"Galopā uz augstpapēžu kurpēm": labāk lielu vai mazu gadu starpību?

Vai kādu interesē psihologu domas?

Ir pieejami dažādi pētījumi par to, kādi ir ieguvumi un riski katrai bērnu vecuma starpībai. Man ir bijusi iespēja izbaudīt gan mazu, gan lielu vecuma starpību starp bērniem – vidējā meita piedzima mēnesi pirms vecākās divu gadu jubilejas, bet trešā neilgi pirms vidējai palika 8 gadi.

Bieži man jautāja, kas ir bijis grūtāk? Parasti saku, ka jāņem taču vērā, ka bērni ar mazu vecuma starpību man bija 27 gados, kad enerģijas bija daudz, bet pacietības mazāk. Tagad man ir 36 un enerģijas vairs nav tik daudz, toties pacietības ir vairāk. Vai varbūt es vienkārši esmu iemācījusies sajaukt sausu vīnu ar saldu apelsīnu sulu pareizajās proporcijās?

Lūk, mani novērojumi.

Bērni ar mazu vecuma starpību

· Miega bads un liels nogurums. Kādus pāris mēnešus, kad audzināju divgadnieku un zīdaini, staigāju skandēdama: “Man nav miera ne dienu, ne nakti!”

· Mammas vajadzības ir prioritāte Nr. 1 000 001. Katra iziešana no mājas (pie ārsta, piemēram) jāsaskaņo ar vīru vai jāsarunā bērnu pieskatītājs.

· Nekārtība un drupačas it visur! Kārtību izdevās ieviest vai nu pa nakti, vai uz 15 minūtēm, citādi parastā mājas kārtība bija - “karalauks”.

· Viņi neguļ vienlaikus! Kādu gadu noteikti nē. Pēc tam jau kļūst labāk, jo nakts miega laiks sakrīt.

· Iespējams, būs ļoti daudz pamperu, knupīšu, mantu, un tava ikdiena slīks krāsainos plastmasas štruntos ilgu laiku. Kamēr bērni ir mazi, viņu mantas ir visur. Tās ir skaļas, krāsainas un cietas (ļoti sāp, kad uzkāpj!).

· Viņi no pirmās dienas labprāt pavada laiku kopā. Viņi viens otru nodarbina labāk nekā jebkura manta. Protams, tev jābūt klāt un jāuzrauga.

· Viņiem ir līdzīgas vēlmes, spēles, ēdienkarte, režīms. Ērtāka sadzīve – izejot no mājas jāpaņem ūdens un banāni, nevis katram savas uzkodas, mantas, telefoni utt.

Bērni ar lielu vecuma starpību

· Ļoti garas dienas – mazais ceļas agri, bet lielie iet gulēt salīdzinoši vēlu.

· Īsi vakari – kad mazais bērns nolikts gulēt, lielajiem sākas aktivitāte (izmazgāt matus, apsegt, salasīt kastaņus un uzadīt zeķi skolai), līdz ar to miers iestājas pēc plkst. 22, bet – tavu neražu! – man uzreiz jau nāk miegs, un filma paliek nenoskatīta jau gadu.

· Katram savi ēšanas un izklaides paradumi, līdz ar to ģimenei ir jābūt gatavai piekāpties, dalīties interešu grupās un vārīt vairākos katlos (ja vien pusdienās nav kartupeļi frī. Tos ēd visi).

· Fiziski ir vieglāk, bet tas var būt mānīgi. Arī desmitgadīgs bērns grib klēpī un nedalītu uzmanību. Jā, lielāks bērns māk paciesties un skaļi nekliegs un nekritīs uz zemes par savām vajadzībām, bet vecākiem jāmāk tās laikus saskatīt.

· Nedalīts laiks, miers un klusums ar mazo bērnu pa dienu, kamēr lielais skolā vai dārziņā.

· Reizēm var palūgt palīdzību lielajam, lai izklaidē mazo.

· Lielajam var iemācīt patstāvību, rūpes par citiem (pagatavot sev un mammai ēst, piemēram).

Protams, es varētu turpināt vēl un vēl. Ir tik daudz faktoru un nianšu, bet, pirms mazais cilvēks ir ieradies pasaulē, mēs nevaram prognozēt ne to, kā paši jutīsimies, ne arī to, kāds būs jaunais ģimenes loceklis. Atliek paļauties uz likteni, Dievu vai laimīgo lozi, jo tam īpaši sagatavoties nevar.

Jauno vecāku kursi? Jā, palīdz. Sasaldētas kotletes saldētavā pirms dzemdībām? Jā, noderēs. Bet tas tevi nesagatavos tam trakajam virpulim, ko ienes bērna ienākšana ģimenē. Pirmo, otro vai trešo reizi – vienalga. (Par ceturto es nezinu, varbūt tā ir vieglāka par vieglu? Nez vai.)

Man izturēt grūtākos brīžus palīdz dziesma. Un tās vārdi. Pat ne vārdi, tikai viena rindiņa: “All you need is love”. Un pareizās vīna – apelsīnu sulas proporcijas.

Un kāda ir tava pieredze?