Ja aviācijas industrija būtu valsts, tad tā ierindotos starp top 10 lielākajām oglekļa dioksīda (CO2) piesārņotājām pasaulē. Kopš 2005. gada aviācijas oglekļa emisijas ir pieaugušas par 70%, bet, ņemot vērā, ka pieprasījums pēc aviācijas pakalpojumiem strauji pieaug kā bagātajās, tā arī nabadzīgākās valstīs, aplēsts, ka līdz 2050. gadam emisijas palielināsies par 300% līdz 700%.
Kā rakstīts izdevumā "The Conversation", šā pieauguma apturēšana būtu pirmais solis ceļā uz ilgtspējīgu starptautisko ceļojumu sistēmu, tomēr kā gan to panākt? Relatīvi viegli būtu ieviest tā saucamo biežā lidotāja nodokli, tomēr tas nozīmētu, ka bagātie joprojām varētu atļauties lidot, bet nabadzīgie vairs ne.
Joprojām lielākā daļa lidmašīnu pasažieru ir relatīvi turīgi. Tikai 18% no visas pasaules populācijas ir ceļojuši ar lidmašīnu, bet katru gadu lido 3% no populācijas. Tas ir aptuveni 230 miljoni cilvēku, bet 2017. gadā ar lidmašīnām tika pārvadāti 4 miljardi pasažieru. Tas nozīmē, ka vidējais lidotājs gadā veic astoņus lidojumus.
Tātad gaisa satiksmes ierobežošana būtu visai efektīva alternatīva nodoklim.
Katram cilvēkam varētu piešķirt ikgadējo maksimālo lidojuma kilometru skaitu. Šāds ierobežojums liktu cilvēkiem vairāk atturēties no lidošanas un cītīgāk apsvērt tāda transporta veida nepieciešamību attiecīgajā brīdī.
Piemēram, pirmajā gadā cilvēkam tiktu piešķirti 500 lidojuma kilometri, bet otrajā gadā tie būtu jau tūkstoš. Katru gadu šis skaitlis dubultotos, ļaujot cilvēkam pēc septiņiem gadiem aizlidot no, piemēram, Lielbritānijas uz Austrāliju un atpakaļ.