Baltijas ceļa “muzikālais fons” - dziesmas, kas atnesa brīvību. Intervija ar Igo (4)

Šī izrāde bija ļoti drosmīga toreizējos apstākļos. Kā tu pats juties Lāčplēša lomā?

Tolaik bija tāda apņēmība un sajūta, ka konkrētā izrāde, uz kuru gāju, var būt pēdējā manā dzīvē. Tas bija kā iet kaujā.

Laiks bija nestabils, un, neskatoties uz to, ka visi bijām bariņā un zāles bija pārpildītas, tomēr pienāca informācija par citās zemēs notiekošo, kas raisīja nedrošību. Taču mūsu kopības izjūta jau bija pāraugusi tādā drosmē, ka varam atļauties vairāk. Mēs jau varējām apstāties pie Brīvības pieminekļa un uz to ilgāk paskatīties, nolikt ziedus... Pirms dažiem gadiem tas vien varēja radīt aizdomas un iemeslu, kādēļ tevi kaut kur pasauc un «parunājas».

Izrāde «Lāčplēsis» viennozīmīgi bija vēsturisks notikums. Vai tolaik juties kā sava veida tautas varonis, kas ietekmē valsts vēsturi?

Ka šī izrāde ir kas vēl vairāk nekā mākslas notikums, bija skaidrs kā diena – tas bija nozīmīgs notikums.

Rokopera radīja atbildības un, pat varētu teikt, svinīguma sajūtu. Atveidojot Lāčplēsi, biju kā kareivis, kas iet uz cīņu.

 1988. gada Mikrofona aptaujā uzvarēja «Remix» dziesma «Pie Laika». To uzskatīja par brīvības himnu, un tu esi vārdu autors. Vai pastāstīsi, kā tapa šī dziesma?

Bija tā - Uldis Marhilēvičs ir mūzikas autors, un kādu dienu viņš parādīja man jaunas dziesmas uzmetumu. Dziesmas materiāls man likās gana enerģisks, jaudīgs, un, izdzirdot piedziedājuma daļu, man acumirklī jau galvā pavīdēja tās dažas svarīgās rindas, un jāsaka godīgi, Lāčplēša loma mani iedrošināja dot savu ieguldījumu un turpinājumu šajā dziesmu karā.

Šeit cīņa bija ne ar tankiem, ne ar lodēm, bet ar vārdiem un ar mūziku.  

1988. gadā, kad Latvija vēl nebija neatkarīga valsts, – vai nebija pārdroši dziedāt dziesmu ar piedziedājuma vārdiem «dzīvību, dzīvību Tēvzemei nelūdzam, pieprasām»?

Nē, jutos absolūti droši, bezbailīgi. Tiesa, tas bija brīnums, ka neviens nepaspēja pielikt kāju priekšā un šī dziesma izskanēja gan radio, gan televīzijā, gan koncertos. Tūkstošiem cilvēku varēja dziedāt līdzi, tādā veidā paužot arī savu pārliecību. Tanī brīdī man šķita, ka dziesmas vārdos ielieku to vēlmi, ko izjuta katrs Latvijā dzīvojošs cilvēks.

Pēc šīs dziesmas sākās tāda kā ķēdes reakcija un arī citas grupas sāka izdot patriotiskas dziesmas. Ko tu domā par tā laika patriotiskajām dziesmām?

Es domāju, ka katrs, kurš spēra šo soli, darīja to no sirds un tur tanī brīdī nebija nekāda komerciāla aprēķina. Jāteic, ka katram nākošajam, kas šādā veidā vēlējās paust savu pārliecību, klājās aizvien grūtāk, jo tā tēma ir tāda, kāda tā ir, un tai ir savas robežas. Kad kauss ir piepildīts, kaut kas līst pāri un ir par daudz.

Tad arī pašiem māksliniekiem, arī izpildītājiem ir jājūt, kurā brīdī stiprini pārliecību un kad brauc pa iemītām sliedēm.

Tomēr laiks visu noliek savās vietās, un arī dziesmas, kuras ir vērtīgas, ir bijušas vienojošas, paliks, jo arī pēc daudziem gadiem gadiem spēj radīt vienotības sajūtu.

Kā tu no šodienas viedokļa raugies uz Baltijas ceļa, «Lāčplēša» laika vispārējo patriotisko noskaņojumu sabiedrībā?

Laiks mainās un mainās paaudzes, daudz kas tiek aizmirsts un daudz kas tiek sagrozīts, apaug ar pārstāstiem. Man gribas ticēt, ka ir pietiekami daudz patriotisku cilvēku Latvijā arī šobrīd. Es to jūtu arī savā dzīvē.

Manuprāt, veselīgam patriotismam nav noteikti jāizpaužas saukļos vai ikrīta himnas dziedāšanā, bet arī tajā, kā tu redzi savu apkārtni, vidi, kā sadzīvo ar kaimiņiem. Un kā dzīvo savā valstī un vai spēj tai ko dot.

Vai, tavuprāt, mūsdienu paaudze būtu spējīga apvienoties tādai akcijai?

Man ļoti gribas cerēt, ka tā tas varētu būt. Arī Cepļa (red. - Igo kultūras un mākslas centrs) kontekstā ik pa brīdim nākas satikties ar jauniem cilvēkiem un mēs varam runāt par šīm patriotiskajām lietām, taču viedoklis, ko viņi pauž par aktuālo, savu atbildību pret darbu, jūtu, ka viņiem nebūtu sveša arī tāda radikāla izpausme, ja būtu nepieciešamība. Viss sakņojas tajā, ar ko nodarbojies un ar kādu attieksmi darbojies savā ikdienā. Rodas jautājums – ja tas, ko esi gadu desmitiem veidojis, būtu viegli zaudējams? Protams, nē... Kādam paliek rēta sirdī, bet citam pieredze cīņā par īstām vērtībām.

Mūsu valsts nupat tika pie jauna prezidenta. Kā raugies uz faktu, ka mums ir ievēlēts jauns prezidents?

Es redzu, ka tas ir inteliģents un enerģisks cilvēks ar savu viedokli un, manuprāt, ar spēju konsolidēt cilvēkus, un es ļoti ceru, ka ar laiku atkal būs cieņa pret šo institūciju Latvijā. Es domāju, ka tas ir ļoti svarīgi, kā sabiedrība attiecas pret valsts prezidentu. Laiks rādīs. 

Vai, tavuprāt, mūsdienu Latvijas politika turpina atbalstīt Baltijas ceļa, Atmodas laika vērtības?

Domāju, ka jā. Varbūt varētu vēlēties kaut ko vairāk un izjust citādāku attieksmi, bet tas arī ir ikdienas darbs. To veic uzņēmēji savā sfērā, militāras personas, savā – tālāk jau mēs varam runāt par Baltijas valstu dažādo mentalitāti un ko mēs arī katrs varam izdarīt, lai kaut kas mainītos. Pats nesen biju pagodināts par iespēju izstādīt savus grafikas darbus Šauļu mākslas galerijā.

Jūrkalnē ar draugiem jau desmit gadus pats organizēju starptautiskus mākslas plenērus, kuros aicinu māksliniekus no dažādām valstīm un, protams, no Lietuvas un Igaunijas. Tas ir mans ieguldījums, kā es varu veicināt cilvēku attiecības.

Atjaunotā «Lāčplēša» versijā tu nodziedāji vienu no fināla dziesmām, kas daudzus aizkustināja. Vai joprojām uzstājies vai arī plāno uzstāties tuvākajā nākotnē?

Man bija liels pagodinājums izpildīt šo dziesmu ar Donu. Arī šogad 23. augustā uzstāšos kopā Aivaru Hermani un Aini Zavacki – kopā izpildīsim fragmentus no izrādes «Lāčplēsis». Šīs dziesmas ir kā citāts no tiem laikiem – es vienmēr ar prieku tās izpildu, jo redzu prieku un iedvesmu arī publikā. Ir dziesmas, kuras ir pacilājoši izpildīt arī tūkstošo reizi, katrreiz atkal atrodot tās kodolu.

Runājot par mūziku – rudenī būs četri koncerti ar nosaukumu «Uguns», un tā ir koncertprogramma, ko mēs ar komponistu Jāni Strazdu esam radījuši pirms vairākiem  gadiem. To izpildīsim ar kopīgi veidoto postetno grupu «Vējturi», kurā muzicē gan etnomūziķi, gan rokmūziķi. Skanējums ir ļoti niansēts,  kontrastains, dažbrīd trausls un jaudīgs. Vēl ir plānošanas stadijā koncertprogramma «Vēja vara», un tas varētu notikt oktobrī vai novembrī.