/nginx/o/2019/08/16/12470268t1h1520.jpg)
1989. gada 23. augustā pulksten 19:00 aptuveni divi miljoni Baltijas valstu iedzīvotāju sadevās rokās, veidojot cilvēku ķēdi no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai. Atzīmējot Baltijas ceļa 30. gadadienu, "Postimees Grupp" portāli Latvijā "Tvnet" un "Apollo", Lietuvā "15min" un Igaunijā "Postimees" aicina iesaistīties vēsturē pirmajā virtuālajā Baltijas ceļā un izdzīvot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas vēsturi, kā arī dalīties atmiņās par pieredzēto. Šodien publicējam TVNET lasītāja Alda atmiņas.
1989. gada 23. augustā aptuveni divi miljoni cilvēku, sadevušies rokās, 600 km garumā veidoja Baltijas ceļu, kas savienoja visas trīs Baltijas valstu galvaspilsētas, apliecinot triju valstu neatkarības idejas dzīvotspēju. Man tajā laikā bija astoņi gadi. Ļoti skaidri atceros, ka 23. augusta rīts bija ļoti saulains un skaists.
Mamma no rīta mani pamodināja un vaicāja, vai es nevēlos braukt līdzi uz Bausku. Atbildēju, ka gribu braukt. Abi ar mammu gājām uz darbu, lai brauktu uz Bausku. Bauskā vajadzēja būt ap plkst.19, jo tad sāka veidot Baltijas ceļu. Braucām ar automašīnu "Latvija" 13 cilvēki. Visi bija priecīgi, smaidīgi un mazliet uztraukušies. Uz ceļa bija ļoti daudz mašīnu, kas brauca uz savām norādītajām vietām. Daudzām mašīnām bija dažādi uzraksti - «Atmoda», «Par brīvību», «Par brīvu Latviju».
Esam atbraukuši uz Bausku un ieņemam vietas mums ierādītajā kvadrātā. Sastājamies vienā rindā un sadodamies rokās. Atskan dziesmas un smiekli, plīvo sarkanbaltsarkanie karogi, daudziem ir līdzi radio, kas ir uzgriezti ļoti skaļi, daudz žurnālistu. Pamazām mani pārņem it kā svētku sajūta, sajūta, ka notiks kaut kas liels un grandiozs. Pa gaisu lido helikopteri ar karogiem. Daudzu cilvēku acīs asaras. Es nevarēju saprast, kāpēc cilvēki raud, jo man bija tik jautri. Tikai tagad saprotu tos cilvēkus, kāpēc viņu acīs mirdzēja asaras, jo viņi taču kavējās savās atmiņās.
Mamma man mazliet pastāstīja, kāpēc mēs šeit esam, ka Baltijas valstis prasa neatkarības atjaunošanu, brīvu Igauniju, Latviju un Lietuvu, bet daudz ko no tā visa nesapratu, jo man bija pavisam citas domas. Vēlāk braucām uz kaut kādu kultūras namu, kur mums deva siltu zupu, kas bija ļoti garšīga. Pie kultūras nama bija iededzināts ugunskurs un ļoti daudz cilvēku, kuri dziedāja dažādas skaistas dziesmas, un visapkārt valdīja kopības sajūta. Domāju, ka visi jutās kā viena liela ģimene. Vēlāk apsēdos mammai klēpī un aizmigu, tikai pamodos otrā rītā savā gultiņā. Un tikai vēlākos gados sapratu, ka es taču esmu piedzīvojis kaut ko lielu un kaut ko neaizmirstamu.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)