“(..) klīda tikai kaķi un pāris dzērāju…” Kā 1989. gadā “Baltijas ceļu” atspoguļoja rajona avīzes -“Ļeņina Karogs”, “Komunārs” un citas. (11)

Rīgas rajona avīze “Darba Balss": "Interesanti, kā jūtas milicijas darbinieki? Postenī satieku jaunāko seržantu Valentīnu Matešu. Viņam šobrīd visgrūtāk.

Ja latviešu centienus Valentīns lēnām sākot saprast un uzņem visai labdabīgi, tad rūpe un atbildība par satiksmes drošību uz Rīgas - Bauskas šosejas šobrīd aizņem puiša prātu visvairāk."

“Bauskas šoseju šķērso apvedceļš, uz pasākumu sabraukušo cilvēku transportlīdzekļu daudzums liedza saskatīt apvārsni,” 24.augustā rakstīja “Padomju Jaunatne”.

Visvairāk cilvēku ir uz valstu robežām. “Uz Igaunijas - Latvijas robežas notika mītiņš, kurā piedalījās ap 100 000 cilvēku,” norāda “Padomju Daugava” (Jēkabpils rajona izdevums).

“Tādu slīdošu lentu vēl nekad nav gadījies redzēt. Tā ir vienvirziena kustība. Tikai uz Iecavu. Visas automašīnas, kas vēl pievienojas, arī brauc tik uz vienu mērķi - Baltijas ceļu. Mūsu sāpju, kopā turēšanās un sevis apliecināšanas ceļu,” 1989. gada 29.augustā unikālo pasākumu atstāsta “Jelgavas Ziņotājs”.

Veikali slēgti, klīst tikai kaķi un dzērāji

“lepriekšējā vakarā pa Siguldas puses ciemiem brauca ar skaļruņiem aprīkota Murjāņu sporta internātskolas “Latvija”. Abi jau pieminētie vīri un Jānis Kuka pārmaiņus divās valodās aicināja iedzīvotājus iestāties par mūsu republikas pilnīgu neatkarību. Ja latviešiem šāda aģitācija vairs nav sevišķi vajadzīga, tad cittautiešiem gan. Jo kā citādi arī daudzi jo daudzi vangažnieki izietu protestēt pret Hitlera—Staļina paktu tā 50. gadadienā? Paldies par to visiem cittautiešiem! Un it sevišķi ražošanas apvienības “Vangaži” ģenerāldirektoram Ņikitam Kozlovam. Jo arī viņa vadītais kolektīvs taču strādā mūsu nākotnes labā, vai ne? Tātad - mūsu bērnu dēļ.

Un, stāvot plecu pie pleca kopā ar visiem uz šosejas, varbūt ikviens labāk apjauta, cik vēl nesakopta ir zemīte, kurai jākļūst brīvai.

Zīmīgi, ka attēlā redzamajam plakātam intuitīvi savu rīcības spēju bija apliecinājuši gandrīz visu tuvējo ciemu iedzīvotāji. Protams, arī Siguldas pilsētas, kur tobrīd pat bija slēgti veikali. Pilsētā, kā zināja stāstīt akcijas organizatori, klīda tikai kaķi un pāris dzērāju.” Šo atraktīvo aprakstu saviem lasītājiem bija sagādājis Rīgas rajona laikraksts “Darba Balss”.

Tikmēr Ievas Zvīdres  “Padomju Jaunatnē” paustajā ieskanas atpazīstamas notis.  Lūk, fragments:

“Šīs dienas pasākuma norise liecina par to, ka mēs tiešām esam visvājākais un visgļēvākais posms Baltijā. Es to nesaku par mūsu tautu. Tauta ir. Tā šodien ir uz ceļa un sadevušies rokās. Es to saku par mūsu Centrālo komiteju, kura kārtējo reizi aizliedza radio translāciju.”

Autore turpina: “Kāpēc gan Igaunijas radio varēja “atļauties” vairāku stundu tiešo translāciju par “Baltijas ceļu”? Kāpēc tieši viņu radio bija pieslēgts skaļruņiem un latvieši savu "Dievs, svētī..." klausījās, pie auss piespiežot mazos līdzpaņemtos radioaparātus? Ne jau tāpēc, ka igauņi nebūtu gribējuši brālīgi sadalīt atvēlēto laiku uz pusēm. Ne jau tāpēc, ka igauņi gribēja šūpoties tikai savu dziesmu skaņās.”

 “Rakstu jums, nelaimes gadījuma rezultātā atrazdamies slimnīcas gultā. Tikai šī iemesla dēļ nevarēju būt kopā ar godīgākajiem cilvēkiem "Baltijas ceļa" ķēdē. Vienīgā iespēja rast kopības izjūtu un gūt informāciju tika gaidīta no radio reportāžas pēc pulksten 19.15. Cerības bija veltas, jo tāpat kā stagnācijas gados tika atskaņota šim brīdim visai nepiemērota mūzika.

Ja iespējams, lūdzu nosaukt vārdā to, kurš deva rīkojumu aizliegt radioreportāžu.”

Tā vēstulē “Padomju Jaunatnei” raksta lasītājs Melderis.

Pēc tam, kad 26. augustā PSKP CK politbirojs ar paziņojumu vērsās pret Baltijas republiku neatkarības centieniem, darba kolektīvi, joprojām “komunistiskie”, “izsaka līdzjūtību” PSKP Centrālajai komitejai. “lepazinušies un apsprieduši PSKP CK 26. augusta paziņojumu раг stāvokli Baltijas republikās, valsts zirgaudzētavas “Burtnieki” komunisti un bezpartejiskie izteica sašutumu par dokumenta, kas uzrakstīts Staļina un Brežņeva garā, parādīšanos. Šis PSKP CK paziņojums ir ultimāts Baltijas tautām, kas pasniegts zemā kultūras līmenī. Daudz demagoģijas un melu. Izsakām līdzjūtību PSKP CK aparātam, kas nolaidies līdz tik zemam līmenim.”

Tikmēr komunistiskās partijas oficiālais izdevums “Pravda” raksta: “1989. gada 23. augusta notikumu organizētāji pacentās sakāpināt noskaņojumu līdz tādai nacionālistiskai histērijai. Lozungi, kas uztiepti tūkstošiem cilvēku, pauda naidu pret padomju iekārtu, pret krieviem, pret PSKP, pret Padomju Armiju.” PSKP CK biroja paziņojums par stāvokli Baltijas valstīs parādās arī "Padomju Jaunatnē". Interesanti, ka pie paziņojuma ir fotogrāfijas no “Baltijas ceļa” ar parakstu "Mēs zinām savu ceļu!".

Avīze “Cīņa” raksta par kartupeļiem, skaistumkonkursu, zemnieku ikdienu, gatavošanos skolai, briesmīgām sandalēm, bet tikai ne par “Baltijas ceļu”.

Dažas nelielas fotogrāfijas parādās avīzes pēdējā lapā vairākas dienas pēc notikuma, lai gan laikraksts iznāk katru dienu.

Tā laika presē tiek akcentēti četri būtiski notikumi - zemestrīce Armēnijā un padomju karaspēka izvešana no Afganistānas, ogļraču streiks un akcija “Baltijas ceļš”.

43 upmaliešus neiebiedēt

Daudz par “Baltijas ceļu” raksta Valmieras rajona laikraksts “Liesma” - gan kritizē “Pravdas” publikācijas, kas vērstas pret nacionālo valstu pašnoteikšanās centieniem, gan publicē “Baltijas ceļam” veltītus lasītāju dzejoļus, gan analizē akcijas norisi. Mēnesi pēc notikuma kaislības nerimstas - “Liesma” publicē Latvijas Tautas frontes (LTF) rajona nodaļas priekšsēdētāja Dzintara Vītola pausto: “Es biju viens no akcijas “Baltijas ceļš” organizatoriem un varu ar tīru sirdsapziņu арgalvot, ka tas nebija vērsts ne pret krieviem, ne pret padomju varu. Piedalīšanās tajā bija pilnīgi brīvprātīga, un akcijas jēga - Baltijas republiku vienotība.”

Rēzeknes “Darba Karogs” “Baltijas ceļu” atspoguļo atturīgi, bet “Padomju Venta” raksta: “Tas ir vienīgais ceļš uz brīvību, vienlīdzību un brālību mūsu kopīgās Baltijas jūras krastos.”

Vairākos laikrakstos rakstus ievada vārdi lieliem drukātiem burtiem: VABADUS! BRĪVĪBA! LAISVE! Savukārt intelektuāļu medijā “Literatūra un Māksla” ieskanas depresīvas notis: “Valstis ir sagrautas.

Tautas pusgadsimtu piesmietas, kropļotas, deldētas. Tādi nu mēs esam, kādi esam, bet mūsu ciešanu un pacietības mērs ir pilns.

Mēs gribam atpakaļ savu neatkarību, savas valstis, brīvu Igauniju, brīvu Latviju, brīvu Lietuvu.”

Par “melnās jubilejas” (1939. gada PSRS – Vācijas neuzbrukšanas līguma gadadiena) atzīmēšanu, ciešanām un sāpēm runā arī Gulbenes “Dzirkstele”.

Pēc “Baltijas ceļa” lasītāji raksta vēstules avīzēm, stāstot, kādus šķēršļus pārvarējuši, lai varētu piedalīties akcijā. 43 upmaliešus “interfrontes atbalstītāji” centās noturēt mājās. LTF vietējās grupas aktīvists stāsta: “Vēlreiz piezvanījām uz "Dubnas" dispečeru punktu braucienam iedalītā autobusa lietā. Saņēmām atbildi: autobusa nebūs, neraugoties uz visu šajā gadījumā nepieciešamo formalitāšu savlaicīgu nokārtošanu.

lemesls - J. Laizāna kategorisks aizliegums, jo, lūk, pie viņa šajā jautājumā neviens nav griezies un viņš neko par braucienu un tā mērķiem nav zinājis.

Kaut gan, manuprāt, šis aizbildinājums bija tikai tāds skaists lozungs, zem kura “soļoja” pagalam neskaista atriebība pret atsevišķiem LTF vietējās grupas aktīvistiem. Mēs, Upmalas ciema 43 iedzīvotāji, tomēr aizbraucām un ieslēdzāmies “Baltijas ceļa” dzīvajā ķēdē.”

Preiļos ir avīze “Ļeņina Karogs”, bet Liepājā vienkārši “Komunists”. Arī tās ar degsmi ataino “Baltijas ceļa” ideju, tomēr pirmajā lapā akciju neizceļot.

Kādu laiku pēc akcijas “Gulbenes Dzirkstele” kritizē iekšlietu daļas darbinieku rīcību. “Viņi pieprasīja izziņu par automašīnas piešķiršanu akcijas "Baltijas ceļš" dalībniekiem, turpretim atsacījušies ierosināt krimināllietas pret zagļiem un dzērājiem nozieguma sastāva trūkuma dēļ…”

Tikmēr LPSR populārie un, jā, vienīgie žurnāli “Zvaigzne”, “Liesma”, “Avots” par “Baltijas ceļu” neraksta - vismaz ne septembra numuros. Tajos ir daudz dzejoļu, filozofisku aprakstu, mazliet ārvalstu modes, “Zvaigznē” intervija ar kaut kādas lauku saimniecības vadītāju.

Papildināts.

Žurnāla "Liesma" tālaika un arī pēdējais galvenais redaktors Dainis Caune skaidro, ka iemesls, kāpēc žurnālos neredzam rakstus par "Baltijas ceļu" ir prozaisks: "1989. gadā Latvijā žurnālu maketēšanas un iespiešanas tehnoloģiskais process vienīgajā tipogrāfijā, kur šādus preses izdevumus četrās krāsās drukāja - Preses namā, ilga gandrīz divus  mēnešus.

Tādējādi šie izdevumi nekādi nevarēja operatīvi reaģēt uz aktuālajiem notikumiem. Augusta beigās jau tika gatavots žurnāla "Liesma" novembra numurs."