Baltijas ceļš Amerikas latvieša Imanta atmiņās

Mana un manas sievas Rutas piedalīšanās Baltijas ceļā bija ļoti nejauša.  Mūsu dzīves vieta ir Amerikas vidienē Aijovas (Iowa) štata Demoines (Des Mounes) pilsētā.  

     1989. g. augustā mēs apciemojām radus Latvijā un apmetāmies pie brālēna Daiņa Rīgā.  23. augustā ciemojāmies pie radiem Jelgavā kur mājastēva dēls, stalts jauneklis, ar sajūsmu stāstīja, ka šodien varot iet ar Latvijas karogiem un piedalīties akcijā Baltijas ceļš.  Līdz tam brīdim nekā par to nebijām dzirdējuši, bet zinājām, ka mums noteikti jāpiedalās.

     Pēc viesošanās braucām uz Iecavu.  Ceļš bija pilns ar vieglajām un kravas mašīnām, daudzām pa logiem izkārti, plīvoja Latvijas sarkanbaltsarkanie karogi.  Dzīvojot svešumā, Latvijas karogs mums vienmēr ir bijis svēts.  Redzot tik daudzus, gribot negribot bira prieka asaras.

     Iebraucot Iecavā, šosejas mala jau bija ļaužu pilna, un nodomājām doties uz Rīgas pusi un atrast kādu brīvāku vietu.  Pēc kādiem pāris kilometriem atradām vietu, kur cilvēku bija retāk. Tur arī bija jauns, drošsirdīgs zēns, tērpies baltā apmetnī, uz kura lieliem burtiem bija rakstīts "Neatkarību no varmākām". 

     Pāris cilvēkiem līdz bija radioaparāti, un tā varējām sekot līdzi pasākuma norisei.  

     Tuvojoties noliktajam sākumam, mūsu rindā vēl bija pāris tukšas vietas, un, lai tās aizpildītu un visi varētu sadoties kopā, ņēmām palīgā mūsu jostas.

     Nav iespējams vārdos izteikt to sajūtu, kas pārņēma mūs plkst.19:00, kad iedomājāmies esam sadevušies kopā ar mūsu tautas brāļiem un māsām kā vieni mūsu Dzimtenē.  Asaras tecēja kā strautā ūdens, un vēlējamies, lai šis brīdis nebeigtos nekad.

     Pēc demonstrācijas beigām braucot uz Rīgu, bija liels prieks redzēt tos daudzos cilvēku pulciņus, kas vēl stāvēja  ceļa malā, pulcējušies ap Latvijas un pa retam arī Igaunijas un Lietuvas karogiem.  Varbūt daži no tiem karogiem bija glabāti un slēpti kā dārgakmeņi daudzus gadus...

     Baltijas ceļam vajadzētu būt mūsdienu paaudzei kā pierādījumam, ka vienoti, ne tikai ar rokām, bet arī domās un darbos, ir iespējams pārvarēt visus šķēršļus, lai mūsu tauta ar Dieva palīgu turpinātu zelt un plaukt, lai tai būtu labāka nākotne.