/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
Šomēnes aprit 30 gadi, kopš Eiropa un cilvēce kopumā sāka brīnumainas pārvērtības, kas tagad uz mūžiem ir ierakstītas pasaules atmiņā. 1989.gada vasarā Padomju Savienība jau bija neglābjamā norietā, un vienīgais jautājums bija – vai komunisma režīms sabruks miermīlīgi, vai arī vardarbības un posta apstākļos. Atskatoties uz tā gada notikumiem, ir skaidrs, ka Eiropa 1989.gadā piedzīvoja īstu brīnumu, jo šim stāstam varēja būt daudz tumšāks un asiņaināks atrisinājums, komentārā tīmekļa vietnē “Project Syndicate” raksta bijušais Zviedrijas premjerministrs un ārlietu ministrs Karls Bilts.
Mihaila Gorbačova “perestroikas” (pārbūve) un “glasnostj” (atklātība) politikas Padomju Savienībā atvēra pārmaiņu vārtus, tomēr pats Gorbačovs joprojām ticēja, ka komunisma sistēmu vēl ir iespējams glābt ar reformu palīdzību.
Savukārt padomju impērijas perifērijā daudzi bažījās, ka režīma sabrukums varētu atkal nozīmēt padomju tankus daudzu pilsētu ielās. Joprojām spilgtā atmiņā bija Padomju Savienības īstenoto demokrātisko vēsmu apspiešanas Berlīnē 1953.gadā, Budapeštā 1956.gadā un Prāgā 1968.gadā, gan arī brutālās represijas pret Baltijas valstīm Otrā pasaules kara ievadā.
1989.gads Eiropā bija nervozs laiks, jo neviens nezināja, vai pašsaglabāšanās instinktu vadīta Padomju Savienība atkal neķersies pie brutāla spēka. Tomēr tas bija arī pārmaiņu laiks.
Centieni Polijā apturēt neatkarīgo arodbiedrību “Solidaritāte” cieta neveiksmi. Piespiesta uz kompromisu, Polijas komunistu valdība 1989.gada jūnijā sarīkoja daļēji brīvas vēlēšanas, kurās “Solidaritāte” guva spožus panākumus.
Tikmēr Baltijas republikās – Igaunijā, Latvijā un Lietuvā – plaši izplatītās Tautas frontes jau skaļi pieprasīja lielāku autonomiju no Padomju Savienības, kas drīz vien kļuva par prasību pēc pilnīgas neatkarības.
/nginx/o/2019/08/22/12489531t1h87a5.jpg)