Levits: Baltijas ceļš bija sākums straujam Padomju Savienības sabrukumam (87)

Vienotība ir nepieciešama tad, ja mums ir kopējs lielais, vienotais mērķis. Atjaunot neatkarību bija mūsu tautas kopējais mērķis. Savukārt pēc neatkarības atjaunošanas mums ir demokrātiska valsts iekārta. Un tur mums ir dažādas domas, varbūt arī dažādi mērķi par to, kā mums būtu jādzīvo. Mēs nevaram sagaidīt, ka visi domā to pašu. Baltijas valstu neatkarības atjaunošana bija pamats demokrātijai. Šajā ziņā mēs bijām vienoti.

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka arī šodien, ja mūsu valsts neatkarība tiktu apdraudēta vai mūsu demokrātiskā iekārta tiktu apdraudēta, tad būtu tikpat liela vienotība kā toreiz.

Savukārt par to, kādi nodokļu likumi ir nepieciešami, vai arī ārpolitikas jautājumi, vai tas, kā īstenot pašvaldību reformu, skolu tīkla [reformu], – par to var būt dažādas domas, un tas demokrātijā ir dabiski, normāli. Būtu dīvaini, ja visi domātu vienādi.

Tāpēc es gribētu dalīt stingri starp tiem jautājumiem, kas ir mūsu valsts pamatā, mūsu demokrātiskās iekārtas pamatā, kā valsts neatkarība, demokrātiska valsts iekārta, tiesiska valsts, nacionāla valsts, sociāli atbildīga valsts. Tur, es domāju, arī šodien pastāv liela vienprātība, es teiktu, 90% iedzīvotāju, ja jūs uzdotu šo jautājumu, teiktu – jā, mēs atbalstām šos valsts pamatus, un, ja tie tiktu apdraudēti, tad šī vienprātība izpaustos arī darbībā.

Savukārt demokrātiskā ikdiena ir dažādu ideju vētīšana, dažādu ideju sacensība, un tad beigās pēc diskusijas tiek panākta vienošanās. Tā ka vienotība - pamatjautājumos, diskusijas - ikdienas jautājumos.

Runājot par pašu akcijas dienu, 1989.gada 23.augustu. Mēģināsim tagad to rekonstruēt. No brīža, kad jūs pamodāties no rīta tajā dienā, līdz brīdim, kad aizgājāt gulēt. Kā bija tieši jūsu dzīvē?

Jau toreiz biju iesaistīts Tautas frontes darbībā. Es arī zināju, protams, un arī zināmā veidā palīdzēju organizēt šo Baltijas ceļu. Bet mana loma nebija tik daudz tiešām organizēt - kur cilvēkus sūtīt, uz kurieni -, bet vairāk runāt ar ārzemju korespondentiem vai formulēt paziņojumus uz ārpusi, lai, protams, pasaule un Eiropa mūs sadzird un saredz. Bet tas bija iepriekšējās dienās.

Tajā pašā dienā man bija sarunāta tikšanās pie Brīvības pieminekļa ar toreizējo Zinātņu akadēmijas līdzstrādnieku Tālavu Jundzi, kurš šodien ir Zinātņu akadēmijas viceprezidents, starplaikā arī politiķis un Augstākās Padomes deputāts, un vēl dažiem cilvēkiem, tajā skaitā Rolandu Rikardu. Tā ka Baltijas ceļā es atrados pie Brīvības pieminekļa.

Ja skatāmies uz šiem cilvēkiem, kas ir uz šosejas, tad redzam, ka cilvēki ir sadevušies rokās vienā ķēdē.

Ap Brīvības pieminekli tā nebija ķēde, tas bija diezgan liels cilvēku pūlis. Tātad nebija tāda īsti ķēde, kā to zinām no citām fotogrāfijām.

Es tur biju, satiku daudzus cilvēkus. Un mēs tur arī šo laiku pavadījām, runājot ar cilvēkiem.

Es arī biju uzņēmis fotogrāfijas no šā brīža, bet diemžēl atpakaļceļā, kad cilvēki izklīda, kad Baltijas ceļš beidzās, es braucu ar taksometru un atstāju fotoaparātu taksometrā. Es to drīz pamanīju un mēģināju noskaidrot, ar kuru taksometru esmu braucis, bet tas man neizdevās. Līdz ar to šie unikālie kadri no Baltijas ceļa tieši pie Brīvības pieminekļa, kas man bija, diemžēl ir gājuši zudumā.

Un pēc tam mēs vakarā vēlreiz satikāmies ar Tautas frontes vadību. Atceros, ka tur bija Sandra Kalniete, [Jānis] Škapars un vēl [citi]. Pārrunājām visu to gaitu, un rezultāts bija tāds, ka mēs bijām ļoti apmierināti vai pārsteigti, jo man jāsaka, ka

noorganizēt divus miljonus cilvēku, ka tie stāv pareizās vietās un ka tiešām šī ķēde ir, tas ir ārkārtīgi liels loģistikas uzdevums.

Un nebūt nebija droši, ka tas arī tā varētu tikt īstenots. Bet mēs bijām ļoti atviegloti, ka tiešām tas tika tā īstenots, un tas bija apmierinājuma un prieka brīdis.

Pati akcija notika ap septiņiem vakarā. Līdz tam bija aizritējusi vesela diena. Ko jūs tajā dienā darījāt? Vai bija kaut kādas tikšanās?

Tajā dienā es noteikti tikos, bet tik precīzi neatceros vairs. Atceros, ka mums bija norunāts tikties ar Tālavu Jundzi un Rolandu Rikardu pie Brīvības pieminekļa. Mēs tur bijām, un pēc tam es braucu atpakaļ, kur to fotoaparātu diemžēl pazaudēju. Un tad mums bija vēl tikšanās plašākā lokā. Vairs neatceros, kurš tur bija klāt, bet katrā ziņā Sandra Kalniete tur bija, [Jānis] Škapars un vēl [citi] cilvēki. Tur bija tāda atvieglojuma sajūta.

Runājot par nākamo dienu, kāda tā bija? Vai tajā vispār notika kaut kas, saistīts ar Baltijas ceļa akciju?

Tur bija Padomju Savienības vadības paziņojums, kas bija ļoti bargs, brutāliem vārdiem formulēts. Noteikti es biju arī Tautas frontes štābā, kur mēs runājām [par to]. Atceros, ka man bija divi secinājumi, un pieņemu, ka to arī teicu cilvēkiem, ar ko es runāju.

Viens secinājums bija, ka Baltijas ceļš ir absolūti izdevies, tāpēc ka tas bija radījis šo reakciju, kas Padomju Savienībai bija bīstama. Tas nozīmē, ka mēs bijām bīstami padomju režīmam.

Un otrs bija saistīts ar nedrošību, kas tagad notiks, vai viņi varbūt nožņaugs, teiksim, Baltijas valstu nacionālās kustības, ievedīs karaspēku. Toreiz Interfronte prasīja ieviest tā saucamo tiešo prezidenta pārvaldi. Tas nozīmē Padomju Savienības prezidenta tiešo pārvaldi. Tā bija nedrošība par to, kas notiks tālāk.

Vai ar jums sazinājās draugi no ārzemēm? Vai jautāja, kā jums te iet pēc Baltijas ceļa?

Tieši sazināties ar draugiem, es to tā vairs īsti neatceros, bet šeit bija arī cilvēki no ārzemēm - korespondenti vai žurnālisti, kas par to ziņoja. Un ar tiem biju kontaktā gan pirms Baltijas ceļa, gan arī pēc tam. Droši vien sazinājos, bet tagad konkrēti to vairs neatceros.

Par Baltijas ceļa nozīmi. Kāda tā ir jums personīgi?

Es domāju, ka Baltijas ceļa nozīme man personīgi ir tāda pati kā visai Latvijas tautai. Tā bija viennozīmīga un pilnīgi skaidra gribas paušana.

Otrs, tā bija ļoti efektīva un iespaidīga gribas paušana.

Trešais, un varbūt šis moments, vismaz starptautiski, tiek mazāk uzsvērts:

Baltijas ceļš bija sākums Padomju Savienības straujam sabrukumam.

Totalitārais režīms kaut ko tādu nevar pieļaut. Totalitārais režīms jau bija tik tālu novājināts, ka tas nevarēja apspiest šo Baltijas tautu brīvību, kas būtu saistīts, protams, ar lielām represijām, un Padomju Savienība to vairs nebija spējīga izdarīt. Un, tikko tauta konstatēja, ka apspiedošais režīms vairs nav spējīgs apspiest, tas nozīmē, ka šeit rodas tāds efekts, ka nu tad mēs jau vairs neesam pakļauti, tad mēs varam iet tālāk droši uz priekšu. Un tas arī bija gan Baltijas valstīs, gan [visā] Padomju Savienībā.

Jo tas, protams, bija padomju režīmam vai komunistiskās partijas režīmam liels prestiža zaudējums. Šeit baltieši prasa neatkarību, un Maskavas režīms neko nevar izdarīt. Un, tikko šo prestiža zaudējumu apzinājās liela daļa Padomju Savienības iedzīvotāju, tas, protams, arī veicināja demokrātisko kustību, kas toreiz patiešām bija Krievijā. Es redzu to kā pagrieziena punktu. Padomju Savienības varenība un jauda jau no 1985., 1986. gada gāja lēnām uz leju, bet pēc Baltijas ceļa notika straujš kritums, un drīz arī Padomju Savienība sabruka.

Tādēļ es gribētu vēl vienu momentu uzsvērt, proti, Baltijas ceļa pasaulvēsturisko nozīmi. Tieši Baltijas ceļš darbojās kā katalizators Padomju Savienības sabrukšanā, kas drīz arī notika pēc tam. Un līdz ar to tie cilvēki, kas toreiz bija Latvijas Tautas frontē, Igaunijas Tautas frontē, kas saucās “Rahvarinne”, vai Lietuvas Tautas frontē “Sajūdis”, es nedomāju, ka viņi apzinājās šo tālāko pasaulvēsturisko konsekvenci.

Bet, atpakaļ raugoties, varu redzēt, ka ar to faktiski tika ievadīta pasaules kārtības maiņa.

Pasaules kārtība līdz 1989. gadam bija tāda, ka pasaule bija sadalīta divās pretējās nometnēs, Aukstais karš valdīja starp šīm divām pretējām nometnēm. Pēc tam bija demokratizācijas process Eiropā, bet ne tikai Eiropā. Arī Latīņamerikā, Āzijā un Āfrikā daudzas valstis kļuva demokrātiskas. Un tas viss faktiski mainīja pastāvošo pasaules kārtību, bet ļoti liela nozīme šai pasaules kārtības maiņā bija tieši Baltijas ceļam.

Bet, ja mēs runājam par mazāk globālām lietām, vairāk par to praktisko nozīmi mūsdienās, kāda tā ir mūsdienu Latvijas iedzīvotājiem?

Domāju, ka mūsdienu Latvijas iedzīvotājiem nozīme ir liela tādā ziņā, ka šodien dzīvojam brīvā, neatkarīgā, demokrātiskā Latvijā. Un mēs diskutējam par ļoti daudzām un dažādām problēmām, neesam īsti arī apmierināti ar mūsu valsti un sabiedrību. Un tas viss ir normāli. Bet, lai mēs varētu dzīvot šādu normālu, demokrātisku dzīvi, mums ir vajadzīga sava demokrātiska valsts. Un šīs demokrātiskās valsts atjaunošanas pamatus ielika Baltijas ceļš.

Mēs ikdienā par to nedomājam, mēs risinām mūsu ikdienas problēmas.

Bet, ja paskatāmies drusciņ dziļāk, tad redzam, ka Baltijas ceļš bija tas politiskais pagrieziena punkts, kas mums ļauj šodien demokrātiski diskutēt, strīdēties un asi strīdēties savā starpā, lai atrastu pēc iespējas jēdzīgākus risinājumus.

Vai tas ir iespējams, vai tas nav – tas ir konkrētā gadījumā jāskatās.

Bet tas, ka pie mums ir demokrātija, ka neviens savu uzskatu dēļ netiek represēts, ka  varam brīvi kustēties, arī izbraukt un iebraukt, ka mums ir informācijas brīvība, viss tas ir tāpēc, ka esam neatkarīga, demokrātiska valsts, un mums ir arī savs vārds Eiropā kā Eiropas Savienības dalībvalstij.

Un tas politiskais izejas punkts, es tagad nerunāšu par juridisko, bet politiskais izejas punkts tiešām bija Baltijas ceļš. Nu tā ir šī nozīme mūsdienās. Nozīme ir reāla un taustāma, bet parasti mēs par to nedomājam. Un varbūt arī nevajag parasti ikdienā par to domāt, bet šādās apaļās gadskārtās būtu labi nedaudz atkāpties un paskatīties, kā tas viss radies.