Aizvadītais G7 samits: pieci galvenie secinājumi (18)

Ja runājam par Džonsona un Eiropadomes priekšsēdētāja Donalda Tuska tikšanos, tad tajā īpašas izmaiņas nebija novērojamas. Abas puses palika savās pozīcijās. Džonsons teica, ka grib jaunu vienošanos ar Eiropas Savienību, un aicināja to uz sarunām, lai risinātu nesaskaņas Īrijas robežas jautājumā. Savukārt Tusks, kurš jau iepriekš bija noraidījis Džonsona lūgumu atsākt sarunas par vienošanos un paudis, ka Lielbritānijai nav reālistisku alternatīvu pagaidu risinājumam, izteica cerību, ka Džonsons neieies vēsturē kā «misters bez vienošanās». Viņš teica, ka Eiropas Savienība ir gatava uzklausīt operacionālas un reālistiskas Lielbritānijas idejas, kuras būtu pieņemamas visām ES dalībvalstīm.

Irāna: Makrons mēģina būt starmešu gaismā

Šā gada samitu pavadīja zināms pārsteigums. Irānas ārlietu ministrs Džavads Zarifs otrajā samita dienā ieradās Francijā un tikās ar prezidentu Emanuēlu Makronu un ārlietu ministru Žanu Īvu le Driānu. Tāpat pēc tam viņš noturēja īsu tikšanos ar Vācijas un Lielbritānijas pārstāvjiem. Zarifu uz samitu ielūdza pats Makrons, kurš atklāti mēģināja spēlēt zināmu mediatora lomu starp ASV un Irānu valdošajā saspīlējumā Persijas jūras līcī.

Viņš ar Zarifu bija ticies jau pirms samita sākuma Parīzē, bet samita laikā Makrons pēc tikšanās ar Trampu paziņoja, ka viņa valstij un ASV ir vienots mērķis – novērst Irānas spēju iegūt kodolieročus.

Deutsche Welle ziņo, ka Makrons esot mēģinājis pārliecināt Trampu mīkstināt Irānai piemēroto sankciju režīmu īpaši tai jūtīgajā naftas eksporta dimensijā.

Tomēr Tramps nav sniedzis nekādas indikācijas, ka sankcijas patiesi varētu tikt mīkstinātas. Viņš arī centienos saglabāt Irānas kodolvienošanos, no kuras Tramps izstājās 2018. gadā, piedāvāja izveidot Irānai jaunu ekonomisku kompensācijas mehānismu. Tā mērķis būtu palīdzēt Irānai mīkstināt piemēroto starptautisko sankciju ietekmi.

Būtiski ir arī tas, ka Makrons norādīja, ka pārējās G7 formātā iekļautās valstis ir viņam uzticējušas nodot Irānai ziņu, ka neviena no tām nevēlas, lai Teherāna iegūst kodolieročus un lai Tuvo Austrumu reģionā tiktu apdraudēts miers un stabilitāte. Tam sekotu diskusijas par situācijas deeskalāciju. Tomēr jau nākamajā dienā Makrons no šā apgalvojuma atkāpās un apgalvoja, ka šāds mandāts tomēr neesot ticis sniegts. Neatkarīgi no šīs attīstības samita laikā tika paziņots, ka tuvāko nedēļu laikā varētu notikt Trampa un Irānas prezidenta Hasana Rohani tikšanās. Tomēr pats Rohani jau ir paspējis šo ieceri noraidīt.

Amazones ugunsgrēki: Bolsonaro krustugunīs

Emanuēls Makrons par vienu no prioritātēm šā gada samitā bija pasludinājis cīņu pret ugunsgrēkiem Amazones mežos, kurus pamatoti dēvē par planētas plaušām. Viņš pauda atklātu kritiku Brazīlijas prezidenta Žaira Bolsonaro pasivitātei ugunsgrēku ierobežošanas jautājumā.

Makrons kopā ar Īriju pat gāja tik tālu, lai paziņotu par gatavību bloķēt Eiropas Savienības un Mercosur brīvās tirdzniecības līgumu.

Šīm balsīm pēc tam pievienojās arī Donalds Tusks, kurš paziņoja, ka viņam esot grūti iedomāties, ka līguma ratifikācijas process nesaskarsies ar grūtībām, kamēr Brazīlijas valdība atļauj Amazones mežu iznīcību. Pretestību šai idejai gan izrādīja Vācija un Lielbritānija.

Viens no Žaira Bolsonaro politikas pamatpostulātiem ir lauksaimnieku un citu Amazones iznīcībā iesaistīto ekonomisko spēlētāju atbalstīšana. Šā iemesla dēļ viņš ir piekritis pievērt acis uz mēģinājumiem atbrīvot saimniecībai nepieciešamo zemi no kokiem. Tāpat viņš ir piekritis pievērt acis uz autohtono (indeginous) iedzīvotāju patriekšanu no viņu zemēm. Būtiski arī ir tas, ka samita trešajā dienā tika izteikts priekšlikums koordinēties ugunsgrēku nodzēšanai un šai iecerei atvēlēt 20 miljonus ASV dolāru nelaimes skartajām valstīm. Tomēr Bolsonaro paziņoja, ka šis plāns nozīmētu izturēšanos pret Brazīliju kā pret koloniju vai nevienam nepiederošu zemi. Viņaprāt, suverenitāte ir vērtība, kuru civilizētās valstīs ciena. Tāpat dienu vēlāk viņa administrācijas vadītājs Onikss Lorenci paziņoja, ka šo naudu būtu labāk izmantot, lai apmežotu Eiropu.

Krievija: Atgriešanās G7 vēl ir pāragra

Par spīti tam, ka Donalds Tramps pirms G7 samita sākuma paziņoja, ka Krievijai vajadzētu atgriezties šajā prestižajā forumā, pārējo dalībnieku vidū šī iecere neieguva lielu atbalstu. Piemēram, Donalds Tusks paziņoja, ka Maskava nav neko izdarījusi, lai nopelnītu savu vietu pie lielvalstu sarunu galda. Tāpat arī Boriss Džonsons un Kanādas premjerministrs Džastins Trudo savas divpusējās tikšanās laikā piekrita, ka Krievijai sākumā būtu jāpārtrauc sava īstenotā agresija Ukrainā. Džonsons arī atgādināja par bēdīgi slaveno Skripaļu lietu, kurā Krievijas valdība ir galvenais aizdomās turamais. Tas gan nenozīmē, ka ASV no vēlēšanās atjaunot Krieviju G7 būtu atteikusies. Tramps preses konferencē samita izskaņā sacīja, ka Krievija nākamgad varētu tikt uzlūgta uz G7 samitu, kurš norisināsies ASV.

Samits kopumā: noteiktības trūkums

Izdevums The Politico raksta, ka Emanuēla Makrona lēmums pēc samita neizplatīt gala komunikē ir izraisījis milzīgu nenoteiktību un neizpratni par iekšienē notiekošajām diskusijām. Lai gan lēmums par komunikē neizplatīšanu tika pieņemts, lai izvairītos no pagājušā gada scenārija, kad Donalds Tramps piekrita komunikē, bet no tā pēc tam atkāpās, tomēr tas rada situāciju, kad nav konkrēta dokumenta, kurš apliecinātu samita laikā nolemto.

Tas savukārt nozīmējot, ka katras valsts līderis var sniegt savu versiju par notikušo un nepastāv instrumenti, ar ko šīs versijas apstrīdēt.

Tas lieliski pierādījās gan saistībā ar jau minēto Emanuēla Makrona atkāpšanos no apgalvojuma, ka pārējās valstis viņam ir uzticējušas nodot Irānai ziņojumu, gan saistībā ar Borisa Džonsona apgalvojumu, ka iespējas noslēgt jaunu «Brexit» vienošanos ir palielinājušās (Tusks apgalvoja, ka nekas nav mainījies). Līdzīgi arī jautājumā par Krievijas atgriešanos G7 – Francija paziņoja, ka visas valstis ir piekritušas, ka Maskavu uzņemt atpakaļ vēl ir pāragri, bet Tramps žurnālistiem atbildēja, ka šāds lēmums vēl nav ticis pieņemts. Pēc samita Francija izdeva gala deklarāciju, kurā īsumā tika apkopoti pieņemtie lēmumi par galvenajiem diskusijas punktiem, taču tas formas un satura ziņā nebūt nelīdzinājās komunikē.