Atklāj Latviju: salas, kas peld

Patīkama satraukuma pilni un gatavi sēdēt un vērot, ja nepieciešams, uzkāpjam skatu tornī, taču piedzīvojam vilšanos - nevienas peldošas salas! "Pacietību, pacietību," teica iekšējā balss, tomēr kā nepeld, tā nepeld. Nu ko, jākāpj lejā un jādodas gar ezeru uz dzirnavu pusi - tur, kā zina teikt vietējie, noteikti varēs redzēt salu. 

Tā nu cauri mežam pa koka laipiņu devāmies gar ezeru. Pa ceļam sastapām ne vienu vien makšķernieku, kuri apgalvo, ka ezerā mītot karūsas, līņi, pat līdakas. 

Teritorija patiešām ir kārtīga, pa ceļam ikviens var uzzināt vairāk pa 5,6 ha plašo parku.

Man kā rīdziniecei brīvdienās neko vairāk nevajag - svaigu gaisu un ūdenstilpi!

Pie dzirnavezera apskatāmas 14. gs. pirmajā pusē celtās Perkiles viduslaiku pils drupas. Pēcāk pili kā īpašumu ieguva Ungernu dzimta, no kuras uzvārda arī cēlies pilsētas latviskais nosaukums - Ungurpils. 

Pēc aptuveni 20 minūšu ilgas pastaigas nonākam vietā, kur beidzas taka, un, ja šķita, ka brauciena galvenais iemesls - peldošo salu vērošana - tā arī neīstenojās, te pēkšņi visā savā krāšņumā, ezera vidū atradās viņa -

zālēm apaugusi un ne pārāk cildena, bet sala, kas peld!

Pēc vietējo nostāstiem, sala īpaši iemīļojusi tieši šo ezera pusi, savukārt, kad vējš iegriežas no jūras puses, salas burā uz ezera otru galu.

Jāsaka, ka pat tie, kuri šo unikālo dabas parādību tā arī neierauga, par braucienu vīlušies nebūs. Ungurpilī ir iespējama lieliska un mierpilna atpūta. 2004. gadā Ungurpils parks un ezera krasts tika labiekārtots, ierīkojot peldvietu ar peldlaipu, pārģērbšanās kabīnītes, tualeti, soliņus, ugunskura vietu un pat sporta spēļu laukumu.

Lai vai kā, katru reizi, esot šeit, no jauna var atklāt šo Latvijas pusi – jo skats nekad divas reizes nebūs vienāds.