumu savam slinkumam un skopumam: a) viļņi pārāk spēcīgi, b) nevarēs apsargāt, c) varbūt drīz vairs neviens jūrā nebrauks utt. Labāk ekspluatēt kāpas un liedagu, jo daba nebalso vēlēšanās un skaļi nevaid. Tāpēc vietējie amatierzvejnieki (kā jau vēlētāji) ar Andrejostas svētību katru dienu vadā savu veco laivu ar zaļo traktoru pāri kāpai. Divas reizes dienā. Turp un atpakaļ. Jūs teiksiet - barbariski un videi nelabvēlīgi? Jā, tā tas ir. Laivas tagad dzīvo dārzā, zem ābeles. Tās iepako kā bagāžu, lai aizvestu uz jūru, kur tās ieliek ūdenī un iebrauc selgā izmest tīklus. Pēc tam airē uz krastu, izvelk no ūdens, iekrauj traktorā un ved atpakaļ uz dārzu. Vakarā brauc vēlreiz un dara atkal to pašu: atkal aizved laivu, nolaiž to ūdenī, aizbrauc pie tīkliem, tos izvelk, atved krastā. Iepako laivu uz traktora un brauc uz māju butes cept. Viss. Loģika šeit vienkārša – kamēr daba nesit pretī, to drīkst ekspluatēt. Tas pats novērojams piekrastes neskarto teritoriju apsaimniekošanas praksē. Nomas līgumi tiek atņemti biedrībām, kas saudzīgi un apdomīgi rīkojas ar piekrastes dabu un retajiem augiem. Tā vietā tiek atrasti uzņēmīgi rīdzinieki, kas asfaltēs meža takas, cels kempingus kāpās un būvēs sporta laukumus viršu pļavās. Tā sakot - pārdos dabu un nopelnīs labu naudu. Vienalga kā.

Liedagi – mūsu nacionālā bagātība

Jā, nav mums Latvijā naftas un gāzes. Nevaram saspraust pļavās naftas torņus un pielaistīt ar „melnu zupu“ ielejas un mazo upju gultnes. Nav mums arī sensitīvu izrakteņu, kurus meklējot, ārzemju uzņēmēji uzpirktu attiecīgo pašvaldību večus, lai tiktu pie krātuvju izmantošanas un piesārņotu augsni. No šīm biznesa briesmām esam pasargāti.

Kas tad ir mūsu nacionālā bagātība un derīgie izrakteņi? Tā ir mūsu daba, lieliskā ainava un ekskluzīvie liedagi. Melnais stārķis un viņa meža klusums. Iespējams, ka liedagu ekspluatācijas prakse jau sen sasniegusi kritisko punktu un vairs nav tikai pašvaldības biznesa jautājums, bet mūsu kopīga lieta. Kamēr venēcieši un romieši visiem spēkiem cenšas labot tūrisma industrijas radītās problēmas, mēs nekritiski mēģinām atkārtot viņu kļūdas, asfaltējot kāpu viršu pļavas, lai pievilinātu maksimāli daudz tūristu. Iespējams, ka lielās peļņas medībās pazūd nacionālā bagātība. Tā pati, kas pieprasa daudz gudrāku un tālredzīgāku izlietojuma veidu, nekā to pēckara periodā praktizēja Vidusjūras zonā.

Tagad tur daudzviet zivju vairs nav, liedaga piesārņojums neatļauj sauļotājam gulēt uz savas sedziņas un pa liedagu daudzviet iesaka staigāt apautām kājām.

Turpretī pie mums – Andrejostas provincē vēl tagad smiltis gurkst no tīrības, zied jūrmalas zilpodze, grīņa sārtene, lielā mārsilu zilenīte un kurkst smilšu krupis. Vai mēs pratīsim šo tīrību un burvību saglabāt ekoloģiska tūrisma rāmjos? Zinot, ka tieši neskarta daba ir nākotnes ekotūrisma izaicinājums?

Kuram biznesa veidam jūs dodat priekšroku mūsu nacionālās bagātības izmantojumam?

Andrejostas loģikai ar laivu vadāšanu un viršu pļavu asfaltēšanu? Jeb tomēr jaunam un līdz šim mazizmantotam ekoloģiskā tūrisma lietojumam ar melno stārķi un smilšu krupi centrā?